Kad saviesīgas pļāpas nonākušas pie vēstures kā zinātnes, vienmēr esmu postulējis, ka spozmi, kas ļauj tai dēvēties par zinātni, pa lielam uztur divas apakšdisciplīnas: vēstures filosofija un medievistika. Vakar, urbjoties cauri tikai nieka 100 gadiņus veciem rokrakstiem, un cenšoties vietām pēc konteksta saprast rakstīto, to atcerējos. Un ja kādam šķiet, ka jau makten grūši saburtot, ko savā raportā rakstījis apakšpalkavnieks Kolpaks Rudbāržu muižā (starp citu, salīdzinot ar cīņu biedriem, viņam ļoti glīts un salasāms rokraksts), lai pamēģina izlasīt kaut šo teikumu no Maskavijas lielkņaza Vasilija III vēstules Teitoņu (t.s. Vācu) ordeņa lielmestram:



..Illustrissimo Olberto marggrabio Brandenburgensi excelso magistro Prussie ordinis Theutonicor(um)..

Bez tam censonim jāorientējas, kādas raksturīgākās kļūdas viduslaiku latīņu (kas nebūt nav klasiskā lingua latina) pielaida senkrievu, kādas poļu, zviedru un vācu skrīveri (jo ne vienmēr tev ir norādīti adresāts, datums un paraksts), kurā gadsimtā kādi modes vārdiņi lietoti, stils (lai laikus pamanītu vēlākas interpolācijas) utt. Tas, saproties, nav paņemt smuki uz rakstāmmašīnas nodrukātu un cik valodās profesionāli pārtulkotu Molotova-Ribentorpa dokumentu, un par to cept rakstus vienu pēc otra. Medievistika, tā ir augstākā pilotāža lietišķajā vēsturē. Nu un dievzemītē uz vienas rokas pirkstiem var (varbūt) saskaitīt speciālistus, kas ne vārda, bet prasmju pēc ir zinātnieki. Tā man šķiet.