Delfos pamanīju manuprāt klasisku paraugu Austrumeiropas provinciālistiskajai pasaules uztverei: "Krievija uz Baltijas valstīm skatās kā uz īslaicīgu parādību (..) Inkorporācija var notikt arī citos veidos: sākumā pārveidojot apziņu, tas ir, likvidējot nacionālo lepnumu vai identitāti, bet pēc tam jau pārveidojot valstiskumu." - Man aizdomas, ka pa lielam nevienu nekāds tur lepnums un identitāte neinteresē - bāleliņi var 60. gados izdomātās tautas dejas ap gunskuriem lēkt uz nebēdu, koklēt, staigāt pa oglēm, iet sist krievus, un arī viņu valstiskums pa lielam nevienu neinteresē - tādu mazvalstiņu robežas un iekārta neko daudz nenozīmē globālajā arēnā. Te pietiek pilnībā kontrolēt tranzītceļus (trubu, ostas un dzelzceļus), jo tā ir vienīgā Baltijas jūras austrumkrasta vērtība (nu OK, dāņus interesē arī iespēja uzbliezt vēl pāris cūku kompleksus). Ja tranzītceļš nopirkts, atslēgas posteņos sēž nopirkti cilvēki, tad viss kulē. Aber kāds kurā pašvaldībā pagastvecis, kādā valodā runā un ko aborigēni savā nacionālajā lepnumā un valstiskumā raksta savās vietējās pagasta avīzītēs, tas nevienu "nekrata", jo tas nekādi neietekmē tranzīta plūsmu. Savukārt šitā pleķīša pašvaldības "inkorporēt", likt savus ierēdņus, maksāt pabalstus, gādāt par infrastruktūru - lieki un ar pamatinteresēm nevajadzīgi izdevumi un kreņķi (nevienam tak nevajag pie labas preces dabūt klāt 2 milj liekēžu, kurus jābaro - ko tādu tikai bagātā ES var atļauties, bet ne nabadzīgā Krievija).
Bet vieglāk jau ir kārtējo reizi paklaigāt, uzdziedāt pie kādas tur vēstniecības, papiketēt pret kārtējā dzejnieka pieminekli, uzrakstīt uz plika vēdera ar sarkanu guašu, ka "krievi nāk", pavicināt karodziņus un kādu pensionāru patramdīt par Raiņa valodas nemācēšanu - tas daudz vieglāk un drošāk, nekā bāzt degunu globālajā biznesā iekšā un mēģināt pašiem kontrolēt tos savus tranzītceļus.
Protams, vienmēr jāpieļauj, ka kur pie Kremļa grozās kāds tāds pats kā te vietējie, kurš arī vēl joprojām domā pagājušā kategorijās, tb ka jurisdikcija pār teritoriju ir kaut kā vērta (ja vien tajā nav derīgie izrakteņi), taču, cik esmu dzirdējis, šādu reliktu tur visai maz, bet jaunā fīreru paaudze uz pasauli raugās kudi vērienīgāk un praktiskāk.
Nekā jauna zem šīs saules. XVIII gs. gandrīz identiska situācija bija ar Kurzemes un Zemgales hercogisti: Krievijas impērija pārņēma savā kontrolē hercogistes tranzītceļus un pastu, aber hercogisti lika mierā un ļāva vietējiem dzīvot netraucēti - jo Pēterburgā nevienu neinteresēja, vedot sabuļādu vezumus uz Prūsiju, kāds ceļmalas pļaviņā siena grābējiem un vietējam muižkunģelītim tur lepnums un identitāte, - mērogi pārāk mazi, lai šķistu interesanti. Rezultātā bija fiktīva pseidovalstiņa, ko neviens par pilnu neņēma, toties hercogs pa brīdim varēja kādu papildu nodokli iekasēt, ar lozungu: "ja nu krievi nāks".

P.S.
Ar to es nesaku, ka draudi nepastāv (kā to var nospriest alternatīvi lōģiskākas persōnas), bet gan, ka manuprāt šai gadījumā no visa iespējamo draudu spektra kārtējo reizi izvēlēts nesvarīgākais aspekts, ignorējot aktuālākas lietas. Tb kā parasti, nacionālajiem spēkiem problēmas ar prioritāšu noteikšanu.

