|
Oct. 22nd, 2005|12:59 pm |
mans brālis man vakar gandrīz izspieda aci. man būtu kaifā, ja šodien mana acs būtu savādāka kā citudien. es dzirdēju pārtrūkstoša acs muskuļa skaņu, brīdī, kad viņa maigais pirksts iedūrās man acī, dziļi, dziļi. es tikai izdvesu pīkstienu un domāju, kas gan sekos tālāk.es zinu tikai to, ka, ja mana acs tagad tusētos, pilnīgi nekontrolējama, pati par sevi, manā acu dobumā, tad es nebrīdi nevilcinātos un šķaidītu savas vēnas. man jau tā pietiek raižu, bet būt kroplei gan neietilpst manos pasaules plānos. man tāpat šeit nepatīk, bet es te tusējos, jo ir cilvēku, kas mani priecē un izklaidē. viņi ir tie kas liek man tusēties šeit. bet ja es būtu krople, tad draugu man nebūtu, uz skolu es neietu..ko vēl te var gaidīt. neiešu taču gaidīt to brīdi, kad satikšu savu īsto, kurš iemīlēsies manī aiz žēluma un tāpēc, ka pašam nav kājas vai rokas, vai deguna..esmu pārāk fiziks cilvēks, lai samierinātos tikai ar garīgām vērtībām.
šodien tiks iemidzināts paziņu suns, mamma raud, es nē, jo man nav sirds un rokas man ir aukstas. |
|