(..) trīs valstis - Ķīna, Koreja un Vjetnama, - raksturīgi, ka [jaunākajos laikos] piedzīvoja politisko šķelšanos, kas ritēja pēc ļoti līdzīga scenārija. Visas trīs sašķēlās pamatā viena iemesla dēļ - tas bija jautājums par to, kā veikt modernizāciju, kapitālistiski vai sociālistiski. Šī iemesla dēļ tās piedzīvoja ilgus un postošus pilsoņu karus. Atkārtoju, pamatiemesls bija: kādā veidā īstenot modernizāciju. (..)

Interesanta reģiona īpatnība ir fundamentālisma neesamība. Ja mēs palūkojamies uz Tuvajiem Austrumiem, uz Vidējiem Austrumiem, tad tur fundamentālisms vēl joprojām ir ļoti ietekmīgs. Tas ir tāds virziens sabiedrības domāšanā, kas uz jautājumu "kā izveidot ideālu sabiedrību?" atbild apmēram šādi: "Vajag atsākt godāt senās paražas un dzīvot pēc senču padoma, kā mūsu vectēvu vectēvi dzīvojuši, rekonstruēt šo pagātnes dzīvesveidu pēc iespējas precīzāk, un dzīvosim visi laimē". Šādas koncepcijas bija sastopamas arī Ķīnā, taču tikai līdz XIX gs., bet pēdējos to adeptus, pēdējos "konfūcistus-tradicionālistus-fundamentālistus" noslaucīja no politiskās skatuves kur 1920. gados. Ap 1945. gadu neviens vairs nedomāja, ka visas problēmas var atrisināt, cītīgi lasot Konfūciju un Mendzi, atgriežoties pie tādas idelizētas konfūciskas senatnes. (..)

Ja palūkojamies uz Ķīnu 1940. gados, tad redzam, ka lielākā daļa tās iedzīvotāju nenojauta par pārējās pasaules pastāvēšanu. Savi 87% iedzīvotāju dzīvoja laukos, lielākā daļa zemnieku dzīvoja tieši tāpat kā dzīvoja viņu senči Tanu impērijas laikos pirms tūkstoš gadiem. (..) Katrai no šīm valstīm sava vēsture, kurā radusies jaunā elite, taču šīs elites vieno ideja, ka modernizācija ir vitāli nepieciešama. (..)

Izvēle bija starp diviem modernizācijas virzieniem, pie tam abi jau sākotnēji bija orientēti uz svešzemju paraugiem. Viens bija, tā nosacīti apzīmējot, komunistiskais projekts, kaut izpildījumā tas izrādījās visai tālu no komunisma padomju vai Austrumeiropas varianta. Otrs, tā nosacīti apzīmējot, Rietumu tirgus liberālās demokrātijas projekts, kam realitātē ar liberālismu un demokrātiju nebija nekādas saistības līdz pat 1980. gadu beigām. (..)

Tādējādi 1940. gadu beigās notika pirmā šķelšanās. Rezultātā mēs šodien, aplūkojot Austrumāzijas modernizācijas vēsturi, varam runāt par diviem modernizācijas viļņiem. Pirmkārt - tās bija pirmā viļņa "attīstības diktatūras", t.i. valstis, kuras izvēlējās šo it kā liberālo un it kā demokrātisko, taču būtībā tirgus kapitālistisko attīstības ceļu (nedrīkst aizmirst, ka tas nebija teorētiskais brīvais tirgus, un šajā modelī bija lielāka loma korporatīvismam un valsts diktātam). Tās, protams, bija Taivana un Dienvidkoreja. Šai grupai varētu pieskaitīt arī Dienvidvjetnamu, taču tai nekas nesanāca, tur viss aizgāja pa pieskari. Tajā pašā laikā kontinentālā Ķīna, Ziemeļvjetnama un Ziemeļkoreja centās kopēt padomju modeli, mēģinot izveidot sociālistisku sabiedrību pēc Ļeņina un Staļina receptes, kaut arī tur nesanāca gluži tas, ko gaidīja. (..)

