Te pamanīju vienā diskusijā (šodienas MASS manā freidlistē par PSRS) eksaltēti kā džokeri galdā sviežot argumentu par Stabu ielas pagrabiem. Tā kā diskusija bija par PSRS sabrukumu, nevis kara komunisma laiku (tās 2 dažādas lietas), tad aizdomājos, kādi tad bij tie Stabu ielas pagrabi 80. gados.
Jāatzīst, netiku tur ciemojies (aizdomas, ka 99,9% pagrabu piesaucēju ne tik), līdz ar to nevaru neko spriest par šo tēmu. Manis paša atmiņās ir tikai maktenas bailes no šīs iestādes, bet tās drīzāk bija vecās paaudzes ieaudzinātas. Taču zinu vienu, kurš kā reizi PSRS sabrukuma periodā tur iespēlēja patupēt. Neko, dzīvs. Dīvains jau ir - putniņi galvā ka nu tikai, - taču neesmu drošs, vai čekas nagu maucēji pie vainas, jebšu Mākslas akadēmijas diskrētās neirozes pārpilnais atmosfairs.
Bet stāsts lūk šāds. kur 80. gadu vidū, vairāk uz otro pusi (varētu būt kāds 1985. gads) divi izlaisti tīņi - 15-16gadnieki, - apnikuši ņemties pa tīņiem piešķirtajiem pagrabiem (vēlīnajos padomju gados tīņiem piešķīra tusēšanai pagrabus Vecrīgā - paši iztīra, iekārto, un tusē - nu tur spaida meitukus un grabina ģičas, iedomājoties sevi par ciema mēroga hendriksiem) un katru rītu ar cukurūdeni grebeni smērēt, nolēma bēgt uz Rietumiem. Par Rietumiem viņi zināja, ka tur viss baisi kūl un viss pa freiju - visi braukā limuzīnos un dzīvo mājās ar ziemas tenisa kortiem. Korti šiem nafig nebij vajadzīgi, bet limuzīns noderētu. Kartē apskatījās, ka Rietumi ir rietumos no Rīgas, un tur nokļūt var divejādi: caur Poliju un Austrumvāciju, vai Somiju. Būdami saprātīgi, secināja, cauri divām socvalstīm nez vai tiks, tāpēc jāmūk tur, kur robeža tikai viena. Savāca mugursomu konservu, ģitāru, nočiepa mammai piecus rubļus, kaimiņam cigarešu paciņu, un devās uz Ļeņingradu (mūsd. Pēterburga). No turienes uz Viborgu un tad mežos iekšā uz somu pusi. Klīduši kādas dienas 3-4, konservus aprijuši, izmirkuši un sajutušies makten nelaimīgi. Pirmās salnas nebūt neveicināja iemīlēt Tarzana dzīvi mežā, bet vienīgais papildu apģērbs bija pussapuvuši vatenieki, ko acīmredzot meža celiņa malā pazaudējuši no Belomorkanāla zonas izbēgušie zeki tālajā 1952. gadā. Īsti nezinu, vai viņus noķēra padomj urobiņi pie pašas robežas, vai jau somi saņēma un 100 m tālāk atdeva atpakaļ mātei dzimtenei, tak sašņorēja puikas kā Rēveles šķiņķīšus.
Nu un uz zastavu (neizturamās smirdoņas dēļ pusceļā vatenieki atņemti un izmesti no bobika, atstājot tos mežā nākamajiem robežpārkāpējiem), kur konstatēts robežpārkāpšanas mēģinājuma fakts un reģistrēti pārkāpēji. Pratināšanā abi Kaupēna mantinieki, lepni paceltu galvu kā Zoja Kosmodemjanska fašistu gūstā, lepni atbildēja, ka viņi nāk no Kurļandijas, vārdā vienam esot Puteklis Burbulis, bet otram - Jūdaliņš Tāgadiņš (pases šiem vēl nebija, skolēnu apliecības bija atstājuši mājās kā nevajadzīgas). Procesa lielāko laiku paņēma kurļandiešu dīvaino vārdu ierakstīšana protokolā.
Tīņi pabaroti un aizkonvojēti uz Ļeņingradu, kur atradās apgabala robežapsardzes štābs, aber no turienes zaldātiņa (ja robežsardzes virsnieki bija KGB dienestā, tad ierindneiki nāca no obligātā iesaukuma) pavadībā atsevišķā kupejā ar vilcienu aiztransportēti uz Rīgu un nogādāti Stabu ielā. Ierodas tur un dežurantam robiņš braši raportē: "Нарушители государственной границы Юдалиншь Тагадиншь и Путеклис Бурбулис доставлены!" (Valsts robežas pārkāpēji Jūdaliņš Tāgadiņš un Puteklis Burbulis atvesti!) Dežurants čekists kādu brīdi sēca kā krastā izmesta zivs, bolīja acis, ķēra pie sirds, tad ievilka elpu un lūdza atkārtot. Zaldātiņš atkārto. Dežuranta diafragma sāk nekontrolēti raustīties, taču šis saņēmās un lūdza vēlreiz atkārtot, jo neesot pārliecināts, ka pareizi sapratis. Zaldātiņš braši noraportēja. Tad dežurants piezvanīja uz iekštelpām, no visas mājas saskrēja pilns ar čekistiem un dežurants atkal lūdza atkārtot. Zaldātiņš braši noraportēja. Visi klātesošie smieklos vārtījušies kādu pusstundu, nabaga robežsardziņam atkal un atkal liekot raportēt. Kad cirks beidzās, abus nopratināja nu jau dzimtajā valodā, aiz škvarņika iemeta izslavētajā pagrabā un pēc pāris stundām atdeva vecākiem ar norādi nosloksnēt par Rietumiem sapņojošās atvases tā pamatīgāk, lai blēņas nenāk prātā. Tāds luk pastāstiņš, kādu es to atceros.
Bet ja kāds grib uzzināt, kā īsti bija patiesībā tajos Stabu ielas čekas pagrabos, lai prasa vienam no stāsta galvenajiem varoņiem - toreiz nepilngadīgajam disidentam Puteklim Burbulim (kurš sviesta cibā figurē kā romantiskais naisīšu mīlētājs un ēteriskais skaistuma cienītājs iokaste). ;)

