pesimisms, skepse un infantilitāte
es no malas, pats par sevi
pēdējais 
22.-Aug-2011 01:24 pm - Par mīlestību
Tumšs ziemas vakars, pilsētas pelēkajos mūros visnotaļ depresīvs laiks. Vērojot vārnas uz klostera kupolu krustiem, piepeši sajutos vientuļš kā astronoms sniega vētras laikā. Laiski ļauju cigaretes dūmam vērpties augšup, bet sirdij - lāsi pa lāsei pilēt lejup. Tieši atbilstošais noskaņojums, lai maķenīt paprātuļotu...
Mīlestība. Tā varētu būt laba tēma šodien. It sevišķi ja atceros, ka pirms kāda pusotra gada (vai diviem? ak, tas laiks skrien vēja spārniem - nepagūsti ne pamosties, kad darbs jau nokavēts!) pirmo un vienīgo reizi dzīvē gribēju bildināt. Jau grasījos publiski slīgt ceļos, taču jaunuve, to nepamanot, aizčalojās līdz sarakstam, ko viņa gaida no hipotētiskā savas dzīves Lieliskā vīrieša. Noklausījos visu Salamana tempļa interjeram atbilstošo detaļu un prasību uzskaitījumu, visus XXI gs. Heraklam veicamos varoņdarbus, un sapratu, ka nepavilkšu... Reālāk ir piespraust Viņas bildi pie kompīša monitora un rudens vakaros iesēkt, uz to raugoties, nekā mesties iekšā urāna raktuvju vagonstūmēja cienīgā stachanovieša dzīvesveidā, lai atbilstu viņas ekspektācijām. Nu nav lemts lidot, ja pie zemes esi.
daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 01:18 pm - Naktis neguļ, par To domājot...
Lielākā daļa ļautiņu gluži kā jaunkareivji - visu laiku domā par seksu. Viņu dzīve, karjera, intereses pakārtotas vienam mērķim, t.i. atrast ideālo partneri un gūt absolūtu seksuālu piepildījumu. Puikas grib kniebties 100x dienā kā trusīši. Vienalga kur, vienalga ar ko, lai tikai būtu kur krāniņu iestūķēt. Un izmisumā plosās, ka šādas iespējas nav. Naktis neguļ, par To domājot. Jaunuves plosās, mokās, pūš un elš, un vērojot pa logu rudens lapu lēno deju, notrauš asariņu, gaida princi baltā zirgā, kurš nāks ar Lielo Lovi, kuram ziedot viņu aplam Vērtīgo vainadziņu (tā kā prinču pārprodukcija nav novērota, daža laba līdz pensijai vaiņagā nostaigā, saglabājot šo savu Pamatvērtību neskartu - kā nekā viņas Vienīgā vērtība). Naktis neguļ, par To domājot, sapņojot, cik Tas būs Skaisti.
Citas/citi, moralizējošas fundamentālistu brošūras un tēzes salasījušies, bērnībā hiperpareizi audzināti, gatavojas šo savu Dārgumu ziedot tikai un vienīgi uz Pirmās Laulības Nakts altāra. Un pat nepieļauj domu, ka "otrajai pusītei" no tā tiks tikai morāls gandarījums, bet fiziskas baudas ar tik nemākulīgu un iespringušu partneri nebūs nekādas. Naktis neguļ, par To domājot. Vēl citas/citi, sen atmetuši tik arhaiskus aizspriedumus, ar sajūsmas spiedzieniem iesaistās naktsklubu uzdzīvē, svinga klubiņos, slēdz viens otru rokudzelžos un ieklapē ar pātadziņām. Naktis neguļ, par To domājot. Citas/citi dodas askēzē un "garīguma" meklējumos, kategoriski noliedzot seksu kā "radības kroni" degradējošu dzīves aspektu. Bet arī šis noliegums un atsacīšanās nevar pastāvēt bez bailēm un nemitīgas domāšanas par To.
daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 01:01 pm - Tā ir pēdējā kauja...