Interneta ārēs pamanīju klīstam šādus te punktus, kas pirmajā brīdī šķitās visai interesanti:

1. Uzmanības novēršana
Izplatītākā pamatmetode cilvēku uzmanības novēršanai no svarīgākajām problēmām un to risinājumiem, ko pieņem politiskā un ekonomiskā elite, ir pastāvīga mediju telpas piegāšana ar nesvarīgām ziņām un vienas dienas notikumu preses relīzēm. (..) "Pastāvīgi novērst pilsoņu uzmanību no nopietnām sociālajām problēmām, pārslēdzot to uz reāli nenozīmīgām tēmām. Panākt, ka ļaudis visu laiku aizņemti ar kaut kā apspriešanu un tiem nav laika domāt; no klaja lauka - aizgaldā, kā visus mājdzīvniekus" (citāts no "Mierīgo karu klusais ierocis").

( vēl_9_punkti )

Kazimiram no Preiļiem vai Koļam no Olaines skatījums uz suņiem ir visnotaļ praktisks un unificēts: suņi iedalās pie ķēdes liekamos rejošos mājas sargos, dienesta un medību suņos, vai arī nekam nederīgās parodijās, par kurām sajūsminās tikai histēriski pagastmājas babuļi, feldšere un skolotājas pirmspensijas vecumā. Līdz ar to visas runas par sugām, to tīrību, suņu izstādes u.c. kinologu ņemšanās vidusmēra Kindzulim šķiet visai absurda māžošanās un lieka naudas šķiešana (ar baudu paņirgājoties par Jorkšīras terjeriem kā par "kurpju birstēm", līdzīgi kā Austrumeiropas proletāriešiem tīk apzīmēt Viņas Augstību par "jocīgo vecenīti cāļa tērpā"* u.tml.). Ar cilvēkiem ir gluži tāpat kā ar suņiem, tb ir bezsugas masa un rūpīgi gadsimtu selekcijas rezultātā izkoptas sugas, jo bioloģiski cilvēks ir tāds pats lopiņš kā citi, kas apdzīvo šo mikroskopisko lodīti visumā. Taču es te ne par kāzām Vindzoru namā un kā uz tām raugās daļa bauru no Austrumeiropas, kā varētu šķist paviršam garāmgājējam, bet gan par politiku un sabiedrību.
Atkarībā no reģiona vēsturiskajām, ģeogrāfiskajām, kultūras un ekonomikas īpatnībām, arī cilvēku uzvedības tipi veidojas dažādi. To bieži dēvē par "mentalitāti" un kopš XIX gs. izdomāja tautas un nācijas, cenšas piemērot atšķirības mentalitātē kā nākošo svarīgāko atšķirības pazīmi pēc valodas. Pa lielam jau šīs atšķirības saskata tikai paši idejas bīdītāji, jo vērotājs no malas nesaskata nekādas mentālas atšķirības starp somu un zviedru, kas abi dzīvo Ālandu salās, vai latvieti un krievu, kas dzīvo kaimiņos Rīgā (ja vien subjektīvi neizrauj no konteksta kādi dīvaināku īpatni, pašpasludinot to par standartu tā pārējiem tautasbrāļiem). Savukārt kur no Pekinas puses raugoties, nav pat nekādas dižas atšķirības starp islandieti un Rumānijas čigānu (kā nekā pat Francijas prezidents ir no romām) - visi te ir "gardegunainie barbari". Taču tā jau ir otra galējība, jo objektīvi izvērtēt nevar ne tas, kurš ir iekšā procesā, ne tas, kurš ir pārāk tālu no tā un vairs netver nianses. Jo atšķirības ir.
Pirms gada pazīstama meiča, padzirdējusi par kārtējo paaugstināmo nodokli, nikni šņāca, ka nu gan būšot revolūcija un aptreknojušos bāleliņus gāzīs no siles. Savukārt es tā skeptiski atteicu, ka manuprāt dievzemītē revolūcija nav iespējama tāpēc, ka nav iespējama un viss. Taču paskaidrot, kāpēc man tā šķiet, nevarēju. Šorīt nonāc pie secinājuma: revolūcija te nav iespējama, jo mentalitātes īpatnību dēļ mainoties (pasliktinoties) dzīves apstākļiem, iedzīvotājos dzimst nevis protestējošas, bet gan adaptīvas stratēģijas: ļaudis samazina izdevumus, sāk piedomāt par iespējām mazāk maksāt nodokļus, meklē "galus" un "siltāku vietiņu", aktīvāk veido pazīšanās saites utt., taču nedodas "ar dakšām" ielās, neceļ barikādes un nepieprasa pārmaiņas, nemēģina tās inspirēt. Tāpēc pa lielam te nekas nemainīsies. Vienkārši piemērosimies jaunajai situācijai un iemanīsimies kā nebūt tajā dzīvot. Kā visos laikos.