Krīt ozolzīles. Piepeši atcerējos, ka padsmitnieka gados man bija divas vīzijas, kā gribētu dzīvot. Viena bij iekārtoties par Kolkas bākas sargu - lasīt grāmatas, ar gaiseni atgaiņāt kaijas un nekomunicēt ar līdzcilvēkiem (kuru tur nemaz nebūtu). Otra bij ar pilnu mugursomu ozolzīlēm klejot pa pasauli un stādīt tās zemē ar domu, ka moš kur ozoli izaugs. Dažādas domeles prātā lūk iešaujas, rudens lietū zem nojumes uzvelkot dūmu.

Pirms kādiem gadiem "Ala" bārmenis Andžiņš (iesauka Divi Zirņi!) stāstīja par pirmo septembri: Saulīte spīd, debesis zilumzilas, iedomāju doties uz darbu ātrāk, papīrus savest kārtībā un tā tālāķ. Eju pa ielu, bērneļi ar gladiolām, tak te viens skuķēnu bariņš - tādas bantēm matos un baltās zeķēs, ar puķu pušķiem rokās, - sveicina kniksējot, tad otrs tāds pats čiepiņu pulciņš, trešais... Samulsu. pagāja minūtes 10 līdz pieleca, ka tās tak tās pašas beibes, kuras kaujas meikapā un minisvārkos, kas vairāk pēc jostām izskatījās, visu vasaru man bārā pie letes tekilu triepa iekšā, kniebās biljarda telpā, koļīja englenderus un dančus lēca līdz rītam! :)

Kad man bija gadi 8, atklāju sasodīti intresantu joku: ja kādu vārdu (piemēram, "ābols") skaļi atkārto daudz, daudz, daudz reižu, tas piepeši kļūst par skaņu un zaudē jēgu. Un tad ar to var apzīmēt jebko. Dalījos atklāsmē ar apkārtējiem, taču tie - kā parasti, - nesaprata mani un brutāli aizdzina kaplēt bietes.

UPD:
Laikam pilnmēness tuvojas, ka nāk virsū vēlme pašam rezonēt, nevis rimti vērot.

Vispār jau bērnībā pamanīju, ka tas, kas man šķiet loģisks, apkārtējiem nešķiet. Un otrādi. Vo par provi literatūra, klasika. Lika man kādā tur klasītē 7. vai 8. rakstīt sacerējumu "kas man tuvs Veidenbauma dzejā". Nu un tad es rakstīju visu, kas tuvs - "iet profesorus klausīties man netīk, tur tik muļķis ies, un plauktā noputējši, guļ biezie pandekti - es labāk dzeru alu, kaut sadzertu ar galu" utt. Ielika man treknu sarkanu 3* ar piezīmi "neesi izpratis Veidenbaumu". Gāju meklēt taisnību, ka uzdevums bija nevis "izprast", bet gan "kas man tuvs", tb 2 dažādas lietas. Augstākstāvošajām instancēm pedagoga izskatā tas nešķita loģiski un par mutes brūķēšanu dabūju 2. Tad es pirmo reizi sapratu, ka citi var man pašsaprotamas lietas uztvert man neizprotami citādi.

-----
* Tas bija sensenos laikos, kad dzīvojām aioz dzeloņstieplēm un ēdām mamutus - bija 5 ballu atzīmju sistēma.

