Vakar, malkojot brjūno virsnieku klubā, pašķirstīju uz galda samesto "Diena" kaudzi. Jāatzīst, bija šis tas visnotaļ interesants. Tik īsti nezinu, vai tā šķita tāpēc, ka kādus gadus piecus neesmu ņēmis rokā nevienu avīzi, jebšu patiesi avīzēs saturs uzlabojies?

Skatoties TV ziņas, iešāvās prātā doma, kuru vēl jāapdomā, jāpalūko, vai ir tai pamats. Proti, šķiet, dievzemītē ļaudis (attiecīgi, arī mediji) pasauli redz tikai propagandas paradigmā (savējie/svešie, labs/slikts u.tml.) un jebkuru tēmu aplūko tikai tā. Vai nu saskatīt to ļaunāko, vai arī pārspīlēti slavēt, bet vidusceļa nav. Un noteikti vērtēt "labi/slikti" pat visfrivolāko jautājumu. Arī ikdienā ļaudīs (un lielā mērā sevī) redzu šo tendenci iesakņojušos un stabilu, jo aš 100 gadus rūpīgi veidota pasaules uzskata shēma (sākot ar Ulmani, tad nacistiem, tad padomiju - visas šīs varas ar pavalstniekiem komunicēja tikai propagandas līmenī) nevar pagaist bez pēdām. Varbūt tāpēc ir tik maz ziņu/informācijas par ko vienkārši interesantu - tikai tāpēc, ka interesanti un viss, - iztiekot bez slavas dziesmām a la Lejasvasjuki kā pasaules šaha galvaspilsēta, vai vaimanām par drīzo pasaules galu un Saurōna spēku uzvaru. Tāpēc man patīk ielūkot pa laikam Euronews vai BBC ziņu blokos, jo tur gana bieži ir vienkārši kaut kas interesants par pasauli, par dzīvi, iztiekot bez moralizēšanas, vērtēšanas un pozicionēšanas.

Es saprotu, ka nav dievzemītē ne cenzūras, ne mediju asiem kāds diktē, ko un kādā gaismā pasniegt, taču tik un tā dažkārt ziņu pasniegšanas maniere meni mulsina. Nu par provi, kaut neinteresējos par konkrētajiem notikumiem, gluži no ziņām izvairīties neizdodas un ļoti uzkrītošs šķiet uzsvērums "civiliedzīvotāji", vēstot par notikumiem Sīrijā. Nu tur civiliedzīvotājiem tik un tik upuri, armijas un civiliedzīvotāju sadursmes utt. u.t.jpr. Ne es zinu, kas tur notiek, ne interesē (Sīrijā kopš valsts dibināšanas etniskās un reliģiskās kopienas karojušas par dominanti, tb permanents aktīva vai pasīva pilsoņu kara stāvoklis). Taču, sasodīts, kas tie par stihiski kopā sanākušajiem civiliedzīvotājiem, kas gana veikli operē ar vieglajiem strēlnieku ieročiem, smagajiem ložmetējiem, reaktīvajiem granātmetējiem, vieglo artilēriju, ka it mierīgi izkliedē policiju, bet pēc tam spēj pretstāvēt un pat sakaut lieliski apmācītas un karadarbībai gatavas regulārās armijas daļas? Jebšu tagad visā pasaulē visi partizānu grupējumi tiks dēvēti par "civiliedzīvotājiem" (tb ziņās stāstīs, kā Izraēlas helikopteri iznīcinājuši hezballā civiliedzīvotāju grupu, kas nejauši pastaigājusies ar raķetēm pār plecu, vai arī NATO karavīri Afganistānā izcīnījuši kārtējo kauju ar talibu civiliedzīvotājiem), jebšu tas attiecas tikai uz tiem "civiliedzīvotājiem", kas mums (kas tie "mēs", ja nav oficiālas cenzūras un uzspiestas ideoloģijas?) patīk?

Kaut kā tāda iekšēja sajūta, ka šī vienbalsīgā "civiliedzīvotāju" piesaukšana Sīrijā aizvien vairāk izskatās pēc vecās labās padomjlaiku anekdotes: "TASS ziņo, ka ķīniešu imperiālisti atkal pāri robežai apšaudījuši padomju civiliedzīvotājus, kas ar kombainiem pļāva labību; Pekina tiek brīdināta, ka ja incidents atkārtosies, padomju kombaini pagriezīs graudu padeves caurules pret robežu un izšaus atbildes reaktīvo šāviņu zalvi, iznīcinot agresorus".

P.S.
Vo 1991. gadā Rīgā šādus civiliedzīvotājus vajadzēja - OMON pusstundas laikā tie likvidētu!