80. gadu sākumā valstis, kuras bija izvēlējušās komunistisko ceļu, mainīja savu attīstības vektoru par 180 grādiem. Pirmā, ap 1980. gadu, to veica kontinentālā Ķīna, bet tai sekojot ar mazu novēlošanos - Vjetnama. Stabilitātes un varas leģitimitātes uzturēšanai saglabājot komunistisko retoriku, šīs valstis sāka būvēt tirgus ekonomiku. Pie tam tas tām izdevās pat daudz veiksmīgāk, nekā pirmā viļņa diktatūrām. Pie tam, lai cik tas paradoksāli nebūtu, un nearaugoties uz savu it kā kreiso retoriku, tās daudz mazāk domā par sociālo vienlīdzību un līdztiesību, nekā pirmā viļņa "attīstības diktatūras". T.i. redzam daudz izteiktāku kapitālismu, tikai iesaiņotu sarkanā karogā, kuru jau sen neviens nopietni neuztver. (..)

Taivanas un Dienvidkorejas elites loģika 1950.-70. gados bija aptuveni šāda: "Tā kā mums pašiem nekā nav, uztaisīsim visu valsti par vienu lielu rūpnīcu, jo viens resurss mums ir pārpārēm - darba rokas, - tātad to ir maksimāli jāizmanto. (..)

Šajā etapā attīstības diktatūrām bija liels trumpis: tradicionāli augsta darba kultūra, kāda tā ir Austrumāzijā. Protams, tā nebūt nav iedzimta, bet gan gadu tūsktošu gadu laikā veidojusies kultūra kā tradicionālās šī reģiona lauksaimniecības tradīciju rezultāts. (..) No ekonomikas viedokļa konfūciska civilizācija ir lauksaimniecības civilizācija, rīsa audzētāju civilizācija. Ķīna ir rīsa lauku impērija. Pie tam jāņem vērā, ka rīss ir visai specifiska kultūra. Krievija, kas ir rudzu un kviešu zeme, un tradicionālā zemnieku ģimene bija pašpietiekama vienība. Protams, bija nepieciešams neizmērojams darbs, taču pārējā laikā [pēc ražas novākšanas] varēja atslābt. Tālajos Austrumos, rīskopības zonā, viena ģimene nespēja absolūti neko. (..) Rezultātā izveidojās ārkārtīgi augsta darba intensitāte, pie tam organizēta grupu darba, jo gadu tūkstošus ļaudis Austrumāzijā bijuši spiesti strādāt kolektīvi. Bez tam Austrumāzijā izveidojusies īpaša attieksme pret valsti. Krievu vai, plašāk ņemot, eiropiešu zemniekam valsts tomēr ir parazīts: atbrauc, nodokļus pieprasa, bet pretī... Krievu zemnieks valstī vismaz saskatīja aizsardzību no klejotājiem, taču zemniekam Rietumeiropā šāda mierinājuma nebija. Bet te gadu tūkstošu pieredze liecina, ka ierēdnis dažkārt ir zaglis, dažkārt ir stulbenis, taču tik un tā jādara ko ierēdnis liek, jo valsts nodrošina stabilitāti, bez kuras irigācijas sistēmu darbs nav iespējams, bet tieši valsts organizēja un nodrošināja šai ekonomikai nepieciešamos projektus. No šejienes nāk mums ne vienmer saprotamā ierēdņa idealizācija Austrumāzijas zemēs, kuru kultūrā ierēdnis pēc definīcijas ir pozitīvs tēls. (..)

Mēs uz viņiem raugāmies no malas, un mums šķiet, ka viss šiem bijis lieliski. No otras puses, pašiem korejiešiem un taivaniešiem attieksme pret savu neseno pagātni ir daudz rezervētāka. Dažkārt man ļoti interesanti šķiet vērot dienvidkorejiešu un krievu inteliģentu sarunas. Sēž korejieši, kas jaunībā apmeklējuši pagrīdes pulciņus, kur slepus studējuši Marksu (dažkārt arī Kimu Ir Senu), nelegāli lasījuši Gorkija romānu "Māte" (tas bija īsts pagrīdes hīts, kuru 80. gados nelegāli drukāja un plaši lasīja), mācījās no galvas aizliegtā Majakovska dzeju. Bet pretī - krievi, kas visu šo laiku apbrīnojuši Dienvidkorejas ekonomikas spožumu raksturojošos skaitļus, sajūsminājušies par "Āzijas tīģeru" attīstības tempiem, nu un Solžeņicinu nelegāli lasīja, "balsis" klausījās. Un abas puses viena par otru brīnās. Dienvidkorejietis pārsteigts ierauga, ka krievu inteliģencē nav ne mazākās pietātes pret Gorkija "Māte", šie nejūt ne mazākās simpātijas pret varonīgajiem streikotājiem un cīnītājiem par sociālo taisnīgumu, savukārt krievi brīnās, ka korejieši nepatikā viebjas, vien izdzirdot pieminam Paku Džonu Hi, un apgalvo, ka tas nav nekāds valsts glābējs un ekonomiskā brīnuma autors, bet gan drīzāk demokrātijas bende, cilvēks, kuram pateicoties korejieši ieguvuši brīvību daudz vēlāk, nekā bija iespējams. (..)