No šī viedokļa sasodīti interesanta ir 1905. gada revolūcijas tēma kā unikāls fenomens šī reģiona vēsturē, kad patiesi lielākā daļa iedzīvotāju aktīvi iesaistījās reālā cīņā pret pastāvošo varu. Diemžēl tēma praktiski nav pētīta un vēl ilgi vēsturnieki tai neķersies klāt.

------
* Vakar Teikas Maximā dzirdēju divas jaunuves pļāpājot pie vīniņu stenda:
- Visi ar tām kāzām, tām kāzām! Noriebies! Cilvēki precas katru dienu tūkstošiem! Kāpēc tās vienas kāzas tiek skandinātas?! Un kas viņām tur uz galvas satupināts! Un tā jocīgā vecenīte cāļa kostīmā, tā karaliene!
- Ak, kaķu mums arī pilns pagalms pie miskastēm, katru dienu vari uz tiem skatīties, tomēr tu ej taču uz kaķu izstādi Ķīpasalā palūkoties tīrsugu eksemplārus un pat maksā par ieejas biļeti.

Laiku pa laikam atgriežos pie unpy izteiktās idejas, ka vajadzētu veidot politisko partiju. Mulsināja tas, ka viņu uzreiz komentāros atbalstīja virkne cibiņu, par kuriem man skaidrs, ka to ideoloģiskais pasaules skatījums ir tik kardināli pretējs, ka politiskās ideoloģijas ziņā tie nekādu kopsaucēju nevarēs rast. Nu līdzīgi kā primārais sauklis "par labām meitenēm!" it kā vieno visus, taču kad sāk tēmā iedziļināties, tad jāsecina, ka Pujāta un mazheksa izpratne, kas ir "laba" meitene, visai atšķiras... ;) Tāpēc tā amatieriski paprātuļoju (pirms laika iesāku, taču tikai piezīmju līmenī, neko neizdomājot) par situāciju un modeļiem kā tādiem:

( gari_un_juceklīgi: )

Visnotaļ izbrīna, ka ir ļaudis, kuri visā nopietnībā mēģina izlasīt partiju programmas un tās salīdzināt. Izbrīna tāpēc, ka tās programmas raksta tirliņi no malas*, kuriem dots uzdevums tā smuki uzrakstīt, lai katrs doģiks sev ko tuvu rastu un, attiecīgi, tā programma būtu tīkama pēc iespējas plašākam potenciālo vēlētāju skaitam. Tb programma domāta nevis kā vadlīnija partijas fīreriem un ierindniekiem, bet gan reklāmas teksts tautai. Vēl pagājušo gadu iesmēju, ka vienas partijas programmā melns uz balta bija teksts par gādāšanu, lai dievzemīte tiek uzņemta ES, kas vien liecina, cik bieži paši partijnieki pārlasa to eseju. Man lielas aizdomas, ka lielākā daļa partijnieku paši savu partiju programmas pirmo reizi tā pa nopietno izlasījuši tikai tagad, un arī tikai tāpēc, lai tais priekšvēlēšanu gāganu diskusijās varētu viens otram uzdot kavarnus jautājumus un veikli atbildēt uz pretinieku riebeklībām. Tā kā uzskatīt partiju programmas par informāciju, uz kuru balstīties priekšvēlēšanu izvēlē... nu tas tikai kārtējo reizi pierāda dievzemītes iedzīvotāju pasaules uztveres neglābjamo sašķeltību, dodot priekšroku "kā jābūt" un ignorējot to kas ir, ja realitāte neatbilst teorētiskajam uzstādījumam, tb absolūto nespēju izvērtēt situāciju, spēkus un ko saprātīgu secināt. Tb, kā Ēriks savulaik rakstīja, ...frontē bez pārmaiņām... Ja kāds patiesi gribētu zināt, kas kurš ir un ko no kura varētu sagaidīt, tad tam jālasa "Privātā dzīve" pēdējos gadagājumus. ;P

-------
* Savulaik arī jūsu padevīgais kalps šādas programmas par mazu un godīgu samaksu vienlaikus rakstīja vairākiem uz Eiroparlamentu kandidējošajiem un savstarpēji konkurējošiem dievzemītes "politiķiem".