Arī tavā kantorī, ko par darba vietu dēvē, gan jau figurē kāda apburoša jaunuve. Sarunājoties gaitenī bieži viņa maigi sakārto tavu kaklasaiti, vai tāpat vien koķeti pavirpina pirkstiņos tavas žaketes pogu, notrauc no atloka puteklīti. Smēķētavā ilgāk par citiem smejas par tevis izstāstīto anekdoti. Sakārtojot kurpītes siksniņu, ieķeras tev elkonī. Vienmēr viņas puscaurspīdīgajai blūzei trīs augšējās podziņas vaļā, un pietiek viņai, liekot dokumentus uz tava galda, pieliekties, lai no tās gandrīz izveltos apetītlīgu krūšu kārdinošās puslodes. Vingrās kājas un apaļos gurnus sedz tik pieticīgs un pieguļošs bruncītis, ka tu pie sevis nopriecājies - cik labi, ka tavas bikses ir ar pogām, nevis rāvējslēdzi, jo tas varētu arī neizturēt. Pusdienojot kopā ar kolēģiem, viņas celis itin bieži it kā nejauši pieskaras tavai kājai. Pietiek tev tikai pasūtīt glāzi sulas, kā viņa to paķer no oficianta rokām, iedzer vienu malku un, atstājusi uz glāzes malas sārtu lūpukrāsas pusmēnesi, ar maigi ņurrājošu "mmmm" ar mēles galiņu pārdesmit sekundes aplaiza savas sulīgās lūpas. Sūtot tev iekšējo e-pastu, vienmēr beigās novēl jauku dienu vai apvaicājas par veselību, kā pagājušas brīvdienas, vai ko citu mīļi personisku, nobeidzot ar koķetu smailiju. Taču turies, brāli iekš nelaimes! Sakod zobus un audzini raksturu. Vēl daži gadi, iesakņosies pie mums Rietumu morālās vērtības, un tad... uz tiesu to kuci, uz tiesu!
Un ne jau tāpēc, ka tu būtu sieviešu nīdējs un draņķis. Nepavisam nē. Tev viņas patīk, sievietes ir lieliskas, jaukas, burvīgas! Bez viņām nevar! Vienkārši... tādi ir spēles noteikumi. Un tu būsi zaudētājs, ja paliksi jau gadsimtu novecojušos ierakumos, kamēr ienaidnieks jau lieto vadāmos lāzerus no satelītiem.
daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 12:50 pm - Dūmu ziedu rūgtais saldums
Stāvot ielas malā un vērojot ļaužu stāvus, aizkūpinu kārtējo cigareti. Vērpete kā vīraks no altāra ceļas augšup, iesvētot mani dūmu ziedu ticībā. Rūgteni reibinošs malks aizpilda plaušas, par soli mani tuvinot rietošajai saulei skaistajā Marlboro coutry... Zirgi, kalni un nav sieviešu - skaisti!
Nu ja - tabakas dūmi saturot nikotīnu un darvu, sašaurinot smadzeņu asinsvadus, pasliktinot sekundāro atmiņu, veicinot sausu kāsu no rītiem un plaušu vēzi, piesūcinot telpas un drēbes ar smārdu, nogalinot zirgu, paplicinot naudas maku, dzeltējot zobus un izsauc nesmēķētāju īgnos skatienus un indīgas piezīmes.
Viss patīkamais šai dzīvē ir vai nu amorāls, vai padara resnu. Viss, izņemot pīpēšanu.
daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 12:43 pm - Citas iespējas nebūs!
Inspirēja manu iztēli Muktupāvelas šķendēšanās iekš Apollo par to, ka maitas 40gadnieki sievas pamet.