80. gados Taivanā un Dienvidkorejā radās plaša kustība par demokrātijas ieviešanu, kura balstījās uz jauno vidusslāni un tās jaunāko daļu, studentiem, t.i. tiem, par kuriem nupat stāstīju. 80. gadu beigās šī kustība uzvarēja, un šajās valstis sākās nopietnas politiskās reformas. Autoritārie režīmi bija spiesti atteikties no varas un šis valstis pārtapa par klasiskām liberālām demokrātijām. Varētu teikt, ka uzvara, lieliski panākumi, viss lieliski. Taču abi šuneļi, abi Austrumāzijas taksīši redz, ka pasaule mainījusies, uz arēnas uznākuši jauni spēki, un apkārt skraida, zemi tricinot, zilonis un begemots, t.i. Ķīna un Vjetnama. (..)

Ziemeļvjetnama bija režīms, pēc daudziem parametriem visnotaļ līdzīgs Mao diktatūrai Ķīnā. Viņi tur sāka veidot to, ko paši uzskatīja par padomju modeli, aktīvi ieviesa it kā padomju paraugus, taču visai drīz šiem eksperimentiem atmeta ar roku. Zināmā mērā tāpēc, ka biedrs Staļins vjetnamieši biedriem šķita nepietiekami radikāls. Savukārt šāds vērtējums izrietēja no vietējās ideoloģijas īpatnībām. Sistēmai, ko aprakstīju, raksturīga zināma valsts dievināšana no vienas puses, un visai spēcīga unificējoša egalitāra tendence no otras. Rezultātā, piemēram, kolektivizācija [Ziemeļ]Korejā un Ziemeļvjetnamā skāra ne tikai lauksaimniecībā izmantojamo zemi, bet arī praktiski visu piemājas zemi. Piemēram, Ķīnā, 50. gados veidojot "tautas komūnas", zemniekiem lika atdot par virtuves piederumus - mājās ēst gatavot nav nepieciešams, visiem ir jāēd sabiedriskajās ēdnīcās. (..)

Elite Ķīnā nolēma, ka lai saglabātu politisko stabilitāti, nepieciešams atstāt pēc iespējas neskartu 40.-50. gados izveidotu un nu jau pierasto ideoloģiski politisko anturāžu. Rezultātā Ķīnā mēs redzam paradoksālu situāciju, kur tirgus kapitālistisko ekonomiku veido komunistiskās partijas uzraudzībā un vadībā, pie tam partija vēl joprojām bieži izmanto tik primitīvas ideoloģiskas klišejas, it kā tās būtu ņemtas no 1925. gada avizes "Pravda". No otras puses, reālā valsts ideoloģija Ķīnā, cik nu tā vēl pastāv, pamazām nobīdas nacionālisma virzienā. (..)

Piemēram, Džini koeficients, ja to rēķina pēc ienākumiem, Ķīnā ir 45. Tas ir ļoti augsts rādītājs. Salīdzinājumam - ja Džini koeficients ir zem 30, tad tas liecina par augstu sociālo vienlīdzību - kāda ir tādās valstīs kā Norvēģija, Čehoslovākija. Ja tas ir no 30 līdz 40, tad tā ir jau vērā ņemama nevienlīdzība. Bet ja līmenis ir virs 40, tad tā ir galēja nevienlīdzība - Indonēzija un Āfrika. (..)

