Sātana advokāta piezīmes
skepse un infantilitāte
SKOLOTĀJU STREIKS 
25.-Feb-2020 07:41 am
Pagājušā gadsimta sākumā Itālijā proletariāta kustībā par sava dzīves līmeņa uzlabošanu parādījās ļoti efektīva metode, kas vēsturē iegājusi ar apzīmējumu “itāļu streiks”. Proti, strādnieki nevis atsacījās strādāt (jo šādā gadījumā tiem nācās ciest no policijas vardarbības, tos varēja atlaist no darba, vietā pieņemot streiklaužus u.tml.), bet gan sāka strādāt precīzi pēc instrukcijām, atsakoties no jebkādas personiskas iniciatīvas. Darba laiku ievēroja ar precizitāti līdz sekundēm, izpildīja tikai un vienīgi atbilstoši rīkojumiem un priekšrakstiem, par jebkuru radušos problēmu vai neparedzētu situāciju rakstiski ziņoja priekšniecībai un gaidīja, kad tā situāciju atrisinās ar jaunu instrukciju. Vārdu sakot, jebkura kustība tikai un vienīgi saskaņā ar “no augšas” nākošajām instrukcijām un noteikumiem. Tā izrādījās visefektīvākā streikošanas metode: streika pārņemtajos uzņēmumos ražošana praktiski apstājās, taču formāli “piesieties” strādniekiem nevarēja…

Vērojot šodienas skolās pastāvošo sistēmu, tā teikt, “pa ķēķa durvīm”, aizvien vairāk sāk šķist, ka tur valda šāds oficiāli neizsludināts “itāļu streiks”.


SKOLOTĀJU STREIKS

Pagājušā gadsimta sākumā Itālijā proletariāta kustībā par sava dzīves līmeņa uzlabošanu parādījās ļoti efektīva metode, kas vēsturē iegājusi ar apzīmējumu “itāļu streiks”. Proti, strādnieki nevis atsacījās strādāt (jo šādā gadījumā tiem nācās ciest no policijas vardarbības, tos varēja atlaist no darba, vietā pieņemot streiklaužus u.tml.), bet gan sāka strādāt precīzi pēc instrukcijām, atsakoties no jebkādas personiskas iniciatīvas. Darba laiku ievēroja ar precizitāti līdz sekundēm, izpildīja tikai un vienīgi atbilstoši rīkojumiem un priekšrakstiem, par jebkuru radušos problēmu vai neparedzētu situāciju rakstiski ziņoja priekšniecībai un gaidīja, kad tā situāciju atrisinās ar jaunu instrukciju. Vārdu sakot, jebkura kustība tikai un vienīgi saskaņā ar “no augšas” nākošajām instrukcijām un noteikumiem. Tā izrādījās visefektīvākā streikošanas metode: streika pārņemtajos uzņēmumos ražošana praktiski apstājās, taču formāli “piesieties” strādniekiem nevarēja…

Vērojot šodienas skolās pastāvošo sistēmu, tā teikt, “pa ķēķa durvīm”, aizvien vairāk sāk šķist, ka tur valda šāds oficiāli neizsludināts “itāļu streiks”.

Dzīvē esmu strādājis dažādās nozarēs un dažādos kolektīvos, bet tik maniakālu apsēstību ar “visam jābūt pēc priekšrakstiem” kā skolā, nekur citur neesmu sastapis. Instrukcija uz instrukcijas absolūti par visu, mapes pilnas – plauktos nav vietas, e-pastkastē ik dienas ienāk jaunas izmaiņas un uzlabojumi noteikumos vai jauni noteikumi. Aš jāpriecājas, ka nav vēl izdrukātas norādes, kā un cikos jāapmeklē tualeti. Lai gan nebrīnītos, ja kādā skolā šāda instrukcija būtu. Priekšrakstus ražo gan pašās skolās, gan ministrijā un pašvaldībās – arī ierēdņiem gribas to sajūtu, ka “nav velti maizīte ēsta”. Instrukciju plūsma veido skaistu Mebiusa lentu, kas līgani plūst no “augšas” uz “apakšu” un atpakaļ mūžīgā ciklā. Lai nezinātājam rastos kaut minimāls priekšstats par to, piemēram, nesen redzēju kādas skolas direktoram uz galda ienākošās instrukcijas un norādījumus tikai par ugunsdrošību vien – A4 lapu kaudze, nepārspīlējot, bija savi 10 cm… Pie tam katra skola ik pa pāris gadiem tiek vētīta, pārbaudot, cik precīzi ievērotas tiek IzM, Valsts izglītības kvalitātes dienesta, pašvaldības izglītības departamenta u.c. iestāžu instrukcijas - skolu akreditējot vai atliekot akreditāciju līdz laikam, kad “visi papīri būs kārtībā”.

