Iestājās vasara, visapkārt Kurzemē kļuva klusāk. Avīžu nebija, bija jāorientējas uz baumām, un tās bieži līdz mūsu ausīm atnesa negaisa draudus: smagās cīņas un sakāve pie Cēsīm, angļu karakuģu iespējamā ierašanās, nestabilitāte Antantes samudžinātās politiskās situācijas dēļ, Rīgas atstāšana.

Laiku pa laikam aizsargkrāsas cīnītāji atkal apdzīvoja mūsu pilsētiņu (Tukumu), taču pelēcīgais šķita atņēmis spožumu mirdzošajam landesvēra gaiši zilajam.

Atkal Engelharta jātnieki bija apmetušies mūsu dzīvoklī. Viņu vadonis, tēvocis Vilja no Šēnheidas, nolasīja priekšā dažas lappuses no piezīmēm, kuras viņa dēls Eižens bija pierakstījis par līdzšinējiem kara notikumiem un apkopojis grāmatā "Jājiens uz Rīgu". Gabals vēstures: drosme, cerība, pārdrošība un nobeigumā vajadzība atrast sevi svešas varas diktētajā bezcerībā.

Kādā gaišā maija naktī mēs ar māsu sēdējām pie loga un šuvām gaiši zili baltus karodziņus mūsu Engelharta jātniekiem. Katram no trīs vadiem un vezumniekiem, un vienu - štāba raitnieku virsniekiem. Šiem vimpeļiem, piestiprinātiem pie Džūkstes kaujā iegūtajiem krievu metāla cauruļu šķēpiem, bija jāplīvo priekšā kavalērijas nodaļai viņu jājienā uz Rīgu, kam bija jānotiek pēc dienas.

Baltijas landesvēram pašam sava karoga nebija, taču tas izraudzījās par savu krāsu zili balto, aizņemoties to no zili zaļi baltās Kurzemes dzimtenes krāsas, kas bija arī korporācijas "Curonia" krāsa.

Tas notika jau pirms trim mēnešiem. Tagad cilvēki vairs nedomāja ne par uzvarām bagātu uzbrukumu, ne par gavilējošo iekarošanu.

Tanti Mariju Engelhartu, tēvoča Viljas sievu, latviešu lielinieki kopā ar daudziem citiem ķīlniekiem no cietuma bija aizveduši uz Maskavu. Šī ziņa manu tēvoci pie uzvarām vainagotās ieiešanas Rīgā bija ķērusi ļoti smagi. Nesalauzta tomēr bija palikusi bezbailība, kas, par spīti draudiem visapkārt, jūnija sākumā viņam lika iet triecienā sava jātnieku pulka priekšgalā dziļi Vidzemes iekšienē, 150 kilometrus aiz frontes līnijas.

Galvenais landesvēra virspavēlnieks majors Flečers daudzsološo pasākumu bija atzinis par labu. Lai arī trūka droša izlūkošanas dienesta un nebija zināms patiesais tautas noskaņojums visapkārt. Gandrīz nemas nebija saprotams, vai šajos novados dzīvojošie latvieši un igauņi kļūs draugi vai ienaidnieki, tomēr ikviens cerēja viņos atrast ja ne ieroču, tad katrā ziņā domu biedrus.

Tēvocis Vilja Engelharts lasīja mums priekšā par šī dēkainā pasākuma norisi, kas bija piestrāvots tiklab ar bezbailīgu cīņas garu, kā traģiku.

Sešdesmit vīru liels jātnieku pulciņš bija apņēmies trīs dienās sasniegt mērķi, kuram virsštābs bija paredzējis septiņas dienas. Viņi bija nolēmuši doties pret armiju, lai nogrieztu tai atkāpšanās ceļu uz austrumiem. Ja droši apietu sarkanos, sasniegtu pievedceļu, noslēgtu viņiem izlaušanās iespēju uz Pleskavas pusi, viņus aizkavētu un izliktos, ka lieta grozās ap lielākām baltās armijas karaspēka daļām, landesvēram tādējādi rastos laiks vajāšanai. Grūtības bija saistītas ne tikai ar attālumu un īso laiku, kas bija dots to pārvarēšanai. Lielākās grūtības bija nedrošība, kas sākās tūlīt aiz Rīgas. Šeit vēl mudžēja no sarkanajeim un tādiem, par kuriem nezināja, cik daudz sarkanuma slēpās zem viņu civilā apģērba. Pie Juglas ezera viņi uzdūrās pamatīgu kauju pēdām, ienaidnieka ajergards un vairāki sieviešu bataljoni bija šeit nikni cīnījušies. Tad kilometriem tālu pa labi un kreisi zeme gulēja visdziļākajos miera laikos: apstrādāti lauki, lopi ganībās. Viņi jāja uz austrumiem, arvien tālāk uz austrumiem; viņi dziedāja "Ebgelharta jātnieku dziesmu", ko viņiem vija sacerējis viņu ritmeistars:
"Wir sind die Augen und Ohren
vom jungen baltischen Heer;
Auf baltischer Scholle geboren,
des Landes eiserne Wehr..."

