| |
[Oct. 5th, 2005|12:41 pm] |
|
man nav domu, ko izmantot. man nav spēka, ko pielietot, man nav smaida,ko plātīt, man nav siekalu, ko staipīt, man nav kurpju, ko pārvilkt, man nav drauga, ko apņemt,man nav sejas, ko zīmēt, man nav internet, ko lietot, man nav makaronu, ko apēst, man nav Bauskas, ko apdzīvot, man nav prieka, ko izdzīvot. un tad es gāju..pār to zemi, kas nosēta ar līķiem un pilna ar zombijiem, kas skatās uz mani un domā, ka neesmu izdarījusi to, kas bija lemts. un viņi devās man pretim un iesmēja vaigā un iedeva pieci, jo patika viņiem, ka pateicu vārdus, kas atmiņā spiežas.un ted es apsēdos un padomāju...viss ir kaut kur ejams un rodams un dodams. un tas viss tūliņ pārvērtīsies par kaut ko jaunu un man vienalga ,ka nesaprotu savu tekstu, man nokāst kartupeļus, pan salāpīt pelmeņus.. |
|
|