"Parīze ir mises vērta" - saskaņā ar tradīciju, šos vārdus 1593. gadā teicis hugenotu līderis, Navarras karalis Anrī (1553.-1610.) - vēlākais Francijas karalis Anrī IV, - pamatojot rekonvertēšanos katolicismā, tb ticības maiņa ir troņa vērta. Laikam jau trakoti kungs svārstījās starp izvēli ganīt kazas pirenejos un valdīt pār Franciju, jo pārgāja no protestantisma katolicismā un atpakaļ vairākkārt: 1572. gadā rekonvertējās par katoli, 1576. gadā pārmetās atpakaļ par hugenotu, laikā no 1580. līdz 1589. gadam operāciju veica vēl trīs reizes un, ienākot Parīzē, atkal bija hugenots. Neraugoties uz to, avotos šo frāzi neviens nav varējis atrast. Senākais avots, kur tā sastopama, ir 1622. gadā anonīma sarakstītais darbs "Les Caquets de l'accouchée", kurā to saka hecogs Silli, skaidrojot, kāpēc apmeklē misi.

"Pēc mums kaut ūdens plūdi" (Après nous le déluge) - tradicionāli teiciens piedēvēts gan Francijas karalim Luijam XV, gan kādam no tā līdzgaitniekiem: marķīzei de Pompadūrai, vikontesei Dibarī vai reģentam Orleānas Filipam. Neraugoties uz to, avotos šo frāzi neviens nav varējis atrast, taču apšaubāma ir pat tās izcelsme Luvrā, jo principā tas ir seno grieķu sakāmvārds, ko latīņu mēlē visai bieži skandējis Tibērijs: Me mortuo terra misceatur igni ("pēc manas nāves [lai] zeme sajausas ar uguni").

"No dzirksteles aizdegsies liesma!" - frāzi piedēvē gan Ļeņinam, gan Puškinam, lai gan autors nav ne viens, ne otrs. Autors ir viens no dekabristiem - Aleksandrs Odojevskis (Александр Ивановичь Одоевский, 1802.-1839.), kurš savā izsūtījumā Sibirijā aiz gara laika, kamēr sieva sēnes lasīja, mīlēja peršas rīmēt. Tur tad 1828. gadā tapis dzejolis "Viedo stīgu liesmojošās skaņas" (Струн вещих пламенные звуки - publicēts 1857. gadā):
Наш скорбный труд не пропадет:
Из искры возгорится пламя,
И просвещенный наш народ
Сберется под святое знамя!

"Es nepiekrītu tam, ko jūs runājat, taču es līdz pēdējam elpas vilcienam aizstāvēšu jūsu tiesības to runāt" - vai visos aforismu krājumos teicienu piedēvē Voltēram. Neraugoties uz to, avotos šo frāzi neviens nav varējis atrast - pirmo reizi tā parādās rakstnieces Evelīnas Holas (Evelyn Beatrice Hall) sarakstitajā romānā biogrāfijā "Voltēra draugi" (The Friends of Voltaire. - Smith Elder: London, 1906), kur aprakstīta Helvecija grāmatas "Par prātu" sadedzināšana. Frāze "aizgāja tautās", kaut jau tad tika apšaubīts tās autentiskums - diskusijas rezultātā Saturday Review (11.05.1935, p.13) pat publicēja autores "es nebiju to domājusi kā Voltēra teikto, tā ir tikai parafrāze no viņa tekstiem!", - un visai drīz to sāka reproducēt arī autori, kuri pretendēja uz nopietnui pētnieku statusu (piem., Norbert Guterman, A Book of French Quotations with English Translations. - Doubleday: New York, 1965). Pie tam visai bieži pat tiek norādīts avots: 1770. gada 6. februāra Voltēra vēstule kādam abatam Rišē (Le Riche). Diemžēl, tie, kas tomēr nepaslinkojuši šo vēstuli izlasīt, norādīto frāzi tajā atrast nav varējuši. Un nav brīnums, ja atceramies, ka sadzīvē Voltērs bijis visai bailīgs vīrelis, kuram vairāk rūpēja no šīs pasaules varenajiem kādu grantu izspiest, nevis galvu uz bluķa likt par vārda brīvību.

via