Tagad viņi vairs nejāja pa šoseju, bet izvēlējās īsākus nomaļus ceļus, jāja cauri ielejā° un pāri Gaujai, cauri drūmajiem tumšajiem mežiem, garām nopostīto muižu drupām un gruvešiem. Viņi jāja līdz vēai zili zīdaino nakšu stundai, soļos, pa diviem blakus. Pāris stundas atpūtās. Līdz ar pirmo pietiekošo gaismu viņi atkal bija seglos – un uz priekšu! Otrajā naktī, kad viņi apmetās divos krogos, no iedzīvotāju izturēšanās varēja manīt, ka viņus ielaiž negribīgi. Tātad nepieciešama vēl lielāka piesardzība, jo nedrīkstēs paļauties uz sabiedrotajiem, varēs tikai paši uz sevi, uz savām šautenēm un sirdīm!

5. jūnija priekšpusidenā viņi sasniedz Liteni (Lettin). No muižas iekšpagalmā iejājošajiem pretī brāzās kareivīga burzma: kāds igauņu bataljons jau bija pārņēmis ēkas un staļļus. Šeit varēja apmesties tikai viens vācbaltu vienības vads, pārējiem bija jāmēģina atrast naktsmājas apkārtnes sētās. No pils priekšas, pārliecies pāri margām, igauņu bataljona komandieris brīnījās par negaidītajiem ciemiņiem. Viņš purināja galvu, lai liktu manīt, ka nesaprot vācu valodu. Tā nu apspriedei bij jānotiek krievu valodā. Bez dažām neuzticības kripatiņām šķita, ka tā beidzot noslēgusies draudzīgi un noveda pie lēmuma par kopēju, ļoti nozīmīgu pasākumu, kas paredzēts nākamajā dienā, – uzbrukumu sarkano bruņuvilcienam, kurš ik dienas brauca līdz netālajai Sitas (Sitta) stacijai, apspļaudot apkārtni ar uguni.

Atpūta Litenē – brīvprātīgajiem tika uzdāvināts viss vakars un pēc tā vesela pilna nakts gulēšanai!

Četri simti piecdesmit šauteņu stiprs bija igauņu bataljons – viņi šajā naktī varēja izlikt posteņus un lauku sargus.

Nākamā diena atnesa neiepriecinošus pārsteigumus: kopīgi plānoto pasākumu pret bruņuvilcienu kapteinis, minot juceklīgas atrunas, atcēla. Igauņi acīmredzot bija saņēmuši ziņas, kas visu noveda pie apvērsuma un padarīja viņus par baltvāciešu ienaidniekiem. No šī peļu slazda perspektīvas to nevarēja neredzēt. Izrādījās, ka atsevišķie jātnieku vadi, kuri izvietoti divu un trīs kilometru attālumā, bija nogriezti ar svešiem lauku sargiem. Ap pusnakti slepeni izsūtītās patruļas atnesa apstiprinājumu, ka igauņu bataljonam pavēlēts atbruņot vācbaltu jātnieku nodaļu un saņemt to gūstā! "Neviens vācu jātnieks medrīkst izkļūt dzīvs!" bija nolemts kādā karavīru sanāksmē, trauksmaini ziņoja mazais brīvprātīgais, kas tika aizsūtīts izlūkos. Tātad nebija nekādu šaubu, vairs nekādu cerību – lieta zaudēta! Tagad atlika tikai nogādāt nodaļu – ja iespējams, bez zaudējumiem – cauri ienaidnieka pārsvara mūrim atpakaļ pie pašu karaspēka.