Par Vjetnamu varu teikt, ka nekad dzīvē neesmu redzējis tik brīvu diktatūru. Ķīnā tu jūti - policistu daudz, Pekinas centrā ļaudis uzvalkos viens uz otru un debesīs skatās ik pēc desmit metriem. Bet Vjetnamā nekā tamlīdzīga nav. Vjetnamā var lamāt valdību, izķidāt visas negācijas sarunā ar pirmo reizi sastaptu ārzemnieku, viss brīvi. To var saprast. Vjetnamas elitei ir ļoti spēcīgs ideoloģiskais un psiholoģiskais resurss, kāda nav ķīniešiem. Tas ir nacionālais lepnums. Viņi taču ir uzvarētāji! Viņi taču pēdējā gadsimta laikā sadevuši pa purnu vai visām lielvarām! Un varas grožus tur ģenerāļi, kas bija leitnanti Djeņbenfu un apakšpulkveži Teta uzbrukuma laikā. Nu varbūt vairs ne gluži grožus tur, drīzāk gan nesen kā pensionējušies ģenerāļi un ministri. T.i. ļaudis atceras uzvaras pār frančiem, amerikāņiem un ķīniešiem. Tāpēc vara var atļaut muzejā tādas izstādes, kādas nav iedomājamas Ķīnā. (..)

Var teikt, ka pirmo reizi savas pastāvēšanas vēsturē, pirmo reizi pēdējo trīs tūkstošu gadu laikā Ķīna nepazīst badu. Tas pats attiecas uz Vjetnamu. (..)

Ķīna šobrīd ir aptuveni tādā līmeni, kādā bija Dienvidkoreja kur ap 1975. gadu. Pie tam runa nav tikai par formāliem skaitļiem statistikā. Statistika ir derīga lieta, taču absolūti tai ticēt nav ieteicams. Tā kā ja palūkojam, kas notiek Ķīnā, tad tā ir Dienvidkoreja kādos 1975.-1980. gados. Piemēram, sāk attīstīties automobiļu ražošana, strauji pieaug kuģubūve, taču pagaidām ķīniešu automašīnas izraisa pircēju smaidu. Bet no otras puses, tieši tāpat 1980. gadā smaidīja par dienvidkorejiešu automašīnām. (..)

Ķīnā situācija ir visai dīvaina un nesaprotama. Atšķirībā no pirmā viļņa attīstības diktatūrām, otrā viļņa pseidokomunistiskās diktatūras jūt katastrofālu leģitimitātes trūkumu. Principā jebkurai valdībai pasaulē pastāvīgi jāatbild uz jautājumu, ko tai uzdod tauta. Un jautājums ir vienkāršs: "Kas jums devis tiesības mūs komandēt?" T.i. pastāvīgi jāpierāda savas tiesības valdīt pār valsti, nemitīgi jāatkārto: "es - likumīgi ievēlētais prezidents; es - debesu dēls; es - partijas ģenerālsekretārs, bet partija zina vienīgo pareizo mācību (to pašu, kas ir visspēcīga, jo ir patiesa)". Tā ir leģitimitāte un, ja varai ir leģitimitāte, tautas atzītas tiesības valdīt, tad vispār var pat pārciest ari ekonomisko krīzi. Nu tur krities IKP, pieaudzis bezdarbs, bet tas jau vēl nav iemesls taisīt revolūciju, jo pie varas ir savējie, visas tautas vēlēts prezidents vai īsts debesu dēls, kam pat debesu mandāts ir. Tātad pavalstniekiem jāsajož jostas ciešāk un jāpaciešas, līdz valsts izkļūs no bedres. Parasti tā notiek. (..)

Ķīna un Vjetnama ir, es gribētu salīdzināt, kā velosipēds. T.i. tās neapgāžas tikai tāpēc, ka ātri brauc uz priekšu, visu laiku kāpina ekonomikas attīstības tempu. Uz tautas jautājumu "ko jūs tur, veču, pie varas kloķiem un siles darāt?", pašreizējā Ķīnas elite var atbildēt tikai vienu (pie tam godīgi): "Mēs nezinām, kas mums devis tiesības te pie lielās siles un varas kloķiem sēdēt, bet mēs te esam vēstures viļņa uznesti un šobrīd mums viss ļoti labi sanāk". Problēma tur, ka mūsdienu ķīniešu sabiedrībā dekoratīvajam marksismam-ļeņinismam neviens vairs netic. Taču tā kā elitei viss sanāk, valsts saglabā stabilitāti. (..) Mežonīgais ekonomikas attīstības temps dod to, ka pieaug dzīves līmenis visos sabiedrības slāņos. Dažādi, dažādā apjomā, taču pieaug. Jauns finansists Šanhajā prāto, ko labāk pirkt - porše vai tomēr jaguaru, - savukārt zemnieks kur tālu provincē saprot, ka pirmo reizi dzīvē var atļauties nevis velosipēdu ar motoriņu, bet jau īstu mopēdu. Un abi ir sajūsmā. T.i. dzīves līmenis pieaug visiem, kaut pieaug arī atšķirības starp sociālajiem slāņiem. Taču tas viss darbojas tikai kamēr ekonomika attīstās, kamēr ķīniešu velosipēds nesas uz priekšu. Ja velosipēds nobremzēs (bet pagaidām nebremzē), tad būs lielas politiskas problēmas. (..)