Vienīgais labums, ka vismaz vēstures skolotājiem nav tālu jāmeklē analoģijas, lai skolēniem izskaidrotu, kāpēc nedarbojās PSRS plānveida ekonomika, kurā galvenais bija sekot PSKP plēnumu vadlīnijām un partijas komiteju instrukcijām, rakstīt atskaites, izvairīties no sodāmas iniciatīvas izrādīšanas un nedomāt par reālo labumu un rezultātu – galvenais, lai “papīros” viss būtu kārtībā…

Tā kā ja kādi vecāki dzīvo ilūzijā, ka skolotāji dienu un nakti neguļ, domājot, kā viņu Katiņu vai Pēterīti labāk izglītot, tas rūgti maldās: pedagogiem primārais ir papīru aizpildīšana, grafiku sastādīšana un sapulču apmeklējumi, bet skolēniem tie var pievērsties vien “brīvajā laikā”. Pat algu likmēs paredzēts, ka skolotājam gatavoties vienai mācību stundai atvēlētas (t.i. apmaksātas) vien 8 minūtes. Lasītājam, tāpat kā ministrijas ierēdņiem, ir skaidrs, ka 8 minūtēs var lieliski paspēt saprotamāk pārformulēt mācību grāmatā rakstīto, piemeklēt skolēniem ilustratīvo materiālu, atrast kādu aizraujošu mācību vielas piemēru un izdomāt kādu domāšanu veicinošu uzdevumu.

Tā vietā skolotāji lasa kārtējās norādes un mācās no galvas skolu vīzijas (pasarg die’s, ja akreditācijas komisija pajautās citātu, bet nezināsi!), kaut tās vīzijas ir tikai ne ar ko nesegtu skaistu vēlmju uzskaitījums – patiesi vīzijas. Skolās veido reālas vai fiktīvas pedagogu atbalsta grupas (zinu, ka nesen kāda skola Rīgā nesaņēma kārtējo akreditācijas pagarinājumu tikai tāpēc, ka vienam skolotājam nebija neviena totāli nesekmīga skolēna ar diagnozi “atbalstīt”), un sapulces, sapulces, sapulces... “Sausais atlikums” no nemitīgajām sēdēm minimāls. Pat skolēnu brīvlaikos skolotājiem jāiet uz skolu, jo “darba laikā jāatrodas darba vietā” (kaut daudz auglīgāk būtu viņam skolēnu brīvlaiku izmantot, lai mājās gatavotu mācību materiālus nākamajam ceturksnim). Tā nu tīri subjektīvi šķiet, ka ja kādam skolotājam kas labs sanāk, tad tas nevis pateicoties priekšrakstiem, bet gan mākai instrukcijas "apiet".

It kā visiem skaidrs, ka kaut kas “Dānijas karalistē ir iepuvis”, taču kas, to neviens īsti nezina. Vieni vaino “sistēmu”, citi “padomju mantojumu”, vēl citi - par ļaunuma sakni uzskata nekam nederīgās mācību grāmatas, vēl kāds - “vecos” skolotājus vai pašus pusaudžus, kuri nu nemaz neesot “kādi mēs bijām”. Taču to, ka varbūt procesu bremzē visa tā instrukciju un priekšrakstu jūra, kas jāievēro līdz pēdējam sīkumam, to gan neviens nepieļauj. Vismaz skaļi neuzdrošinās atzīt, ka karalis ta’ pliks.