Starts bija noteikts agri - pulksten trijos no rīta. Cīņa un nāve izskatījās citādāk nekā gaidīts. Kādam uzklupa no mugurpuses no tūkstoš melnām lamatām. Atpakaļ! Par šo nepievilcīgo vārdu nevēlējās domāt. Domāja, ka jālaužas cauri un uz priekšu! Tas skanēja spēcīgāk, drosmīgāk.

Kabatas pulksteņa mazie rādītāji vēstīja "trīs", kad ritmeistars ar īsu paceltas rokas mājienu deva zīmi startam. Posteņi uz lauku ceļa ar stīvu skatu miegainajās pārsteigtajās acīs raudzījās uz apbrīnojamo, negaidīto gājienu, kas aizdārdēja viņiem garām neaizskaramā kārtībā un pašpārliecinātībā. Tur, kur aleja pārgāja lauku ceļā, marša kolonnai pievienojās otrais vads, pusotru kilometru tālāķ to pašu darīja trešais vads, tam bija jāmet tālāks, nemanāms loks. Nu viņi atkal bija pilnā skaitā, trīs vadi un viņu vezumnieku rinda.

Turēdamies kāda bērziem apauguša paugura aizsegā, ritmeistars deva jaunas pavēles: virzienu un marša kārtību.

Pēkšņi atskanēja šāvieni – no visām pusēm. Nokāpt no zirga!

Zirgi tika paslēpti, cik vien labi varēja, aiz krūmiem un piesieti pie koku stumbriem. Jātnieki metās ceļmalas grāvjos. No kreisās puses galopā tuvojās pulks ienaidnieka jātnieku, droši pārliecināts par uzvaru, tas tuvojās zviegdams, kā smejoties. Pirmā vada vīri sparīgi ķērās klāt un ātri sagatavoja ložmetēju pozīcijā ceļa vidū. Trenētas rokas lika nograbēt jostai pēc jostas; klakšķēdama nosprakšķēja pirmā kārta neapstrādātajā laukā, pašā priekšā brūnajiem jātniekiem. Viņi nolēca no zirgiem, ierakās tīrumā, no turienes apšaudīja šosejas grāvi ar atsevišķiem šāvieniem. Bet nopietnākas briesmas nāca no labās puses, kur mežiņa aizsegā savu darbu darīja ienaidnieka ložmetēji. Tak-tak...

Te palikšanas nebija. Katra pretošanās maksāja bezjēdzīgus upurus. Uz priekšu! Raujot sev līdzi zirgus, viņi devās triecienā uz patvērumu sološo mežiņu aiz upītes trīssimt četrsimt metru attālumā. Niknā sprakšķēšana bija padarījusi vezumnieku zirgus nevaldāmus, tie cēlās pakaļkājās, kāpās atpakaļ, ārā no streņģēm, pāri brakšķošajām ilksīm. Aizmugures daļu nevarēja pamest briesmās. Šei palikušīe ar spēku dzina, stūma, pātagoja kolonnas jucekli atpakaļ bēgšanas virzienā, rāva saslējušos zirgus iejūgā, rāva paklupušos ārā no streņģēm, lai atbrīvotu ceļu. Četri vīri aizturēja ienaignieka strēlnieku ķēdi, nekādos apstākļos nedrīkstēja to pielaist pie ceļa. Tīrumā kļuva redzami punkti, tie kļuva leilāki un lielāki. Deviņi, divpadsmit, septiņpadsmit, pret tiem varēja cīnīties – līdz brīdim, kad kādam sāktu šļakstēt asinis no pirkstiem. Šāviens pēc šāviena – atkal rāmis, patronu soma pustukša. Vīrs pie ložmetēja vairs nedomāja par sevi, bet darbojās precīzi bezdomu neprātā: "Šaut, šaut, kārbu atraut, to atkal aizsist, atkal pielikt, krah-krah." Ausis kļuva kurlas no nepārtrauktās dārdoņas. Kungs Dievs, cik ilgi vēl – kad tas beigsies! Vēl pēdējie rati nebija viņā pusē. Uz šaurā tilta bija jauna aizķeršanās. Nu beidzot! Arī pēdējie vezumnieku rati bija sasnieguši sargājošo mežiņu un pazuda aiz Dieva sūtītajiem bērzu stumbriem. Nu arī četri pēdējie drīkstēja domāt par savu drošību. Augšā, pa ceļu, skriet būtu vieglāk, taču tur tad kļūtu par mērķi šaušanai no visām pusēm. Tātad jāpaliek grāvī, pakļautiem tikai ienaidnieka strēlniekiem tīrumā. Vīri saliecās deviņos līkumos, karabīne pie vaiga. Vēļ viens šāviens. Pirmā rinda tur pāri starp zemes kukuržņiem bija gatava lēcienam! Priekšējais no brūnajiem vīriem steidzās, nogāzās zemē kā stabs. Un tagad pa grāvi uz augšu – pāri tiltam – pēdējais paugurs – tūlīt tas būs paveikts! Koki bija klāt – biedri. Viņi nebija cietuši ievērojamus zaudējumus. Lai nepielaistu ienaidnieku tuvāk, tagad viņiem, par laimi, bija jāaizstāvas tikai pret aizmuguri. Likās, ka ienaidnieks vairs nedomāja par vajāšanu. Varēja šķist, ka tas mēģinātu apiet viņus pa citiem ceļiem, lai viņiem aizsprostotu atpakaļceļu. Tas varēja drīz vien sacelt kājās jaunus simtniekus un tūkstošus varēja no katras sētas visapkārt dabūt jaunas rezerves.