Viss notiek tā, kā to apraksta lubu literatūrā, kuru tik labprāt mīl lasīt kundzītes garos ziemas vakaros (neies tak galvu mocīt ar Eko vai vēl ko sarežģītāku). Viņš pieglauž spoguļa priekšā viegli iesirmos deniņus, paņem savu somu un, izejot pa durvīm, tik vien kā pasaka, ka beidzot ir sapratis sevi. Ja ir labi audzināts, var piebilst, ka beidzot ir atradis to, kura viņu saprot, spēj novērtēt, ka ir pateicīgs viņai par kopā pavadītajiem gadiem, bet, ja dzīve dod pēdējo iespēju Dzīvot, tad būtu muļķīgi to neizmantot.
Pretī sākumā neizpratne: Kā? Kāpēc? Uz kurieni?! Tad seko histērija, bet pēc tam naids. Žults šļācas kā Niagāras ūdenskritums. Kur iesi, maita, plesis pakausī, puncis pāri jostai veļas, raksturs ne no putukrējuma, krunku netrūkst, vecuma smaka vēdī pa gabalu, kas tev par idiotisku vēlmi vēl joprojām pašapliecināties un mēģināt ko sasniegt? Vecuma klimakss! Spermopauze! Vārds ir, ģimene arī, labi ienākumi - dzīvo takš nost cepuri kuldams! Un nemuldi, ka tā nav dzīve! Tā ir lieliska dzīve!
daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 12:38 pm - Питер Пен под 40
Ik vakaru, kad nakts sega pārklāj zemi un kā atbilde zvaigznēm tumsā iedegas izgaismoto logu virtenes, tūkstošos dzīvokļu pie bērnu gultiņām ērtāk iekārtojas mīlošās māmiņas, lai lasītu savām dārgajām atvasēm, mazajiem snīpīšiem kas šņākuļo aiz segas malas, aizraujošo stāstu par aizmirsto bērnu piedzīvojumiem, pirātiem un indiāņiem un, pats galvenais, lielisko Pīteru Penu - drosminieku un uzticamo draugu, kurš nāk tad, kad visi tevi aizmirsuši, kad tu asaras rijot sēdi pie atvērtā loga līdz krampjiem apzinoties, ka bez tevis nav neviena visā pasaulē. Māmiņas, kaut arī jau kuro gadu desmitu ik dienas līdz mielēm garlaicīgi dirn kādā putekļainā departamentā, aizpildot nevienam nevajadzīgu papīru blāķus, kurām vienīgā izklaide ir pačatot internetā, viņas tomēr vēl mazliet atceras šo izmisumu, un nevēlas, lai viņu mīļās atvasītes paaugtos, apjēgtu, ka pasaule viņas ir aizmirsusi, un balansētu naktī uz palodzes - pārliekties pār malu un aizlidot, jebšu tāpat pašņukstēt? Bet atvases aug, saprot, ka lai cik mīloši vecāki ir, viņi ir mūžam aizņemti, noguruši, spēj runāt tikai par ko saimniecisku, vai, maksimums, pašausmināties vērojot kārtējo TV ziņu izlaidumu. Vecāki bērnus ir aizmirsuši, kaut dzīvo tepat līdzās.