Piepeši atcerējos dzimtas leģendu par tanti Valdu, kas nokritusies svarā par 30 kg pāris nedēļās. Redz, te aiz dzelzs priekškara dzīvojot, tā gaume un mode tā arī iekonservējās līdz1940. gada stadijā. Aber viena no mierlaiku apriorijām postulēja, ka dāmas no "labām ģimenēm" ir viegli mollīgas (no mūsdienu skatījuma: pamatīgas resnules). Nu tā bija tā mode 30. gadu beigās un pie tās pieturējās. Savukārt 60. gados, kad tas priekškars tāds brīvāks kļuva, atļāva sarakstīties ar tiem radiem, kuri pāri jūrjai aizmukuši, pa pastu sūtījumus saņemt, mana tante esot aizrakstījusi māsīcai uz Ņujorku (pie sevis šķendējoties, ka neviens no radiem nav praties Parīzē apmesties) - lai atsūtot viņai korseti tāda un tāda izmēra. Pēc laika māsīca atbildējusi: "zin, mīļā, nav korsetes, nevaru atrast nevienā bodē, jo pie mums tik resnas ir tikai nēģerietes, aber tās korsetes nevalkā". - Kultūršoks dzimtas dāmu aprindās bijis baiss, zeme atvērusies, vienā stundā mainījusies visa vērtību skala, paradigma un viss cits, kas tur var mainīties. Savukārt viņu vīri par to vēl tagad, kad aš pusghadsimts pagājis, pie konjaka glāzītes mēdz labsirdīgi iesmīkņāt. :)

Palasos ļautiņus, kā šie sajūsminās, ka spējuši noskriet tai masu skrējienā cits 5, cits 10 km. Vo nočāpo no Kultīgas šņebenes līdz Padures muižai +30°C ēnā, kad uz muguras mugursoma pilna ar vīniņiem, uz vēdera tāda pati, un vēl katrā rokā pa sporta somai kārdinoši klunkšķ, tad ar visu to lec iekšā kravenē un prom uz SCV balli, kurā lec līdz rīta ausmai (precīzāk līdz brīdim, kad skanot pastnieku milžu cīņai vienkārši iebrūk deju plača grīda). Aber tagad... ko ta tā mūsdienu jaunatne spēj - 10 km nosoļo, 2 bairīšus iemalko un gar zemi. ;P

Kad biju maziņš puišelītis, tad visur sabiedriskajā stransportā sēdēja nikns babulis (kas jaunībā noteikti bijusi šarmanta cibiņa, smalku vīnu cienītāja un "cacu tusiņu" apmeklētāja), kurai klēpī bija tāda pamatīga ādas ķesele, pie kuras plecu siksnas bija piestiprināti biļešu ruļļi (kā miniatūri dibenslaukāmā papīra rullīši). Pasažieris, iekāpjot, iedeva tantukam kapeiciņas, tantuks noplēsa no rullīša biļeti un deva pasažierim. Tad nāca īsta Sodoma: piepeši lielākajā daļā sabiedriskā transporta lidzekļu pieskrūvēja pie sienām tādus robustus bleķa verķus ar masīvu pedāli labajā pusē, aber biļetes sāka tirgot avižu kioskos: iemakanē nopirkto biļeti verķa spraugā un gāz no visa spēka pa rokturi - biļetē izcirtās caurumiņu kombinācija, kas apliecināja, ka brauciens apmaksāts. Tauta šūmējās, vecūkšņi brēca, ka nekā no šis ūbersarežģītās sistēmas nevarot saprast, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, verķi nedarbojoties (ja pašvakāk uzspieda, caurumus neizcirta). Pagāja laiks un ļaudis aprada. Ikdienišķi spieda verķa pedāli. Attapīgākie pat piefiksēja, ka caurumu kombināciju skaits ierobežots, tb sakrājot biļetes ar visām, atlika tikai izcaurumot avīzes stūri un piemeklēt kolekcijā vajadzīgo, lai brauktu nesamaksājis. Un tad nāca Gomora! Uzstellēja kudi smalkākus verķus, kuriem vajadzēja smalkākas biļetes - iebāžot biļeti (ja tā bija ieburzīta vai mikla, process visai sarežģīts) caumuriņā, verķis uzdrukāja uz tās laiku un transporta lidzekļa kodu. Vaimanāja vecūkšņi, sūrojās sabiedrība, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, ka noteikti tas viss, lai izlaupītu PSRS mantojumu, vobšem sašutums sita augstu vilni. Kādu brīsniņu. Aprada. Cilvēks nav cūka - pie visa pierod. Brauca sabiedriskajā tā, it kā visu mūžu to darījuš, bez mazākā sašutuma. Šorīt, malkojot rīta kafiju un vērojot TV 900'' sižetu par jauno e-biļešu ieviešanu un klausoties vecūkšņu šūmēšanos, ka ar ko tik sarežģītu un neparocīgu normāls cilvēks galā tikt nevar, pie sevis prātuļoju - kur es to jau esmu dzirdējis? :)