*

sestdien devāmies meklēt leduskritumus ap Cēsīm. par maz ilgstoša un stingra sala, lai paspētu saveidoties ļoti iespaidīgi veidojumi, bet tāpat ļoti, ļoti forši. turklāt pabijām ļoti medžik vietās, kurās gribētu atgriezties arī citos gadalaikos. Piedodiet, atvainojiet, bet diena bija visai tumša, pelēcīga un dūmakaina, tāpēc ziepjtrauks nespēja izspiest no sevis pašas krutākās ilustrācijas.



DĀVIDA DZIRNAVU AVOTI

Kad pēc Veismaņa fon Veissensteina nāves muižu pārņem viņa znots majors fon Ekesparre, tas piecu zirgu staciju ēku celšanu uzdod Dāvidam, kas tam dod iespēju iekrāt mazu kapitālu. Laulības kārtā viņš devies tris reizes, pie kam no trešās sievas viņam četri dēli, kurus viņš izmāca savā arodā. Majoram Ekesparrem mirstot, Veismaņa muižu manto ta znots barons Bukshevdens, kas Dāvidam uzdod muiža skaistu kunga namu celt. Neraugoties uz saviem jau 70 gadiem, Dāvids šo uzdevumu godam veic, atlicinot sev labu grasi. Nu viņš savu kungu lūdz, pārdot viņam to kalna gravu.kura lopus ganot viņš pavadījis savas bērnības laimīgākās dienas, rotaļājoties ar paša celto ūdensratu, gravu, kas citād mazvērtīga un čūskām bagāta. Par nelielu maksu kungs gravu viņam tad ar pārdod. Un nu Dāvids Mollers sev te ceļ skaistas mūra dzirnavas, kuras 1838. g. viņš, neraugoties uz saviem 80 gadiem vēl aizvien rosigi rīkojas
Cēsu Vēstis, Nr.188 (05.02.1937)





























































VAIVES DZIRNAVAS

Kara ministrs ģenerālis J. Balodis sestdien ieradās armijas komandiera ģen. K. Berķa lauku mājās — Vaives dzirnavās, Cēsu tuvumā, kur iedēstīja piemiņas ozolu. Pēc kociņu iedēstīšanas kara ministrs ģen. J. Balodis uzrunāja kociņu dēstīšanas dalībniekus sacīdams: „Mana sirsnīgākā atzinība un pateicība jums visiem, kas esat ieradušies šeit, pie mūsu armijas komandiera ģenerāļa Berķa, viņa skaistajā lauku mītnē, lai iedēstot šos kociņus šī mītne kļūtu vēl daiļāka. Cēsu pilsētas galva šurp braucot man teica, ka pie šī darba viņi ķeroties no visas sirds. Es varu apliecināt, ka arī mūsu armijas pārstāvji šo darbu dara no visas sirds, dziļā pateicībā armijas komandierim par to ciešo kontaktu un labo saskaņu, kas radusies un pastāv jau kopš vēsturiskām Cēsu kauju dienām un padziļinājusies 15. maija pārvērtībās. Godinādami šodien mūsu armijas komandieri ģenerāli Berķi, mēs viņa personā godinām arī visu mūsu armiju, mūsu tautu. Mans sirsnīgākais novēlējums, lai šie kociņi, kurus te šodien dēstījām, runātu uz paaudžu paaudzēm, ka te dzīvojis nopelniem bagātais ģenerālis — mūsu brīvības cīnītājs un 15. maija darba līdzgaitnieks." Pēc beigtajiem darbiem armijas komandiera dēls Valentīns Berķis, kas vada dzirnavu saimniecību, iepazīstināja viesus ar dzirnavu iekārtu. Pēc tam ģenerāļa Berķa kundze un vedekla aicināja viesus pie azaida galda, kas bija klāts skaistā uzkalniņā Vaives upes krastā.
Jaunākās Ziņas, Nr.103 (09.05.1938)





















