Šodien ( mazgājot grīdu, lol) nonācu pie secinājumiem, ka es atrodos nudien neapskaužamā stāvoklī, šoreiz runājot par finansiālo. Es pat nezinu vai kādam vēl ir tik jocīgi - I mean, kopumā manu (arī tuvinieku) finansiālo stāvokli var noturēt par relatīvi zemu, bet tajā pašā laikā tas nav tāds galējā trūcīguma gadījums (paldies Dievam!), bet tāds stagnācijas trūcīgums. Ko es ar to domāju? Nu, piem., man māja ir ok, dzīvoju jaunā izremontētā 28 kvadrātmetru istabā  (kuram bastardam tagad ir 28 kvadrātmetru istaba vienam pašam), esmu labi paēdusi (ar piebildi - mājās) un šajā ziņā viss ir kārtībā. Līdz brīdim, kad peaug vēlēšanās pēc kādām nebūt citām aktivitātēm, kurām nav vispār kapeikas pie dvēseles. Tagad būs studējošais kredīts (būšu zviedru vasalis, yeeey), bet pat ar to es nevaru izštukot kā savilkt galus. Jau kādus trīs mēnešus ne uz kino, ne uz teātri (uz šito vispār kādu gadu neesmu bijusi), ne koncertiem, ne izstādēm - vienkārši atvelkos mājās un tas ir viss. Tādā veidā arī zūd motivācija vispār kaut ko darīt. Latvijā vispār topošā inteliģence nevienu neinteresē, jo, piem., tev pašam jāmeklē, jāraksta desmitiem iesniegumi ar saldiem vārdiem, kur jāapdzied cik skaists, superīgs un pārāks par citiem esi, lai kandidētu uz kādu stipendiju, nevis kāds meklē tevi, interesējas par tevi kā par dzīvu būtni (pēc rekomendācijām vai kaut kā savādāk), nevis secina kaut ko no teksta uz papīra , lai tevi atbalstītu. Ehhh, es pat lāgā nezinu kā no tā visa izkulties, visticamāk vēlāk, lai atmaksātu kredītu nāksies strādāt Narvesen (nē, Dievs, tikai šito nē!)- kā lielai daļai humanitāro zinātņu pārstāvju, blja.

Nu bet, bāc, kā var norunāt mutisko eksāmenu par vismaz 1000 gadu ilgu periodu. Tā izglītibas sistēma ir tā sadirsta ar šito trīsgadu bakalaura programmu, ka tālāk nav kur. Es labprāt, tais pašos viduslaikos ilgākais 100 gadu periodu pētītu, jo ja iedomājas mūsdienās 10 gadu periodu, jau tas vien ir kvantums, tad tais pašos viduslaikos nebija savādāk (tiesa trūkst materiālu'n'stuff). Arī materiāli man patīk - augstskolā rocies pats līdz nejēgai, nezinot īsti ko grābt, ko atstāt un tad beigās izrādās, ka labākais materiāls ir vidusskolas mācību grāmata, ko daudzās skolās atzīst par sarežģītu vidusskolas skolēniem (epic fail!). Par šito vēl var gari un plaši diskutēt.

By the way, Priecīgas Lieldienas!

P.S. Redzēs, kad es atkal tik regulāri tiekšu pie interneta, šīs četru dienu izvirtības pie datora nu ir galā. Bet nu keep on rockin'!