*

Sansusī es iemīlējos jau pirms diviem gadiem, esot tur uz vienu nepilnu dienu - komandējumā ar Dzeju. pagājšgad nesanāca aizbraukt, jo tajā festivāla laikā ar nederīgu pasi lidoju uz citu festivālu Šveicē. šogad likās, ka brauksim 100%, bet plāni (darba) sāka visu šķobīt un es jau biju sākusi samierināties ar to, ka tomēr nebrauksim. bet ceturtdienas vakarā darba plāni atšķobījās atpakaļ, sestdiena kļuva brīva, mana krustmāte FB bija iemetusi ziņu, ka atdod vienu biļeti, otru piepirkām un piektdien ap deviņiem vakarā ieradāmies festivālā.

festivāls ir brīnešķīgs, jo tur nav produkta-patērētāju attiecību sajūtas. vai arī, klauni par naudu-muļķu/lopu bars attiecību sajūtas. festivāls tur apmeklētāju daudzumu līdz tūkstotim, programma nav izziņota iepriekš, bet neviens nešaubās par to, ka tā būs lieliska. stāvvieta ir par brīvu, telšu pilsētiņa arī (+tā ir pašā teritorijā), tualetes tīras un ar papīru (nav plastmasenes, ir stacionāras no osb plāksnēm un ar īstiem klozepodiem) nav nekādu apsargu un policijas, pie ieejas pārbauda tikai aproces, iekšā var nest kādus ēdienus un dzērienus tik vēlas, ir pieejams frī ūdens no krāna. uz vietas ir viens ēdinātājs, viena kafijvieta un 2 alko bāri (nelieli). ir daudz bērnu, daudz suņu, visi (izņemot bērnus un suņus) dzer un ir priecīgi, bet neviens netaisa sūdus, nelien, kur nevajag, nekaisa ap sevi atkritumus utt. tas rada sajūtu par to, ka gan apmeklētāji ciena festivālu, gan festivāls mīl apmeklētājus. nav sajūtas, ka kāds mēģina domāt tavā vietā - sadzenot nožogojumā, norādot, ko ēst, apgrūtinot festivāla norises vietas pamešanu (piem, Labā Dabā piečuks par katru stāvvietā iebraukšanas reizi, protams, ka negribas ne braukt peldēt, ne kur citur, bet palikt aplokā). drīzāk varētu teikt, ka šis festivāls ne tikai nemēģina domāt apmeklētāju vietā, bet veicina cilvēkus domāt un tas ir tik lieliski. ok, es ļoti labi saprotu, ka lielākā festivālā šādu brīvību uzturēt būtu ļoti sarežģīti + šeit piedāvājums tomēr visai specifisks un to izvēlas cilvēki ar vidēji augstāku izglītības līmeni un arī lielāku gadu skaitu. karoč baigā abpusējas mīlestības sajūta starp orgiem un viesiem un māksliniekiem. un akadēmiskā mūzika tik negaidīti labi iederas ārā, neformālā vidē, māksliniekiem (vairumam) uzstājoties ikdienišķās drānās un attālā fonā skanot pa batutu lēkājošu bērnu brēcieniem, čabot koku lapām un sisinot sienāžiem.

programma veidota tā, lai varētu pieredzēt visu, bet vismaz ar manu kapacitāti, tas vienkārši nav iespējams - man nelien tik daudz iekšā, tāda blīvuma, intensitātes un kvalitātes pieredzes.


būs diezgan gari un garlaicīgi, var mierīgi nelasīt, man pašai priekš sevis gribējās pierakstīt. beigās dažas ilustrācijas.