Cikls turpinās no paaudzes paaudzē, un nu jau gandrīz izaugušie bērni asaras rijot sēž pie atvērtā loga līdz krampjiem apzinoties, ka bez tevis nav neviena visā pasaulē. Ak, cik jauki būtu nonākt tagad aizmirsto bērnu salā, kurā nav garlaicīgu pienākumu, rūpju un vientulības, ir tikai piedzīvojumi, pirāti un indiāņi, un pulksteņa tikšķēšana nenozīmē, ka jāceļas un jādodas uz skolu vai darbu, bet gan ka tuvojas krokodils - piedzīvojums kļūst bīstams, tak viss būs labi. Arī māmiņas, krietni apbružājušās un paplūdušas ikdienas rutīnas purvā, slaukot putekļus no grāmatplaukta ar īpašu sirds siltumu paņem rokā vienu... kur uz vāka Tas Kurš Mācēja Nepieaugt. Arī viņas labprāt aizmuktu prom no šī garlaicīgā darba ar tenku vācelēm kolēģēm un debilo priekšnieku, no šī mazā un noplukušā divistabu dzīvoklīša ar mūžīgajiem grāpjiem, pannām, veļas kalniem, nenomaksātiem rēķiniem, parādiem, ļerkšķošo TV kasti un nošņurkušo vīreli blakus, kurš nezin kāpēc mūžīgi vēlas ēst un meklē savu alus pudelīti, no apziņas, ka gadi iet un Nekas Nemainīsies tikai krunku sejā būs vairāk un dibens resnāks. Arī viņas atceras savu sapni būt par Vendiju blakus Pīteram, jautrā un briesmu pilnā dzīvē tikai sev un draugiem. Ak, šīs jaukās fantāzijas! Mazā peciņa neko tādu pati nevarēja izdomāt, tas ir skaidrāks par skaidru! Kas ir šis Pīters, kas ir šie aizmirstie bērni, pie kuriem taisies doties?!? Kur ir šī ļaunuma sakne?!
Tad nāk viņš, kaut kur starp 30 un 40, varbūt pat vairāk, saulē iededzis, muskuļots, izglītots, asprātīgs, neprecēts, labu karjeru bet ne karjerists, dzīvo tikai sev un draugiem - vārdu sakot, nepieaudzis. Nevis kā visi pieauguši cilvēki pēc darba dodas mājās, pildīt pienākumus - mazgāt traukus, plānot jauna skapja iegādi, skatīties TV, - bet gan pretīgi pašapmierināts sēžas uz sava čopera un iebrauc Vecrīgā, kur apsēžas Līvu laukumā ar icebeer'iņu priekšā. Ap viņu salasās aizmirstie bērni, puiši un meitenes no 19 līdz 25. Joki, smiekli, kaismīgi strīdi par to kas primārs - Dievs vai matērija, morāle vai ētika. Viņš ir tāds pats kā citi aizmirstie bērni, tikai ilgāk nodzīvojis un vairāk izlasījis. Aizmirstajiem bērniem patīk būt kopā ar viņu. Viņš ir savējais, kaut gudrāks; viņam var gan uz pleca paraudāt, gan padomiņu uzprasīt, gan vienkārši labi kopā būt. Pienāk vēl viens tāds pats Pīters un visi spriež, ka jābrauc ar jahtu uz Roņu salu peldēties starp akmeņiem vai uz Mongoliju Gobi kamieļus lūkoties, par pirātiem un indiāņiem. Un aizbrauks arī. Aizmirstie bērni vairs neraud uz palodzes, bet dzīvo. Taču vēlas ignorēt Pienākumus un Atbildību pret kaut ko ārpus pašiem.