Taču, kas mani izbrīna – šis izglītības nozares itāļu streiks ir neapzināts! Cik aprunājos ar skolotājām/iem, tad pat tie pedagogi, kuri vēl Brežņeva laikos aicināja uz skolām Martu Krustiņsoni, bet mūsdienās – barikāžu veterānus, pat tie no sirds vēl pusaudžiem labu, pārdzīvo par sliņķiem un atpalicējiem, cenšas tos izglītot.

Lai kā mazinātu šo vispārējo “itāļu streiku”, nesen ir sākta izglītības sistēmas reforma - t.s. kompetenču pieeja, - kurā viens no sākotnējiem pamatmērķiem bija skolotāja atbrīvošana no instrukciju važām.

Daudzi no mums dzīvē sastapušies vai dzirdējuši stāstus par iepriekšējo paaudžu “labajiem skolotājiem”, kuri tur kādu pamodinājuši, ieinteresējuši vai iemācījuši mācīties. Šādi skolotāji bijuši pirms 100, 60, 30 gadiem, visās paaudzēs, taču nedaudz. Nevis pateicoties sistēmai, bet par spīti tai. Nu iecerēts, ka visi skolotāji tādi varētu būt, ja vien šiem dotu “brīvlaišanu”. T.i. kompetenču pieejas reforma izglītībā sākotnēji bija iecerēta kā pilnīgas rīcības brīvība skolotājam, pašam izvēloties ko un kā mācīt - bez kāda administratīvā spiediena un uzraudzības, - lai tikai būtu labs rezultāts.

Taču ar to kompetenču pieejas reforma arī sākusi buksēt, jo runa nav par kuru katru profesiju, bet te darīšana ar nozari, kurā tradicionāli “visam jābūt pēc priekšrakstiem”. Jā! - mēs vēlamies būt brīvi savā darbībā, - taču DODIET MUMS PRECĪZAS INSTRUKCIJAS, KĀ BŪT BRĪVAM! Pats regulāri apmeklēju visvisādus kursus skolotājiem un pedagogiem, un visur dzirdu no auditorijas vienu vēlmi: dodiet mums definīciju kompetenču pieejai, dodiet mums instrukcijas, kā pareizi darīt!

Un, kā vecais Ādams Smits mācīja: kur ir pieprasījums, tur nāk arī piedāvājums. Tā visai strauji ap reformu un tās finansējumu kā piesūcekņzivis ap haizivi salipušas daždažādas aģentūras un mentoru grupas, kas nu ražo blāķiem utopisku sacerējumu a la “kā motivēt nemotivējamus pusaudžus”, “pareiza ieviešana skolās”, “pareizās taksonomijas izvēle”. Pie tam tur arī labāk maksā, nekā skolā - reforma apaugusi ar veselu industriju ar desmitiem miljonu eiro budžetu! Tā nu eksperti, kuru skaits, šķiet, jau drīz pārsniegs pedagogu skaitu, lasa skolotājiem lekcijas, vada kursus, izsniedz sertifikātus, veido vebinārus, izstrādā instrukcijas, priekšrakstus un noteikumus tiem, kam, saskaņā ar reformu, it kā tikai jābūt savā darbā brīviem…