Diemžēl, lai kā pūlētos, nevaru no tā norobežoties, jo telpa visapkārt piesārņota ar gāganu kariem. Sākumā iebrīnījos: kāda joda pēc tā plēsties uz tiem krēsliem (un plēšanās ir pats jautrākais un dievzemītē pēdējos 20 gados nepiedzīvotākais), ja pat ezītim skaidrs, ka pie jebkura rasklada - liec kaut Ādamu Smitu vai māti Terēzi par premjeru, - jebkuram rokas būs sasietas un rīcības brīvības nekādas, jo kreditoru diktāts ir strikts, savukārt ciema babuļi lamās pēdējiem vārdiem, jo tieši tas būs tas laiks, kad šīm pensijas atņems un visas pārējās sociālisma paliekas likvidēs (nu tur visādas medicīnas un izglītības bezmaksas druskas u.tml.). Tb vēstures annālēs jebkuram, kas piedalīsies nākamos 4 gadus pie dievzemītes stūrēšanas, garantēts nācijas slepkavnieka zīmogs uz mūžiem. Taču plēšas ka vai traki, lai pārvarētu tos savus procentiņus un tiktu pie rullēšanas. Padomājis, sapratu: situācija ir līdzīgi kā pēc jaunkareivju pilnas lidmašīnas avārijas uz neapdzīvotas salas, kad nu top skaidrs, ka palīdzības no malas nebūs nekad, bet uz visu varzu ir tikai viena smukā medmāsiņa - tad nu tesiņš būtu tāds pat kā šobrīd, jo tas šķiet pēdējais vilciens, kurā ielēkušie paspēs piedalīties pēdējo pāri palikušo valsts uzņēmumu privatizācijā (ja tos neprivatizēs, esmu ar mieru atzīt, ka nekā nejēdzu un apēst savu hūti). Pēc tam vairs nekā. Tak vērot šito zirnekļu burku visai interesanti un uzjautrinoši. :)

Izgāju uzvilkt rīta dūmu, pie reizes iznesot atkritumu maisu. Raugos, ka kāds vienu konteineru piemetis pilnu ar picas kārbām, vietas nav - ļaudis maisus krāmē blakus (nu jau par vēlu vilkt tos kartōnus ārā, salocīt un apsiet ar šņori, lai atbrīvotu vietu tilpnē). Bet varēja jau iedomāties un pašā sākumā kompakti sapakot. Un tā jebkurā jomā. Kā viena mana pacientkantora babuļi uzskata - ja darbu, ko var paveikt 3 dienu laikā, ar nemitīgu izmaiņu un pārkārtošanas palīdzību izvelk uz 3 nedēļām, tad tas esot "perfekti padarīts" darbs. Līdz ar to ar mazu neizpratni raugos ļaužu ticībā, ka nomainot stūrmaņus piramīdas virsotnē, tā sarūsējusī sile bez degvielas sāks vagot sociālekonomikas okeāna tāles lepni kā maltiešu galeras Levantes ūdeņus. 1914. gads - Krievijas impērijas 3. armijas komandieris ģen. Ruzskijs (Рузский) aizsēdējās pie brokastu galda, tad vēl pačatot vajadzēja, iecibot, kā rezultātā palaida garām iespēju ar vienu strauju manevru ielenkt "katlā" 3 austroungāru armijas, bet tā vietā varonīgi "ieņem" austriešu pamesto Ļvovu (par ko saņēma 2 Jurus), - tika palaista garām iespēja ar vienu rāvienu izsist no spēles Austroungāriju un pabeigt I Pasaules karu kudi ātrāk. 1920. gads - Sarkanās armijas Dienvidrietumu frontes komandieris Jegorovs (Eгоров) Kijevas operācijas laikā aizgāja uzraut bridžu pie kamrādiem un rezultātā poļu 3. armija veiksmīgi izvairījās no aplenkuma, un pēc kāršu partijas nevis devās uz Varšavu Tuhačevskim palīgā, bet gan izdomāja ieņemt to pašu nelaimīgo Ļvovu, pie kuras tad iestrēga uz ilgu laiku, savukārt lieliniekiem uz visiem laikiem zuda iespēja izplatīt "proletārisko revolūciju" Eiropā (fīreriem piramīdas virsotnē nācās noplātīt rokas un pievērsties citiem jautājumiem, tb iekšējai cīņai par krēsliem). Kā rāda prakse, nomainīt karali/imperatoru/caru/prezidentu/premjerministru nav grūti, tikai pārmaiņas parasti ir nevis kvalitatīvas, bet kvantitatīvas. Jo lielākā problēma ir nepieciešamība dievzemītē nomainīt tās 500 000 blīves starp krēslu atzveltnēm un datoru monitoriem. Lai kaut mazliet pazeminātu vidējo muļķības līmeni.