Un ko māmiņa? Vai viņa atceroties, kā pati kādreiz vēlējās lidot kopā ar Pīteru pretī zvaigznēm, dodas uz sporta zāli nomest liekos 30 kg, lai sēstos mocim virsū? Protams, ka nē. Viņa sašutumā šņāc, izgāž žulti internetā, no sirds sāk nīst šo "bezatbildību", meklē domubiedrus. Pīters Pens viņai ir kā bullim sarkana lupata, un viņa no sirds rūgti nožēlo, ka pati iesējusi bezatbildības sēklu sava bērna sirdī, lasot priekšā šo kaitīgo grāmatu. Vajadzēja tomēr labāk par pelnrušķīti - sēdi pelēka stūrītī, rušinies mēslos, esi čakla, un visu mūžu gaidi princi. Un tas nekas, ka pelnrušķīšu miljoniem, bet prinči tikai daži, ij aizkrāsnēs ieklīst tikai dzērumu izgulēt. Sēdi un gaidi. Bet aizmirstie bērni nevēlas birdināt asaru uz palodzes vai visu mūžu rīt putekļus pie biroja galda, viņi inficējas ar bezatbildības vīrusu, nevēlas precēties un čakli darīt to, kas pašus nemaz neinteresē, jo tā vajag. Viņi bezatbildīgi vēlas dzīvot tikai sev un draugiem. Un kaut lielākā daļa ir paklausīgi - gan jau laiku apprecēsies (vienalga, ka tik cilvēks labs, jo būt neprecētam nav labi) un iejūgsies vezumiņā, gan izstudēs bakalauru, gan būs kluss un čakls žurnālists, ārsts, ierēdnis, ņems gredītu, strādās un rūpēsies, būs atbildīgi. Tikai laiku pa laikam nezin kāpēc tā ilgāk slaucīs putekļus no grāmatas par To Kurš Mācēja Nepieaugt... No kurienes tas nāk?! Kur raugās valdība, sabiedrība?! Kāpēc vēl netiek rībinātas trauksmes bungas?! Kāpēc vēl nav attapušies aizliegt, izņemt no bibliotēkām, sadedzināt?! Tas nekas, ka Pīteru ir maz un māmiņas visai labprāt šiem iebāž kādu spieķi ritenī, lai nestaigā pa pasauli tik pašapmierināti, bezatbildīgi un bez kādiem pienākumiem. Tā ir infekcija. Bīstama infekcija. Aizmirsto bērnu ir pārāk daudz, bet pasaka par Pelnrušķīti vēl nav iekļauta obligātās literatūras sarakstā.

- Vecmāmiņ, vecmāmiņ, kāpēc tev ir tik liela aste?
- Tā nav aste. - teica vilks un nosarka.
Ko domā aizmirstais bērns, lasot pasaku?
22.-Aug-2011 12:32 pm - Patriarhāta pazemota feminista manifests
Pa Eiropu klīst rēgs, feminisma rēgs.
Nekas tā nebaida šīs pasaules varenos, nekas tā neapdraud šīs civilizācijas pamatus, kā feminisms. Kāpēc? Tāpēc, ka pār šo pasauli valda totāls un absolūts sieviešu egoisms!

Palūko pats, ak cienījamo lasītāj! Mūsdienu patriarhālajā sabiedrībā valda un to organizē Sieviete. Monogāmajās ģimenēs (kas pats par sevi ir mākslīgs, vēlajos viduslaikos Āzijas kontinenta Eiropas pussalā radies fenomens), kuru pamatā ir tīri ekonomiskas saistības, budžeta pārdale ir sieviešu rokās, kuras ekspluatē līdzekļu pamatpelnītāju. Palūkojiet jebkuru ministriju - 80-90% ierēdņu ir sievietes. Ministri vīrieši, kas ir tīra dekorācija, mainās līdz ar kabineta krišanu, taču dokumentus, kas viņiem jāparaksta, sastāda tikai un vienīgi sievietes. Viņas sastāda budžetu, nosaka nodokļus, pensijas, piesaka karus, veido izglītības sistēmu, finansē kultūru - veido un uztur visu t.s. patriarhālo civilizāciju. Pat reliģija tiek neuzkrītoši reformēta šai virzienā: atcerēsimies Jēzu, kuru pavadīja virkne sieviešu, kuras "no sava padoma viņam gādāja uzturu" [Lūka, 8:3], un salīdzinām šodienas iespējamo attieksmi pret vīrieti, kuru pavadītu pulciņš sieviešu, kuras viņu uzturētu, lai tas varētu veltīt visu savu laiku Mācībai?