Ar saņemtajām instrukcijām rokā skolu vadība un daždažādas IzM, pašvaldību izglītības tepartamentu, Valsts izglītības kvalitātes dienesta komisijas tramda skolotājus un pedagogus, pārbaudot, vai tie ir saplānojuši un vada stundas atbilstoši jaunajiem priekšrakstiem, vai atskaitēs lieto obligātos jaunvārdus: cieņpilns, jēgpilns, drošumspēja, iedevums, atdevums, lietpratība, pratība, izpratība, caurvijas, atgriezeniskā saite, pašvērtējums, pašvadība, modulis, summatīvs, formatīvs, kognitīvs, metakognitīvs u.c. Ir pat dzirdēts par tik absurdām, t.i. kompetenču pieejai pilnīgi diametrāli pretēji vērstām situācijām, kad dažā skolā vadība apstaigājot klases un pārbauda, vai SR - sasniedzamais rezultāts, - uzrakstīts uz tāfeles. Vai vēl labāk, ka pārbaudītāji bargi norādījuši SR nepaušanu stundā, kad skolēni rakstījuši apgūto zināšanu pārbaudes darbu (pat pirmklasniekam skaidrs, ka vienīgais rezultāts, uz ko pārbaudes darbā jātiecas, ir maksimāli augsts vērtējums, tb laba atzīme finālā)… Ko tādu redzot nezini, smieties vai raudāt (ja smiesies, pašizceptie eksperti apvainosies, kas draud ar nepatikšanām)

Gan daudzu skolmeistaru, gan interesentu reakcija uz nesaprotamajām pārmaiņām ir visai negatīva. Ik pa brīdim medijos redzam pavīdam, piemēram, ka “kompetenču izglītības pamatmeti ir radīti mūsdienu neoliberālisma, tehnokrātiskas domāšanas un pragmatisma garā”; “zinātnes loma sarūk”; “skolotāju darbības nosaka akla nejaušība, nevis konkrēts mērķis”; “radošumu vairāk veicina zināšanu apjoms, mazāk kompetenču pielietojums” u.tml. Daudzi pedagogi to tik vien gaida, kad beigsies reformai ES finansējums, anarhistus skolotājus (kuri “basto” pedagogu komisiju sapulces un ignorē gan instrukcijas, gan mācību grāmatu saturu) atlaidīs, jaunās instrukcijas atcels un viss atgriezīsies “vecajās sliedēs”.

Taču jānorāda, ka tā visa ir nevis pašas kompetenču pieejas, bet gan tikai TĀS INTERPRETĀCIJU kritika. Savukārt interpretāciju gūzmas autoriem - šķiet, arī daudziem iekš “Skola 2030”, - pašiem lielāko tiesu visai miglains priekšstats par to, ko sākotnēji iecerējuši autori, kas nu vairs nav pie reformas stūres. Tas, kā mainās reforma no iecerētā uz realizēto, sāk atgādināt marksisma izmaiņas visādu Ļeņinu, Mao un Pola Potu interpretācijās – redzot, kā mācība tiek skaidrota vēlāk, Kārlis un Frīdrihs gan jau šausmās saķertu galvu.

Tā rezumējot: kompetenču pieeja, kas bija iecerēta kā izglītības izraušana no birokratizēšanās Prokrusta gultas, grimst instrukciju, priekšrakstu, skaidrojumu un interpretāciju papīru purvā. Kā jums šķiet, vai izglītībā kas mainīsies un Latvija cēli iepeldēs PISA reitingu augšgalā? Pārlasiet, lūdzu, pirmo rindkopu…

P.S.
Virsrakstā minēts skolotāju streiks? Ak, tas tikai uzmanības piesaistīšanai (biju ieplānojis šo publicēt kādā medijā, taču tad secināju, ka nav kur: nav nevienas vietnes tādām vienkāršām darbaļaužu pārdomām).
Bet par šo visai nožēlojamo ikgadējo akciju - aiziet pie MK, nodziedāt žēlīgās balsīs “bēdu manu lielu bēdu”, un doties uz darbu, - manuprāt, nav vērts muti dzisināt. Tā drīzāk liecina par pašu akcijas organizētāju intelektuālo nabadzību, jo pat ezītim skaidrs, ka skolotāju un pedagogu streiks septembrī bērniem un to vecākiem nozīmē tikai vasaras brīvlaika pagarināšanos. Lūk, ja saņemtos streikot maijā, kad eksāmeni klāt, jāizliek gada atzīmes, tad gan satrakotie vecāki noslaucītu MK un pašvaldības izglītības departamentu no zemes virsmas! Taču tad atskan paidagōģijas veterānu balsis: Kā var streikot maijā, ja bērniņiem atzīmes jāliek? Lūgsim algas paaugstināt septembrī, tad mūsu streiks netraucēs bērniņiem mācīties. - Kādu “dzīvespratību” var pusaudžiem iemācīt profesionāļi, kas paši nespēj elementāri prognozēt savas rīcības sekas?
Comments 
25.-Feb-2020 08:42 am
paldies, ka padalījies!