Tad, kad pa laikam nākas būt kompānijā, kurā atkal atskan jautājums, kāpēc mediji dievzemītē tik vienveidīgi saturā, manierē, informācijā un pozīcijā, kā Ķekavas vistu produkcija, kā rezultātā, ja vēlies uzzināt, kas patiesi ir aktuāls un kas notiek, tev jālasa blogus, jāskatās citvalstu ziņu aģentūru materiālus, jātiekās ar paziņām un jāčeko baumas, jo no dievzemītes masu medijiem liela labuma tev nebūs. Es parasti visgudri piebilstu (slēpjot smīnu), ka pie vainītes ir milzu žīdmasoņu sazvērestība (tb žīdmasoņi gan jau normāla auguma, bet tā sazvērestība ir milzu), kas kontrolē katru vidējā žurnālista pukstu, dvesmu un skatu, aber TV ziņās vispār filmēšanas brigāde uz visiem viena, tipa safilmē un izdala diskus pa TV kanālu komandām. Kā nekā Peļevinu visi esam lasījuši. Nu un parasti, ja kompānijā iegadās kāds ar medijiem saistīts ļaužs, tas visai nīgri vai pat sašutis norāda, ka es gvelžot absolūtas muļķības. Man gan šķiet, ka šis sazvērestības teorijas variants ir kudi pačotīgāks. Nu nevar tak visi skribenti vienprātīgi izdomāt, ka krīze nebūs tagad vis krīze, bet "ķibele" vai "dižķibele", bet samazināšana nu būs "konsolidācija". Pat ezītim skaidrs, ka kāds aiz diedziņiem rausta, jo kas tāds /cenzēts/ var ienākt prātā vienam, diviem, bet ne visiem. Vai, piemēram, saistībā ar slaveno kratīšanu īpašumos prasa žurnālists Šleseram: Pret jums tagad ierosināta krimināllieta? Ainārs, kā jau ēnu ekonomikas pīlārs, podkovannijs kriminālprocesā, pieklājīgi paskaidro: nekādu krimināllietu uzsākt nevar, krimināllieta ir tā mapīte izmeklētājam uz galda, bet ierosināt var kriminālprocesu. It kā izskaidroja vienkārši, nepaplašinātiem teikumiem. Pat bērnam būtu skaidrs. Tikai ne žurnālistam, kurš traģiskā mentōra balsī, veroties operatora kamerā, pēc tam vēsta par uzsākto krimināllietu. Un šo formulējumu pēc tam pāris dienas atkārtoja vārds vārdā pilnīgi visi dievzemītes mediji (absolūti neviens nepalūkoja, ko tas Ainārs tur kamerā stāsta par atšķirību starp krimināllietu un kriminālprocesu). Vai otrs piemērs ilgstošākā laika posmā ar Lindermanu.* Bij savulaik tāds žurnālistiņš "Atmodā", aicināja visus graut to PSRS, vākties uz barikādēm (gan neesmu papētījis tuvāk, tak kur pa ausu galam dzirdēju, ka viens aktīvākajiem no Vecrīgas barikāžu organizētājiem bijis), apkarot omoniešus utt. Nu un laiki mainījās, šis nogrima aizmirstībā kā visi tā laika aktīvisti (nebij ar no redzamākajiem). Tak pēdējā pusgada laikā latviešu mediji kā pēc pavēles šo reanimējuši, intervē, rāda, piemin - principā var teikt, ka par tāda Lindermana eksistenci un idejām lielākā nelatviešu iedzīvotāju daļa uzzinājusi lielāko tiesu pateicoties mūsu medijiem, pretējā gadījumā tā arī paliktu nenojaušot par šāda "revolucionāra" eksistenci. Tb atkal redzam, ka visi mediji vienlaikus ķeras pie vienas tēmas, kas ir visai dīvaini, ņemot vērā, ka zināmā mērā tēma ir pašu radīta un no malas absolūti neaktuāla. Šādu piemēru simtiem ik dienu. Ko ar to gribēju teikt? Nuss, man tomēr šķiet, ka situācijā, kad vai nu jāatzīst totālu intelektuālu impotenci latviešu žurnālistikā, vai sazvērestības shēmu, saskaņā ar kuru medijos visu kontrolē, diriģē un nosaka kādi "pelēkie kardināli", tad šķiet, ka otrais variants tak ir cienījamāks, nekā atzīt, ka muļķības tas viss, tb vienkārši dumji pa lielam esam.

----
* Tas, ka uzvārdu "Lindermans" no idiša latviski var tulkot kā "Liepnieks", arī šķiet zīme, teiktu dons Huans. ;)

Radio 101 nupat vēsta, un laikraksts "Diena" apstiprina, ka Baltkrievijā aizliegts izmantot ārvalstu interneta vietnes: Jauns likums Baltkrievijā no šīs piektdienas, 6. janvāra, aizliegs pieeju ārvalstu inerneta vietnēm un uzliks par pienākumu inteneta kafejnīcām un provaideriem jeb interneta nodrošinātājiem ziņot par tiem, kas šo likumu pārkāpj. Gan jau, ka arī visi citi dievzemītes mediji vārds vārdā vēsta to pašu. Ielogojos es iekš livejournal, facebook - tur mani paziņas no Baltkrievijas mierīgi blogo un pat nenojauš par ko tādu (cepas pilnīgi par citām lietām).