daudz_burtiņu )
22.-Aug-2011 12:28 pm - Rakstu tev
man patīk... man patīk vērot pustumsā šo burvīgo mātes Dabas radīto skaistumu, šīs mazās, stingrās krūtis ar rītausmas sārtiem pumpuru galiņiem, kuru puslodes var kalpot par paraugu tēlotājģeometrijas lekcijā, šo gludo, plakano vēderu ar nabu, kas kā Dieva pirksta nospiedums marmorā izceļ formu un gaismēnu spēli, patīk vērot stingros gurnus, kuru līnija līgani aizvijas slaidajās kājās ar trauslajām potītēm un mazajām pēdām, sprogu kumšķīti, kas slēpj sevī rozā ziedlapas, tvirto dibenu ar zīdaino ādu un apburoshiem zefīra vaigiem, man patīk. patīk pieskarties ar lūpaam uzrautajam deguntelim, viegli iekost zodā, paarslīdeet ar mēli auss malai, patīk izgaršot lūpas, kas sniedzas pretī kā divas bula laika kveldētas meža zemenes, mēlēm saskaroties un spēlējoties kā diviem čūskulēniem saules pielietā meža stigā, man patīk. patīk slidināt pirkstu galus pa trauslā auguma līkločiem, izgaršot visu izloku saldo rūgtenumu, patīk vērot acu zīlītes, kuras ieplešas kā kaķim tumsā, kā piesarkst āda, elpa kļūst strauja, un siltais samts lēnām manās rokās sāk locīties un vibrēt kā ģitāras stīgas. patīk. sajūsminos un baudu. bez kalnu lavīnas straujā trakuma, - kā paisuma vilnis slīd un izbauda krastu. 
vai tu domā par mani šai mirklī? nedomā. zinu. apjēgusi, ka esi dzīva, ka asinis pulsē muskuļos un visa pasaule krīt pie tavu kāju pirkstiem, atliek tikai pamāt, apjēgusi, ka esi Talantīga, pat savā ziņā Ģeniāla! un skaista. reibsti no tā, izbaudi šo sajūtu, spēle tevi aizrāvusi eiforijā kā skābekļa malks slīcēju.
vai man tavā dzīvē ir kāda loma? nē. tikai epizode, kārtējā spēles kombinācija, gambīts, mazliet savādāks par citiem un tāpēc shobrīd interesants, apgūstams. 
vai tev manā dzīvē kāda loma? gandrīz. nē, nav vis! nebūs! neesmu traks, esmu spēlējis Spēli un zinu Noteikumus, kuru nav, bet kuri ir. uzvar tikai tas, kurš nepieķeras. kurš netic permanenti, jo tad neviļas, un tu esi tikai saullēkts, glezna, vēja brīze, pērkona lietusgāze, skaists mirklis, par kuru var priecāties, izbaudīt un... kādreiz laiku pa laikam atcerēties, skumju smaidu lūpās un siltumu sirdī. 
es nevēlos tevi satikt, ar tevi gulēt, tu esi pārāk jauka, pat Lieliska, un drīz pratīsi Spēli labāk nekā es, bet man... man nepatīk zaudēt, es nekad nezaudēju, es vai nu uzvaru, vai nepiedalos vispār.
 tā lūk, sīkā, taču tu nesapratīsi to savos 20ciktur gadiņos.
uz pleca uzgulst roka: atslābsti, vecīt, katram kādreiz pienāk brīdis, kad pirmo reizi nestāv, kad saproti, ka tuvojas finišs, bet viņai tikai starts, un tad labāk atkāpties nesakautam, pašam aiziet, ar godu, palasīt, pastrādāt, iedzert ar draugiem pa konjaciņam 5dienas vakarā, pļāpājot par Neko, un retumis skumji paraudzīties saulrietā, sirdij mazliet sažņaudzoties... taču esi gana stiprs un aizdzīsi šīs atmiņas un saldo sāpi kur apziņas dziļumos, dzīve turpinās un jāpriecājas par to, kas ir, nevis jāskumst par to, kā varētu būt, bet nebija.

2003.
22.-Aug-2011 12:28 pm - Purvs...