UPD:
Uzskatāms piemērs. Strādāju ar beibi no dižpacienta mārketinga beibi. Visnotaļ sakarīgs sievišķis, nav dumja, arī pirkstus vēdeklī vairs netur, tb normāla sadarbība. Tikai viens mīnusiņš: viņa konsekventi neraksta mailiem "sabdžektus", tb virsrakstus - nenorāda, par ko mails ir. Un tā dienā vidēji kādi 100 maili. Nu un ik pa brīdim pavīd frāze "iepriekš tika minēts". Un tad tu meklē ar rociņu tai mailu gūzmā, kurā no iepriekšējiem mailiem šodien/vakar/pagājušonedēļ kas par ko norādīts. Vienu reizi minūtes laikā atrodam, citu reizi 10 min rakājos. Tā piemetot uz pirkstiem, dienā vismaz pusstunda tīrā laika aiziet tikai meklējot vajadzīgo mailu. Protams, nezinu, cik par manu darba stundu boss ņem no pacienta, taču to, ka šīs pusstundas laikā varētu čupiņu drukas failu sataisīt, gan zinu. Nu tos pašus failus, kuru sataisīšana tiek pārcelta uz nākamo dienu. Un tā nedēļu no nedēļas. Gadā, domāju, salasās nopietns cipars. Un tā kā šādu beibju ir tūkstoši, bet maketētāju/datorgrafiķu vārds ir leģions, tad tikai šajā šaurajā nozarītē ik gadu tūkstošiem darba stundu aiziet meklējot ko tādu, ko grūti atrast tikai tāpēc, ka mailu virsrakstā netiek norādīts saturs. Sīkums pie sīkumiņa un krājas. Citās nozarēs līdzīgi kazusi. Dievzemītes mērogā salasās pa nopietno. Un tas tikai vienā šaurā kā lāzera stars aspektā... par pārējo pat nav vērts runāt.

Principā gribēju ko iepukstēt par seksualitāti, tb par to, kas kuram šķiet erotisks, taču kā mazsvarīgu noliku šo tēmu plauktiņā, jo kamrāds Unpy lika aizdomātis pavisam par ko citu. Reiz sensenos laikos jau iepukstēju izbrīnu par ļaužu domāšanas veidu un virzienu globālo prioritāšu jomā, apelējot pie veselā saprāta, kurš nezin kāpēc bija pazudis, kad ļaužu vairums kaut kādā tur aptaujā par desmitgades meganotikumu atzina NATO uzbrukumu Serbijas Republikai, palaižot garām nepamanītu Irānas un Saūdu Arābijas līgumu naftas pārstrādes jomā (ko savukārt "The Economist" atzina par meganotikumu, jo tas patiesi ieviesa visai nopietnas korekcijas tālākajā civilizācijas attīstībā). Bet ne par to šoreiz.
Gluži vienkārši aizdomājos, kāda joda pēc ļautiņi vēl joprojām interesējas - cepas blogos, forumos, uzņem filmas, tās skatās, raksta grāmatas, tās lasa utt., - par tādu manuprāt visai tehnisku būšanu kā II Pasaules karš? Tik vien tur bija kā viens masveida slaktiņš, kur homo sapiens sapiens uzskatāmi nodemonstrēja savu īsto dabu. Un viss. Tas nemainīja ne pasaules uztveri, nedz kādas dziļākas cilvēces attīstības līnijas, tikai pamatīgi piedubļoja ceļus un piedirsa mežmalas. Nu jā - arhitektūra piedzīvoja ne tās labākās dienas koncentrētā laika periodā. Protams, cilvēkiem, kas tajā cieta, tā bija megatraģēdija, taču tā no putna lidojuma tas nebija daudz nozīmīgāks par hutu un tutsi melnīšu savstarpējo slaktiņu, tikai mērogs palielāks un viss. Robežas tika pabīdītas, taču tas galu galā skar pa lielām šaibām tikai tos, kas pie varas stūres sēž. Pie tam tas karš bija tikai viens no iemesliem, nevis Galvenais, tai robežu pabīdīšanā. Lielās izmaiņas bija pavisam citas - ASV kļūšana par dominanti Rietumu puslodē, Aukstais karš, visi ogļu/tērauda līgumi, maršalplāni, - tb notikumi, kas reāli mainīja pasauli un cilvēku domāšanu. Bet nē - vēl joprojām šķēpi tiek lauzti virtuvēs pie alus kausa. Kāds iemesls? Upuru skaits? Tak kaut kā vo nemanu, ka ļaudis vēl joprojām apspriestu spāņu gripas epidēmiju I Pasaules kara laikā, kas paņēma vairāk dzīvības, nekā visi karotāji. Tb gana daudz notikumu, kur procentuāli upuru skaits kudi lielāks. Kur ir tā emocionālā piesaiste, kas liek vēl joprojām cepties par šo kariņu, par kuru manuprāt būtu jādomā tikpat daudz kā par Simtgadu karu, Trīsdesmitgadu karu un visiem pārējiem, par kuriem atceramies tikai kad vajag kādu anekdoti iz vēstures pastāstīt. Galu galā sasodīti sen tas bija. Citur diez pasaulē arī tā tas ir?

