|
[04 Apr 2016|01:06am] |
ir grūti, kad ir dilemma- no vienas puses prāts, vecums, stabilitāte, drošība, nodrošināta dzīve un uzmanība. No otras puses- prāta vēl nav tik daudz, vecums ir pieci gadi zem manējā, stabilitātes nulle, nodrošināta dzīve- nu tikai ja pati rukāšu melnās miesās. Bet ir kaut kāda vilkme. Ak šīs dilemmas. Jo uz diviem krēsliem sēdēt nevar, var nokrist un sāpīgi atsist pakaļgalu. Brīvdienas it kā mega pozitīvas, bet tādas morālās paģiras, ka gribas ielīst kaut kur un nerādīties. Nogurums no pārlieku lielas vīriešu uzmanības (neredzu iemeslu, nav man ne kājas no ausīm, ne pupi pa priekšu, standarta average simpātiska āriene un prāts, un liela sirds), bet ego jau to pieprasa. Un tu krāj viņus kā krelles, nevienam neko nesoli, ne ar vienu neko nedari, izmanto kā vēlies. Taču šodien es salūzu.Jo palikuši ši divi "krēsli", kurus es izfiltrēju no apmēram desmit. Pārējiem saņēmos un uzrakstīju godīgu vēstuli ar lūgumu likt mani mierā. Palika mazliet vieglāk. Taču tusiņi, tusiņi, alkohols, viss pa apli. Esmu tā nogurusi. Sākas jauns depresijas vilnis, bet pat iepriekšējais vēl knapi beidzies. Lauztā sirds vēl sāp, pašapziņa zem nulles un visa tā braukāšana pa restorāniem iztukšo vēl vairāk. Pēc tam paliec viena, sēdi gultā un raudi.
What to do what to do...
|
|
|
[04 Apr 2016|01:12am] |
|
un pārskrien zosāda, kad saprotu, ka vēl tikai pirms pusotra mēneša piedzīvoju divus pašnāvības mēģinājumus un varēju aiziet Viņsaulē. tieši tāpēc tā biedē tie eiforijas viļņi, tā pēkšņā iemīlēšanās, tas viss. gribas apsēsties zem dušas strūklas un nomazgāt no sevis visas sajūtas, visas sāpes, visas pārdomas.
|
|