Ir trīs grupas, kas var mest politisku izaicinājumu šī brīža Ķīnas stabilitātei. Runa nav par organizētām politiskām grupām, kaut arī tādas ir, bet par zināmām ideoloģiskām nostādnēm, kuras visai izplatītas valstī. Pirmkārt, tas ir egalitārisms - masu, tautas egalitārisms. Dažkārt tas izpaužas kā dīvainas sektas, bet dažkārt neomarksisma formā, kas pēdējā laikā pieaug par visai manāmu, kaut pagaidām tik un tā marginālu spēku. Otrkārt, tā ir liberāli demokrātiskā kustība. Par to zināms visvairāk, jo tā orientējas uz Rietumu vērtībām, saprotama Rietumu masu medijiem, par to daudz raksta, piaru taisa. Nu un treškārt, tas ir nacionālisms. (..)

Man bieži vaicā, vai var izmantot Austrumāzijas pieredzi Krievijā. Nē, nevar. Ceļā uz panākumiem, Austrumāzijas autoritārie modernizētāji veiksmīgi izmantoja savu valstu, sabiedrību specifiskās īpatnības. Problēma tur, ka šādu iezīmju Krievijas sabiedrībā vispār nav. Pirmkārt, uzsvars tika likts uz tradicionālo vai daļēju tradicionālo zemniecību, kas izrāviena sākumā veidoja savas trīs ceturtdaļas no šo valstu iedzīvotāju kopskaita, pie tam bija nabadzīga un gatava strādāt burtiski par rīsu sauju un gabaliņu zivs dienā. Krievijā šāda zemniecība bija, taču sen tādas vairs nav. Otrkārt, ļoti liela loma ir darba kultūrai, spējai, saņemot rīkojumu, mierīgi un sistemātiski "rakt no žoga līdz pusdienām". Strādnieki, kas ne tikai gatavi strādāt, bet arī skrupulozi ievēro instrukcijas. Ja viņam pieteikts pievilkt uzgriezni ar divarpus apgriezieniem, tad viņš stāv un pievelk uzgriežņus, katru divarpus reizes. Kur šāds darbaspēks Krievijā? Vismaz kaut cik pieņemamā skaitā? Es nemaz nerunāju par to minimumu, par kādu cilvēks Krievijā vispār gatads strādāt. Es nemaz nerunāju par korupciju un pārējo ierēdniecības slogu. Ja tā ņem, modernizācijas process Austrumāzijā ir visai interesanta un pamācoša epizode, ļoti noderīga izglītošanās procesā, par to ir jāzina, taču kopēt šo procesu Austrumeiropas līdzenumā, manuprāt, nav iespējams. (..)

Es nedodu te nekādu ētisku vērtējumu. Es nezinu, vai modernizācija ir laba. Vienkārši nezinu. Es zinu, ka ja visa pasaule sasniegs to patēriņa līmeni, kāds šobrīd ir ASV, tad, visdrīzākais, mūsu planēta to nepavilks. Lai gan, ko var zināt - varbūt ko izgudros, kamēr mēs kārpīsimies augšup. Viss ir iespējams. (..)

Redzu tikai vienu. Redzu, ka praktiski visas veiksmīgās valstis, kuras dominē ne tikai politiski, bet arī kultūras ziņā, tās visas ir veiksmīgas modernizācijā. Var būt, ka tas ir skrējiens uz vietas, verbūt uz priekšu, varbūt skrējiens ar galvu pa priekšu betona sienā. Taču visi skrien, un kurš neskrien, to uzskata par neveiksminieku. Un arī pats sevi tas uzskata par neveiksminieku. (..)