Pirmās politiskās partijas veidojās, lēnām brūkot kārtu sabiedrībai, tb kvantitatīvi un kvalitatīvi no konkrētu kārtu/šķiru pārstāvjiem. Sociālisti runāja strādnieku vārdā, anarhisti - zemnieku vārdā, liberāļi - rūpnieku, demokrāti - ierēdniecības un garīdzniecības utt. Taču šajā laikā veidojās interesants starpslānis, t.s. "inteliģence", kas īsti nepiederēja ne pie zemniekiem/strādniekiem un zemākās ierēdniecības, no kuras cēlušies, taču audzināšanas un vērtību ziņā arī ne pie aristokrātijas, kurai centās līdzināties, pamatojoties uz iegūto izglītību. Tad nu šitā te inteliģence pirmie sāka pozicionēt sevi un uzstāties nevis savā vai kādas sabiedrības grupas vārdā, bet visas sabiedrības vārdā. Savukārt XX gs. pirmajā pusē tieši inteliģence pārņēma praktiski visu politisko kustību un ideoloģiju vadību, attiecīgi, visām politiskajām kustībā sākot uzstāties visas sabiedrības vārdā. Pēdējā šāda "visas tautas vārdā" gulbja dziesma pavīdēja 90. gadu "samta revolūciju" laikā. Varbūt šobrīd t.s. inteliģence tā norobežojas no politikas tieši tāpēc, ka sabiedrība mainījusies un pārskatāmā nākotnē nevienas politiskās pozīcijas virziens nevar uzstāties visu vārdā, jo pat par spīti pašsuģestijai redz, ka patiesībā tam seko tikai maza daļa - sabiedrība sašķēlusies milzumā mozaīkas gabaliņus, no kuriem vienotu bildi vairs nesalikt, tb masu partiju un kustību laiks izrādījies cilvēces vēsturē tikai novirze no normas? T.i. ja nevadu visus, tad nepiedalos?

Ja atminamies XX gs. 80.-90. gadu mijas politiskās cīņas lozungus, tad redzam, ka tie visi bija populistiski, t.i. ietvēra sevī kādu pamatideju, bieži vien „taisnīgu“, taču nesaturēja nekādu skaidrāku priekšstatu tālākā perspektīvā. Iemesls jau acīmredzams - situācija bija tāda, kas prasīja rīkoties uzreiz, savukārt ļaužu pasaules aina bija tradicionāli duāli melnbalta - „mēs, labie, pret svešajiem, sliktajiem“, - kur abi šie apstākļi sakrita un viens otru papildināja. Piemēram kaut vai aicinājums ieviest demokrātiju. Nevienam nebija laika iedziļināties, kas tā tāda, kā tā darbojas, kādi tās principi, kas tai nepieciešams. A priori tika pieņemts, ka tā ir "laba", jo savādāk jau nemaz nevar būt. Un noteikti pilnīgi pretēja līdz tam pastāvējušajam "sliktajam". Klasiska t.s. kargo kulta domāšanas paraugs: šķita, ka nomainot karogu virs bijušā Vidzemes bruņniecības nama, uzvelkot smalku uzvalku un sākot runāt kā "Tur", brīvais tirgus un tam līdzi neizbēgami nākošā pārpilnība, bezrūpība, brīvība un demokrātija uzradīsies automātiski pati no sevis un gatavā veidā. Kāda tā ir sapņu zemēs, kurām jālīdzinās.

( ... tālāk ... )