Staigns un silts, maigi ievilcis, iesūcis. Iekārtojies, mans draugs, iekārtojies ērtāk. Atslābsti...
Kādreiz tu redzēji tālu. Līdz purva malai. Redzēji pļavas aiz tā, kalnu kori pie apvāršņa. Domāji: apdarīšu neatliekamos darbus un aiziešu apskatīties. Tas bija sen...
Tagad grīslis nezin kāpēc sāk aizsegt debesis. Gandrīz jau esi aizmirsis, kā izskatās ziedoši virši tvanīgā augusta novakarē, bet vai tas tevi uztrauc? Tavs purvs taču ir tik saldi staigns, kā medus. Tik silts, kā tikko slaukts piens. Pat dēles pārāk netraucē, tikai asiņu paliek mazāk, sirds pukst lēnāk un mierīgāk, zunoņa starp lāpstiņām. Bet nekas. Silti un mierīgi... 
Garantēts uz mūžu. Nekas nemainīsies līdz brīdim, kad rāva sāks sūkties mutē pa lūpu kaktiņu, un mēle sajutīs dzelzs oksīda rūgtumu...
Mēģināt pakustēties? Ko zaudēsi? Garantēto, drošo siltumu? Ko iegūsi? Acu plakstiņi jūt: augšā ir dzestrs vējš. Ļoti dzestrs. Nejūti, taču zini. Vai vērts? Dūņās taču tik ērta ligzdiņa. 
Palūkojies uz pāri lidojošo meža zosu kāsi debesīs, un mirkļa aizrautībā mēģini izplest plecus, taču izbrīnā jūti, ka nevari! Vairs nevari. Esi iepresēts dūņās kā izsusējis jasmīna zieds, ko atradi starp sen nelasītas grāmatas lapām. Saīgsti un mēģini vēlreiz. Lēni, pārāk lēni. Gandrīz nekas nenotiek... Tikai vairs nav tik ērti. Izmisīgi, lēnām sāc kārpīties, cenšoties iekustināt sastingušos locekļus.
Drēbes, sirdij mīļās mantiņas piesūkušās, saķepušas vienā masā ar dūņām. Lai pieceltos, to visu jātstaaj purvā. Līdzi nepaņemsi ne divguļamo gultu, ne kvartāla prēmiju (mazu, toties garantētu) - pārāk smags viss, velk atpakaļ... 
Ja notiks brīnums, un izrāpsies, būsi bez visa tā. Kails un neaizsargāts vējā! Nevarīgs! Pakļauts visām Nezināmajām Briesmām un bez kāda atbalsta! Bail...
Bet ausī grīslis maigi žūžo: kāda vella pēc tev virši? Kāpēc kalni? Tie tikai pa gabalu skaisti. Ko iegūsi? Ak nemaz nezini? Tad kāpēc? Te ir tik jauki. Viss zināms, mīļi staigns un silts. Labāk atslābsti. Samierinies. Pie zemes laikus jāpierod...
22.-Aug-2004 12:56 pm - Alkohols mazās devās ieteicams jebkurā daudzumā
Raugos, kā daži ļaudis plosās sirdsapziņas pārmetumos un morālās ēdās, ij žēl šos paliek. Atmest vēloties, Jaunu un Skaistu Dzīvi sākšot. Ha! Skaistu?! Nu kā cilvēciņi nesaprot, ka alkohols ir lieliskākais cilvēces izgudrojums, pie tam visnotaļ derīgs un ieteicams ikvienam!
Palūkojaties apkārt - lielais vairums nedzērāju ir nīgri sausiņi (nu OK - mazi bērni ir izņēmums), ar kuriem nav vēlme uzturēties vienā telpā ilgāk par paris stundām, līdz darīšanas nokārtotas.