Vadi sakārtojās un bija atkal gatavi maršam. Ar zobeniem tika pārcirsti telefona vadi, ar ātriem tvērieniem ievainotie sakrauti ratos. Tagad glābiņu varēja atnest tikai ātrums. Viņi vēl bija 150 kilometrus aiz frontes līnijas – vieni paši, viņiem bija jāpalaujas tikai uz sevi. To zināt bija skarbi, bet līdztekus arī pagodinoši kā Dzelzs krusts. Viņi jāja un jāja. Asā riksī, kur gāja pāri atklātam lauku ceļam – auļos. Noskaņojums mainījās starp spriedzi un atslābumu. Vai spētu tikt cauri? Kur ienaidnieks sagatavojis nākamo slēpni, lamatas un ielenkumu? (..) Pēkšņi viens pacēla galvu un teica: "Dievs kungs, vēl viens – tas nav negaiss – tas nāk no turienes!" Ar stīvi nosieto rokas locītavu viņš norādīja uz rietumiem: "Tas var tikai..." Arī ritmeistars ieklausījās. "Jā, tā ir kauja! No Cēsu puses." Uztraukums iedegās visās sejās kā lāpu rinda – tātad mūsējie ir tuvāk, nekā mēs domājām, ir pavirzījušies līdz Cēsīm? Varbūt vienas, divu dienu jājienā mēs varē†u pie viņiem nonākt, ja nekas negadītos pa vidu. Tomēr – atgadīties varēja jebkas. Ja tur tiek izcīnīta kauja, tad šeit piedalījās visa aizmugure, visās sētās, krogos un mežos sēdēja lielum lielas rezerves, kas nosprostoja ceļu. (..)

Pirms manuskripta pēdējām lappusēm mana tēvoča balss apstājās. Tā nespēja vairs apvaldītā mierā tālāk pastāstīt par šo pēdējo, šo vissmagāko piedzīvojumu visā notikumu gaitā. Viņa Engelharta jātnieku nodaļas priekšpulku un vezumnieku kolonnu vairs nebija iespējams glābt. Arī par jauno brīvprātīgo, kas izmisīgi bija mēģinājis izklīdinātos panākt, nebija iespējams vairs ne reizi kaut ko uzzināt, par spīti visām pieliktajām pūlēm un izlūkošanai. Ar aizsmakušu balsi komandieris nosauca savu zaudēto uzticamo biedru vārdus: tas un tas un tas... un arī jaunais barons Maidels, kurš tikai pirms mēneša bija apprecējies un kuru jaunā sieva Rīgā gaidīja atgriežamies... un... un...

No: Ģertūde fon den Brinkena. Nogrimusī zeme. Piedzīvojumi divos pasaules karos, boļševiku laikā un pēckara gados. - Tukuma muzejs: Tukums, 2015., 161.-170. lpp. ISBN 978-9934-8463-4-2