Lieta tāda, ka Dienvidkoreja un Taivana zaudējuši savas kā lētā darbaspēka vietas priekšrocības. Nav tur vairs lētā darbaspēka. Vidējā alga Dienvidkorejā ir aptuveni 2000 dolāru. Un tad nu sanāk, ka no vienas puses dienvidkorejiešus spiež Ķīna un Vjetnama ar lēto darbaspēku, bet no otras - Japāna ar augstajām tehnoloģijām. Tādas pat perspektīvas ir Ķīnai, kur algu pieaugums sācies jau pirms laba laika. (..)

Papildus problēma ir dzimstības jautājums. Lieta tāda, ka viena bērna politika, kuru īstenoja kopš 1970. gadu beigām, ir novedusi pie tā, ka Ķīna kur 2020. gados kļūs par straujāk novecojušo sabiedrību pasaulē. Ar laiku tā būs sirmgalvju sabiedrība. Uz četrām vecmāmiņām un četriem vectētiņiem būs viens mazbērns. Attiecīgi, izgaisīs lētais darbaspēks, uz ko tika likts akcents un kas pieļāva izrāvienu. (..) Ķīnā to ļoti labi saprot, pēdējos gados aktīvi meklē risinājumus - tai skaitā augsto tehnoloģiju ieviešanā. (..)

Savi divi-trīs tūkstoši inženieru no Krievijas un NVS šobrīd strādā Dienvidkorejā. Strādā labi, labos apstākļos. Viņu klātbūtni nav pieņemts afišēt, jo korejiešu masu mediji, nacionālistisku ideju vadīti, labprātāk min, ka kārtējo tehnikas brīnumu izstrādājuši savējie, korejiešu zinātnieki. Taču, neraugoties uz to, viņi tur dzīvo, strādā, tiem maksā labas algas un gana augstu vērtē. (..)

Korupcija var būt visai dažāda, tāpēc labāk izstāstīšu jums korejiešu anekdoti par to: 80. gados [Dienvid]Korejā notiek attīstības jautājumiem veltīta konference. Ierodas kādas Āfrikas valsts delegācija un korejiešu ministrs uzaicina šos pie sevis vizītē. Nēģeru ministrs viņam jautā: "Kā jūs, Kima k-gs, ar tik pieticīgu algu tik smalku villu esat uzcēlis?" Korejietis pasmaida un saka: "Palūkojieties pa logu, vai tiltu redzat?" - Redzu. - "Desmit procenti!" Pēc gadiem desmit korejiešu delegācija ierodas Āfrikā un sastopas abi senie paziņas. Bet te nēģeru ministram pils kā no 1000&1 nakts pasakām! KIms prasa: "Kā jūs tādu pili dabūjāt gatavu?!" - Nēģeris pasmaida un saka: "Palūkojieties pa logu, vai tiltu redzat?" - Neredzu. - "Tieši tā! Simts procenti!" - Tāda ir arī mana atbilde. Korupcija tur ir, tā ir liela. Taču atšķirība ir tajā, ka ierēdnis, kurš pieprasījis kukuli un to saņēmis, parasti izpilda visu, ko solījis.

Dienvidkoreja ir kristīga valsts, protestantiska. Formāli ticīgie kristieši ir 30% iedzīvotāju, taču to īpatsvars elites vidū ir neproporcionāli lielāks. Varu pieminēt, ka pirmajā ministru kabinetā no 21 ministra vai ministram pielīdzināma ierēdņa veseli 16 bija kristieši, kaut tai laikā kristiešu īpatsvars valsts iedzīvotāju vidū bija 0,8%. Šobrīd kristiešu Dienvidkorejā ir aptuveni 30%, bet valsts pārvaldes sktruktūrās un drošībsargājošās struktūrās neoficiāli ir vispārpienemts, ka ierēdnim/virsniekam jābūt kristietim. (..) Starp citu, arī lielai daļai ķīniešu diasporas emigrācijā kristietība ir kļuvusi par nacionālo reliģiju. Mediji pa laikam ziņo par kristiešu grautiņiem, t.i. grautiņiem, kuros "sit kristiešus, glāb Indonēziju". Realitātē sit ne tik daudz kristiešus, cik ķīniešus, tāpēc, ka kīnieši ir kristieši, atšķirībā no pamatiedzīvotājiem, kas ir musulmaņi. (..)

Модернизация в Восточной Азии, 1945–2010 Лекция Андрея Ланькова