Ieklausieties sevī - cilvēks ir viens vienīgs egoisma kamols! Iet skaidrā prātā pa ielu, satiek paziņu, "kā klājas?", "kas jauns?", un pēc 5 min. saruna apsīkst, notiek mīšanās ar vizītkartēm, un ļaudis kā vientuļas salas pašķiras... Satiekas kafūzī pie tējas tases, pļāpā ilgāk. Tak paiet stunda, un secini, ka sarunu biedrs nemaz nav Tik ļoti Interesants, kā licies, par retoriskām tēmām tukšu pļāpāt vairs negribas (da sen, pokemona gados, mute sausa izrunāta par Dievu, ij matēriju). Tad atceries, ka veļu jāmazgā, vēl uz "Vakara interviju" jāpaspēj, un mājās gaida interesanta grāmata…
Skaidrā prātā egoisma pārņemtie cilvēki spēj uzturēt saskarsmi tikai tad, ja viņus vieno kopīgs bizness, saimniecība vai hobijs (ja abi krāj pastmarkas, tad var iespringt pakomunicēt ilgāk, jo gūst sev vērtīgu informāciju).
Kur pasaulē plosās vardarbība un ļaunums, kur nemitīgi kāds karo, spridzina? Tur, kur vai nu reliģija, vai politiķi uzspiež sauso likumu. Nav alkohola, kas neitralizētu agresivitāti. Vai zināt, kurš pirmais cilvēces vēsturē vēlējās aizliegt iedzeršanu? Nedzērājs Čingizhans! Atceraties, kurš izraisija 2. Pasaules karu? Veģetārietis un atturībnieks Hitlers! Kurš tam stājās pretī? Viskija cienītājs Čerčils. Šādu uzskaiti varētu ilgi turpināt…
Alkohols kā karaļūdens izšķīdina cilvēka uzaudzēto egoisma slāni. Tu iedzer konjaciņu maziem malkiem, izbaudi aromātu ar aukslejām, sajūti tīkamu siltumu barības vadā. Muskuļi atslābst, pārņem miers, līdzsvars un laba oma.
Svarīgākais tavā dzīvē - šopings, nemazgātie logi, neuzticīgais vīrs, karjera, draņķīgie kaimiņi, skopulis priekšnieks, idioti kolēģi utt., - vairs nešķiet tik svarīgi. Dzīve kļūst viegla, MK maiņa, NATO, naudas vērtība un valūtas kurss neuztrauc. Kopā ar tevi pie galdiņa sēž jauki cilvēki, kuri tev patīk tāpat vien, nevis tāpēc, ka ir noderīgi. Dzimst brālības sajūta, par kuru nesekmīgi cīnījušās pēdējās tūkstošgades visas lielākās reliģijas. Tu izbaudi nekonedarīšanu, atslābsti, saproti, ka cilvēks dzimis Laimei, nevis vāveres ritenim. Sievietes liekas jaukas, vīrieši šarmanti, sarunas brīvas un atraisītas, bez sociālajām maskām un ikdeinas teātra spēlēšanas. Dzimst nesavtīgums, neviltots sirsnīgums, savstarpēja cieņa un draudzība. Dzimst dzeja, pār ārēm aizskan dziesma. Egoisma bruņas plaisā kā Berlīnes mūris, snobisms lēnām drūp.
Un tu, kurš ar pārākuma vīpsnu klausies tikai krievu andergraundu, Meriditu Monku vai Diamandu Galasu, piepeši secini, ka pat Drēģerim vai sīkajiem debīliķiem no TV Talantu fabrikas nav ne vainītes.
It kā nekas nav mainījies, tikai tava attieksme pret apkārtējo. Kāpēc nevari bez alkohola tāds būt? Tāpēc, ka esi egoists. Pasaule riņķo ap tevi, ij visu vērtē derīgs/nederīgs/dod baudu/nedod. Vē… pliekani… maziski… Tāpēc, kā mīlēja teikt pāvests Martins IV (1281-1285): Ergo bibamus! ;)

2004.
This page was loaded Nov 1. 2014, 3:19 pm GMT.