*) Normunda Šnē diriģētās Berio "Folk songs", pirms tām Ibert "Deux Interludes" un Ešenvalda "Iespaidi Sāremā". Iberts un Ešenvalds patika, folk songs - nu tā, nav īsti manā gaumē;
*) aktieru grupa Regīna. nekad neesmu bijusi baigā sajūsmā, jo man joku grupas kā šķira ne visai patīk, bet klausoties tomēr kāja tirinās līdz un daudz jāsmaida;
*) pianistu kautiņš piektdienas vakarā - Buravickis un Raginskis. jautri un dzīvespriecīgi;
*) Kaņepes 20 minūšu disko. kādā brīdī attopos priecīgi dejojam aplītī pie priecīgas mūzikas, kas man nepatīk, ar dažiem pazīstamiem un nepazīstamiem cilvēkiem. ļoti jauki tā ļauties;
*) pēc disko ave aizved uz savu skaņu taku. ļoti jaudīga pieredze - ar aizsietām acīm, plaukstu viegli velkot pa nostieptu virvi, iziet īpaši iekārtotu taku, ar dažādiem pamatiem un vairākām asprātīgām skaņu instalācijām. sapratu, ka tāds nostiepts striķis, kam ejot pa dzīvi viegli vilkt ar plaukstu līdzi, ir tieši tas, kas man pietrūkst. jo dzīve jau pa lielam notiek ar aizvērtām acīm, bet tāds uzticamas būtnes nostiepts striķis radītu trūkstošo drošības sajūtu;
*) pāri diviem naktī atskan aicinājums nesagurušajiem pulcēties pie baltā staba, lai kopā dotos uz Ata Jākobsona izstādes "Dvēseles tumšā nakts" atklāšanu 3km attālajā, vecajā Susējas skolā. ejam 100 cilvēki zosu gājienā pilnīgā tumsā pa izpļautu tauku. gar labības laukiem, cauri mežam, cauri izcirtumam. augšā zvaigznes, perseīdas un mākoņi. ļoti maģiska sajūta. galā sanāk diezgan ilgi gaidīt, jo esmu astes galā, bet iekšā laiž pa porcijām. nekas. labi pavadu laiku tērezējot ar ave par psihproblēmām, anksietiju un sevis vērošanu. kad tiekam iekšā, visiem jāuzliek maskas. izstāde ļoti jaudīga. nezinu vai man patiktu citos apstākļos, bet kopā ar to gājienu tumsā caur mežiem un pļavām, kuru uztvēru, kā izstādes sastāvdaļu, ļoti kruti. šamaniski, arhetipiski, zemapziņiski. atklāšanā performance radot skaņas ar metāla plāksni un kaut ko, ko varētu nosacīti dēvēt par trīsstīgu instrumentu. visur vībotnes. kamēr pa grantinieku aizejam atpakaļ ir pieci no rīta un es lienu mašīnā gulēt;
*) pati par sevi brīnoties, reaģēju uz uzlikto modinātāju un jau 10 no rīta esmu augšā, lai noskatītos Tropas izrādi "Drebošā telts", kuru taisot viņa bija aizņēmusies no manis čupu ar grāmatām par indiāņiem tāpēc man īpaši interesēja, kas tur sanācis. ļoti, ļoti kruti. it kā vienkārši, bet baigais dziļums un atkal ļoti šamaniska apakšajūta. asprātīga scenogrāfija;
*) debešķīga pelde Zuju ezerā (5-7 km no festivāla teritorijas)
*) esam atpakaļ uz trio Art-i-shock + G. Prānis ar rata liru koncerta beigām. es iepriekšreiz Sansusī redzēju šī trio (čells, klavieres, sitaminstrumenti) uzstāšanos. baigi krutas beibes, pat, ja ne viss no programmas mani tieši uzrunā;
*) nāk miegs. kādu pusotru stundu hibernējos ēnā kopā ar citiem festivāla viesiem un izbaudīju pasakaini foršo tveici;
*) puspiecos braucam uz Aknīstes kalti klausīties Sinfonietta Rīga koncertu. ir opcija iet 3,5 km ar kājām, bet liekas, ka karstums varētu pārāk nogurdināt un samazināt spēju uztvert koncertu. baigi, baigi kruti. koncerts notiek pamestā (?) kaltē un abi atskaņotie skaņdarbi ir izcili saderīgi ar izvēlēto koncertvietu. sākumā Leimanes "Dialexica" - man likās par daudz tās runāšanas, bet nenormāli kruti skan kontrolēta un apzināta disonēšana kamerorķestra izpildījumā. pēc tam Platona Buravicka skaņdarbs "Demontāžas estētika", kas izklausījās pēc jautra, prātā sajukuša, milzīga vilciena. pēc tam uzzināju, ka komponists strādā kuģu būves rūpnīcā un tas ļoti meikoja sensu. tas viss bija tik kruti, ka K. palika tur, lai noklausītos to pašu vēlvienreiz (bija divas vienādas performances pēc kārtas), bet es braucu uz vēl vienu, vēl debešķīgāku peldi Zuju ezerā;
