Kamēr dievzemītē, kā ik rītu, aust saule un valda liela rosība, tikmēr mani krievu draudziņi cepas par kārtējo plaģiāta skandālu, kas aizsākās ar Krievijas prezidenta vēsturnieku komisijas locekļa Medinska (В.Р. Мединский, член Президентской Комиссии по противодействию фальсификации истории, членом правления Фонда «Русский мир», профессором МГИМО(У) МИД Р) promocijas darba "Проблемы объективности в освещении российской истории второй половины XV-XVII вв." atzīšanu par labu esam, uz ko neangažēto vēsturnieku brālība noreaģēja konkrēti: "О плагиате в докторской диссертации В.Р. Мединского", izņirgājoties blogosfērā par jaunizcepto pseidodoktoru no sirds.

Bet ne par to stāsts. Plaģiāts bijis, ir un būs, savukārt zinātne un zinātnes aprindas nebūt nav viens un tas pats (pie tam visur pasaulē ir tā, ka jo tuvāk amatu krēsliem, jo mazāk zinātnes). Manuprāt aktuālāks ir avotu jautājums, jeb vai speciālists uzskatāms par speciālistu, ja viņš nestrādā ar pirmavotiem un nepārvalda pat "ar vārdnīcu" līmenī savas tēmas valodu. Manuprāt, visai aktuāli arī dievzemītē.

Piemēram, jau pieminētais Medinskis krietnu daļu darba velta piezīmei iz Ričarda Čenselera (Richard Chancellor) par moskovitu karošanas praksi, kas bieži tiek citēta grāmatās par Maskaviju. thor_2006 tai pieķērās tuvāk, un rezultāts visai interesants:
* 1884. gadā parādās šī citāta pirmpublikācija krievu valodā: "в сражении они без всякого порядка бегают поспешно кучами; почему они неприятелям и не дают битв большею частью; а если и дают, то украдкой, исподтишка";
* 1935. gadā parādās jauns citāta tulkojums: "На поле битвы они действуют без всякого строя. Они с криком бегают кругом и почти никогда не дают сражений своим врагам, но действуют только украдкой".
Viens vai otrs variants izmantots vai visu par Krievijas vēsturi rakstošo vēsturnieku darbos - monogrāfijas, publikācijas, disertācijas, mācību grāmatas utt. - sākot no Karamzinu un beidzot ar Kļučevski, Solovjovu un, nu jau visai slaveno Medinski. Taču šoreiz, pateicoties skandālam ap pēdējo, thor_2006 nepaslinkoja un sāka meklēt pirmavotu, t.i. 1886. gadā izdoto "Chancellor’s Voyage to Muscovy being Clement Adam’s Anglorum Navigatio ad Muscovitas", kur oriģināls latīņu mēlē ir:
"Quoties cum hoste conferendum est, incompositi in hostile agmen procurrunt. Neque aciem dirigunt (ut mos est nostris) sad in insidiis collocati, adversaries adoriuntur", bet tulkojums angliski: "Whenever an engagement with the enemy takes place, they rush forward, without any fixed order, to attack the hostile ranks. They do not form themselves into a line of battle (as is the custom with us), but placing themselves in ambush, attack thence their adversaries". Jāatzīst, ilgi jāpiedomā, vai runa ir par vienu un to pašu citātu, cik ļoti atšķiras tulkojumi. Bet varēja tak kaut pagūglot, ja ņemies citātu analizēt, nevis tāpat vien smukumam esi iemetis, un uzreiz tak atrastu, piemēram, Early English voyages to Northern Russia : comprising the voyages of John Tradescant the Elder, Sir Hugh Willoughby, Richard Chancellor, Nelson, and others (1857)



Un tad tu tā padomā, uzpīpē, un saproti, ka ja nezini latīņu, vidusaugšvācu un baznīcslāvu valodas (minimālā pakete), tad ar vēsturi kā zinātni tev maz sakara, jo kompilēšanas māka vēl nav zinātne. Kā es apskaužu tagadējos tīņus, kuriem tik milzums iespēju braukāt, lasīt, mācīties...