Tāpat vien piefiksēju TV ziņu raidījumā deGpunkts, ka vienu vakaru Seržants stāsta par pāris babuļiem, kas ieslodzīti mājā un pat uz bodi nevar pēc piena aiziet, jo tikko kā uz ielas iznāk, tā metas virsū satrakotu kaiju bars un knābj līdz asinīm, un traģiskā balsī (vēl tikai vajadzētu rokas lauzīt kā labā latviešu dramaturģijas klasikas paraugā) retoriski jautā, kā lai glābj izmisušos ļaudis no briesmoņu uzbrukuma. Savukārt nākamajā vakarā tikpat traģiski un aizgrābti stāsta par ģeogrāfiski citā vietā dzīvojošu neģēlīgu vīreli, kas identiskā situācijā ar lāpstu to kaiju nositis (tagad iebāzts aiz restēm, tak aizdomas, ka labs jurists policiju par nepamatotu, tb nelikumīgu aizturēšanu uzvilktu nepajokam, un tikai jurista neesamība - vīrelis izskatījās tāds, kas nesadūšosies nevienu džeriņu sameklēt, - šos glābs no tiesāšanās). Šādās reizēs man gribas izteikties kā tai kundzītei ginekologa kabinetā: доктор, определитесь - сюда или туда, - а то уже бесит!

Nupat LNT ziņās diktorīte samtaini stāsta, ka Dienvidkorejas prezidents izteicis piedāvājumu abām Korejām apvienoties. Nu tāda jauka ziņa, nekas melots. Savukārt pašā Dienvidkorejā par galveno šajā informācijā uztver pavisam ko citu: Li Mens Baks piedāvāja tūlīt ieviest jaunu nodokli, pamatojot, ka abu valstu iespējamā apvienošanās nākotnē maksās bargu naudiņu. Tb no tā, ko ziņā uztveram kā pamatinformāciju, visnotaļ mainās tās emocionālais saturs.

Visai savdabīgi, ka dievzemītes masu mediji tik maz pievērš uzmanību pēdējo gadu desmitu lielākajai ekoloģiskajai katastrofai, kuras seku apzināšana vēl tikai priekšā, taču jau šobrīd tās krietni pārsniedz pāris "Černobiļas" kopā ņemot.

( ... tālāk ... )

Kā katru gadu, visi TV kanāli rīta ziņās pilni ar kaut kādu šūmēšanos par kaut kad pagājušajā gadsimtā notikušiem cunduriem, kuri šobrīd ir tikpat aktuāli kā hercoga Jēkaba militārās palīdzības sūtījumi Francijas karalim. Cik var to mironi sildīt? Saprotu vietējos ciema politiķīšus - šiem tas aš vienīgais veids, kā par sevi atgādināt. Taču aizdomas, ka jau ļoti lielai auditorijas daļai pofig, kurš senos laikos zem kāda sveša karoga karojis, lai tas karogs te mūžīgi plīvotu, nevis kāds cits, tikpat svešs. Un šādu pofigistu kļūst ar katru gadu aizvien vairāk, bet tēma aizvien vairāk nonāk tikai politiķu un margināļu interešu sfērā. Pārslēdzu uz BBC News - kardināli savādāka ziņu pasniegšanas maniere, sižetu veidošana (salīdzinot ar to, pašmāju ziņās sižetu nav), aktualitāšu izvēle. Ja balstamies uz akciomu, ka pieprasījums nosaka piedāvājumu, BBC auditorijas un, piemēram, LNT auditorijas pieprasījumi atšķiras kā diena no nakts. Lai gan aizdomas, ka žurnālistika veidojas nevis no tā, ko auditorija pieprasa, bet gan kas pašiem žurnālistiem šķiet aktuāls. Tipa, ja vienīgais, par ko sporta žurnālists interesējas, ir hokejs, tad viņš rakstīs par to, nevis basketbolu vai jāšanu, kaut lielākajai daļai auditorijas interesantākas šķistu tās tēmas. Tā kā jāšanas fanam atliek tikai diskutēt par hokeju - piedāvājums ietekmē auditoriju un rada mākslīgu pieprasījumu. Gribētos jau vēl paprātuļot par to, kāpēc, piemēram, tai pašā BBC ir sižeti, stāsts, bet dievzemītes medijos nav. Taču šorīt slikta oma un pat tik tukši rezonēt slinkums. Jāiet virpot.