Kaķis tomēr ir viens no pasaules fantastiskākajiem dzīvniekiem...

Tiklīdz es iepostēju ko mīļu un jauku, atgadās kaut kas tāds, kas tam mīļajam un jaukajam vienkārši pielaiž uguns liesmas...

Atklāts jautājums: kas notiek ar mednieku tautu somiem? Šie jau sāk šancēt ar amerikāņiem... Bet Somijā taču tik mierīgi, daudz mežu, svaigs gaiss, miers, klusums, bet tas viss, pofig, nevienam vairs nav vajadzīgs. Vispār man sāk likties, ka cilvēku pavada specifiskas izjūtas, turot rokās ieroci. Tāda pēkšņa pārākuma, varas izjūta. Viens šāviens un tā otra vairs nav. Ātri un mierīgi.. Tāpat kā šovā, kad cenšamies būt kāds cits... Soms laikam centās izmēģināt Dieva vietu, bet lai viņam vieglas smiltis.

Personīgi visvairāk es baidos tieši no cilvēkiem, ir vienkārši neiespējami mūsdienās justies droši. Nāve vienkārši glūn uz tevi no katra stūra un loba semačkas. Damned!

We are the nobodies
Wanna be somebodies
We're dead
We know just who we are

Man tiešām ļoti nepatīk tāds mācību priekšmets kā ekonomika (tāds eksistenciālais pesimisms rodas pēc šīm stundām, jo redz ekanomika dzīvo nākotnē, un, jā, tuvākie desmit gadi būs krietni ''liesi''). Un es nevaru piespiest šovakar sevi mācīties rītdienas ieskaitei. Nu ne kādīgi.... Radās ideja, ka nākamreiz klades priekšā likšu, piemēram, eklēru un kamēr nebūšu vismaz trīs reizes izlasījusi pierakstīto, tam nedrīkstēšu pieskarties. Zinu, ka neizklausās efektīvi, bet kaut kā jāmēģina sevi apmānīt. Ļoti, ļoti grūti brrrrr (noskurinos) saņemties...