*) koncertu XXI man gribējās redzēt, bet pēc kaltes piedzīvojuma un peldes, totāli nelīda iekšā. tāpēc palīdzēju kolēģei taisīt mums ēst uz prīmusa. pēc tam sākās ļoti jaudīgā, bet programmiņā neierakstītā izrāde - negaiss - ar vētru, lietu, koku locīšanos un šņākšanu, zibeņiem un pērkoniem. paveicās baudīt no labākās iespējamās vietas - sēžot dīvānā, terasē, zem jumta. par laimi nekas netika nopostīts, neviena skatuve neaizlidoja un arī elektrība, lai gan pārreiz noraustījās - nepazuda;
*) izrādi "Mīlība" baudījām kā radioteātri, jo visi bija ļoti cieši saspiedušies kupola skatuvē, negaisa dēļ bija maksimāli nolaists pārklājs, bijām tur pārāk vēlu, lai redzētu, toties noklausījāmies Kristapa Pētersona mūziku 2 kontrabasu un taustiņinstrumentu izpildījumā;
*) pēc tam sākām klausīties Desjatnikova dziesmas, pēc kurām bija jābūt Britena dziesmas, bet K. nāca miegs un es nolēmu aiziet līdz mašīnai pārģērbties. pārģērbos, bet sajutos ļoti nogurusi un ielīdu mašīnā gulēt. kas man tomēr ne pārāk izdevās, jo visā pamalē, gandrīz pa pilnu perimetru, plaiksnīja grandiozi zibeņi. ļoti, ļoti daudz. nelija, bija silta nakts. virs galvas auļoja saplunīti mākoņiem, starp kuriem varēja redzēt zvaigznes. izlīdu ārā, sēdēju uz mašīnas un skatījos. vienā brīdī vējš bija iegriezies tā, ka ļoti skaļi un skaidri atnesa koncerta Nīmanis un Nīmanis skaņas. izklausījās forši, aizvilkos līdz norises vietai, bet sapratu, ka tomēr nelien iekšā un nav spēka un gāju atpakaļ gulēt. tur uzstājās mūsu Jēkabs Nīmanis, ar kaut kādu ārzemju (somu) Nīmani un Tomu Auniņu. pirmais un vienīgais mēģinājums bija bijis pirms pāris stundām tajā pašā dienā;
*) biju uzlikusi modinātāju, lai celtos uz rītausmas koncertu piecos, izcirtumā. bet, kad viņš skanēja, pat nesāku reflektēt, vienkārši izslēdzu un gulēju līdz pusvienpadsmitiem;
*) svētdienas programmas baudīšanu sāku ar igauniešu trio Una Corda (arfa, klavesīns, akadēmiskā kannele) koncertu. baigi kruti, izņemot dažus oldskūl skaņdarbus (tos, kurus K. sauc par zeķubikšu mūziku). ļoti krutas improvizācijas, kā arī Lauri Jōeleht "Eņģeļu balsis". foršāk šito būtu tumsā klausīties. ideāls muzikālais noformējums zvaigžņu lietus vērošanai;
*) pēc tam bija izrāde "Vērpete", ko es vispār gribēju redzēt, bet nebija spēka, tāpēc taisīju uz prīmusa saldo kartupeli ar papriku + griķiem;
*) beigās noslēguma koncerts - pianists Reinis Zariņš, kurš visu programmu spēlēja bez notīm - no galvas un likās daudz īstāks par Šimku. nenormāli intensīvi, jaudīgi un iespaidīgi. klavierkoncerts mežā, starp kokiem, kuri vējā šalc un dejo.

ha, tas laikam īsumā viss. bija vēl visādi notikumi, kurus es savas uztveres kapacitātes ierobežotības dēļ neapmeklēju. vispār, lai spētu apmeklēt visus notikumus, būtu arī iepriekš jāizstrādā ļoti nopietns miega skedžuals ar biežiem, bet īsiem power napiem.

bilde sūdīga, bet tā ir izstādes atklāšanas performance un tur redzas tas trīsstīgu instruments, kas tika spēlēts


te es tumsā bakstoties ar setingiem, atklāju, ka ar savu ziepjtrauku varu nobildēt zibeni






Nīmanis un Nīmanis


skaņu taka


noslēguma koncerts


Laba daba var tikai brīnīties par to cik foršs var būt festivāls


p.s. šī bija viena no tām retajām reizēm, kurā es pārliecinājos, ka es neesmu pārāk piekasīga, negatīva un negribu visu vienmēr nodirst. ir pasaulē lietas un notikumi, kuri man tiešām, tiešām patīk un dara laimīgu.