varbūt satori varētu interesēt? tas pirmais, kas man ienāca prātā.
25.-Feb-2020 09:37 am
+1, vēl man šķiet, ka ir.lv viedokļos publicē visu, varbūt labāk būtu pamēģināt Delfiem iedot.
26.-Feb-2020 05:24 pm
Satori nepaņēma. Šķiet, interešu konflikts. Bet Delfi paši atrakstīja un paņēma.
25.-Feb-2020 08:55 am
kad pērn aprīlī biju Polijā, tad tieši tas tur notika - skolotāji streikoja pavasarī, laikam divas nedēļas, un vecāki vīstīja dūres bērnu gala atzīmju un tālāko izglītības iestāžu sakarā.
25.-Feb-2020 10:02 am
un es ieguglēju par to streiku. tas tiešām bija eksāmenu laikā, ilga 3 nedēļas (skolas plus bērnudārzi), un valdība tā apskaitās, ka neko viņiem nedeva. pieņemu, ka vārds "skolotājs" kļuva par lamuvārdu visiem tiem, kam trīs nedēļas vajadzēja atrast pieskatītājus bērniem vai lauzīt galvu par bērnu iedabūšanu augstskolās, kā arī streika turpināšanas gadījumā iedzīvotāji ietu sist skolotājus ar sūdainiem kokiem. tas jau tiešām izskatījās kaut kas līdzīgs kā ja ārsti streikotu, negadījumos cietušos atstājot nomirt.
25.-Feb-2020 10:36 am
sapratu, ka ir baigi labi, ka man vairs nav jāiet skolā...

patiešām negribētos mācīties pie skolotāja, kuram primārais ir instrukcijas nevis zināšanu "iegrūšana" man...

bet visā visumā situācija ir baiga ar to izglītību.. nav nekāds brīnums, ka attiecīgajos laika periodos visi, kas vien spēj, meklē repetitorus saviem bērniem...
un tas, ka tie repetitori visiem atrodas, liecina tikai par to, ka šai karaļvalstī (izglītības sistēmā) nav nekādas kārtības...
25.-Feb-2020 12:48 pm
Paldies par ierakstu!
25.-Feb-2020 12:48 pm
Tas bija pamatiemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem vispārējo izglītību pametu, svēti sev apsolīdamās tur neatgriezties. Nemitīgi progresēja sakārtojamo dokumentu kaudzes - skolā pēdējā gadā biju ar tām apaugusi vairāk nekā savulaik strādādama ministrijā vai pašvaldībā. Punktu pielika tas, ka saņēmu rājienu un soda sankcijas par nokavētu konsultāciju protokola iesniegšanu un netika uzklausīts paskaidrojums, ka protokolu nevarēju laikā pabeigt, jo turpināju strādāt ar visiem sanākušajiem skolēniem, kuru apkalpošana izgāja tālu ārpus konsultācijai atvēlētā laika... Nokavēto protokolu uzliku direktorei uz galda kopā ar atlūgumu un atlikušo mēnesi beidzot strādāju tā, kā pati uzskatīju par vajadzīgu - t.i.,par prioritāti izvēloties mācību stundas, nevis administratīvo darbu.

Un - vari man ticēt - tālajos deviņdesmitajos, kad sāku kā jauna, jūsmīga učenīte vēl bakalaura studiju laikā, tā nebija. Bija nesalīdzināmi daudz vairāk brīvības, drosmes, eksperimentu, radošā gara. Bija mazāk naudas un daudz mazāk dokumentu - bezmaz vai tikai žurnālu reizi pārnedēļās sarakstīt. Un tad šo darbu varēja mīlēt.
25.-Feb-2020 09:22 pm
Labi teikts.
This page was loaded Apr 19. 2024, 6:32 am GMT.