Priekuļu pepelats


KAZU IEZIS/SARKANĀS KLINTIS/KĀZU KLINTIS

levērojamākie atsegumi: Ērģeļu klintis, Vecgaujas klintis, Sarkanās klintis. Pēdējās apdzejojis Zvārguļu Edvards, kuram šeit mājas. Smilšakmenī atrodamas alas, ko tūristiem varbūt būtu interesantāk apskatīt kā Kurzemē pārāk izdaudzinātās Velna alu pie Kandavas un Māras kambarus pie Rendas.
Daba un Zinātne, Nr.5 (01.05.1939)





























KAZU GRAVA/SEPTIŅAVOTU ŪDENSKRITUMS/LĪBĀNU-JAUNZEMJU KRAUJA

Seši avotiņi Jaunzemu daļas augšgalā un viens Lībāņu atzarojumā, ir mazs norādījums uz to avotu ūdeņu bagātību, kāda varēja saplūst šinī Jaunzemu-Lībāņu gravā tad, kad tā nebij vēl pildīta avotkaļķiem, kad še atvērās daudz dziļāku slāņu gruntsūdeņi. (Bušaslejas krasts zobu pulvera fabrikas drupu rajonā ap 25 metri augsts.) Šinī rajonā dolomits (oļi) segts ar plānu šļūdoņa noguļu kārtu. To lauž pašā Bušaslejas krastu augšā. Tā tad avotūdeņiem krietns kritums, tekot pa dolomita plaisām. Bušas, Gaujas un tās pieteku dziļās lejās ir saplūduši plaša rajona gruntsūdeņi. Tas veicinājis dolomita plaisu avotu darbību, dolomita šķīdināšanu. Uz to norāda arī vietējo novērojumi: apkārtnē vairāki rijēji (ir dzirdēts arī vārds „rumbas") — bedres, kur ātri pazūd pavasaru ūdeņi.
Ekonomists, Nr.19 (01.10.1924)

No Vaives N gala vakaru virzienā uz Gaujas senleju atiet nelielā, bet ļoti tipiskā — Kazu leja. Nepilnu km plata, ar augstām, stāvām kraujām un purvainu dibenu, tā stiepjas kādu kilometru bez tekoša ūdens, un to aizņem t. s. Kazu purvs; kur to krusto dzelzceļa uzbērums, tajā ietek Jaunzemju-Libanu māju 7 avotu upīte -Triecupīte. Avoti izveidojuši bagātus avotu kaļķu nogulumus. Pēc Allažu Pullenu māju lauztuvēm, te atrodas otras lielākās kaļķakmeņu lauztuves Latvijā. Lauztuvēs atrodami bezgala daudzi visādu lapu, sūnu, čiekuru, koku stumbru, zaru v. c. pārkaļķojumi. Lapas uzglabājušās tik labi, ka viegli tās var noteikt (bērza liepu, ievu, vīksnas, kļavu v. c). No dzīvniekiem atrodami ne tikai dažādi gliemēžu vāki, bet arī putnu lizdiņas, pat brieža ragi, kauli un zobi. Kaļķis pēc prof. E. Rozenšteina pētijumiem viens no tīrākiem Latvijā, CaCO?, caurmērā 98%; ir pat paraugi ar 99,8% CaCO*.
Daba un Zinātne, Nr.5 (01.05.1939)















































ĒRĢEĻU (ĒRGĻU) KLINTIS/PIEŠKALNU IEZIS

Tūristu uzmanību gribētos griezt uz vel maz pazīstamām un apmeklētām „Erģeļu klintīm", Gaujas kreisā krastā, apm. 9 km uz Valmieras pusi. Sarkana smilšakmens klintis ir apm. km garumā, paceļas augstākā vietā līdz 20 m. Tur daudz senu un nesenu ierakstu un iniciāļu, arī daži mākslinieciski veidojumi. Jāatzīmē Lāčplēša tēls ar parakstu. „Lai latvietī mūžam nerimst Lāčplēša gars, Tad dzimteni nemīdīs naidnieku bars."
P. T. Dzīve, Nr.7 (01.07.1939)