Militārajā vēsturē viena no spožākajām sadursmēm, kaut gana mazzināma, bija Sohailas pils (Castillo Sohail) aizstāvēšana, jeb kauja pie Fengirolas (Batalla de Fuengirola) 1810. gada 14.-15. oktobrī, starp Napoleona armijas IV korpusa 2. brigādes 4. pulka bataljonu, un uzvarām vaiņagoto Viņa Majestātes ekspedīcijas korpusu, kas bija ieradies Pireneju pussalā satriekt Bonapartes karapūļus pīšļos, atklājot Otro fronti.



Sohaila bija neliels, vēl viduslaikos mauru emīru Al Idrīsi būvēts, bet 1785. gadā modernizēts cietoksnītis Fengirolā (Fuengirola), savus 30 km no Malagas, tirkīzzilās Vidusjūras krastā. Laba kūrorta zona, taču prom no komunikāciju līnijām, stratēģiski nesvarīgs nostūris, līdz ar to Sohailas garnizons sastāvēja vien no 150 Varšavas lielhercogistes 4. kājnieku pulka kājniekiem kapteiņa Františeka Mlokoseviča vadībā. Apbruņojums bija divi aizvēsturiski un gadus simts nelietoti 16mārciņu cietokšņa lielgabali un divi vieglie 2mārciņu lauka lielgabaliņi ar visai švaku apkalpi - tikai 3 pirmspensijas vecuma spāņu kanonieriem (lielgabalniekiem), kuri vairāk prātoja par kotletēm, kaimiņu Karmenas krūtežu un šī gada vīna ražu, nevis par godpilnu ieiešanu Valhallā ar asiņainu zobinu rokā.

13. oktobra vakarā Moralas pludmalē (Cala Del Moral, aptuveni 2 km uz dienvidrietumiem no Fengirolas) enkurus izmeta no Gibraltāra ieradusies britu flote: 32 lielgabalu fregate "Topaze", 18 lielgabalu briga "Sparrowhawk", 5 lielgaballaivas, kā arī vairākas mazās brigas un transporta kuģīši. Vakara krēslā krastā izkāpa ekspedīcijas korpusa pirmās daļas ģenerālmajora Endrjū Tomasa, Bleinijas barona (Lieutenant General Andrew Thomas Blayney, 11th Baron Blayney; 1770.-1834.) vadībā 1700 vīri, ja skaita kopā ar karakuģu ekipāžām un kanonieriem. Lorda Bleinija spēku kodolu veidoja 89. kājnieku pulka 2. bataljons (353 durkļi), ārzemnieku leģions (no Francijas armijas dezertējušie nefranči - vairumā vācieši un prūši - 509 durkļi), kā arī no Seutas atvestais spāņu Toledo līnijpulks (650 durkļi). Bez tam krastā izcēla 5 lielgabalus (no kuriem viens 32mārciņu aplenkuma monstrs), kurus apkalpoja 69 kanonieri (vēlāk, 15. oktobrī desantam pievienojās 82. kājnieku pulka 1. bataljons - 932 durkļi, - ko atveda aizkavējies III ranga 74 lielgabalu līnijkuģis "Rodney"). Kopā zem Union Jack Sohailas kampaņā piedalījās 2515 karavīri un tiem pievienojušies aptuveni 1000 spāņu partizāņi (guerrilleros).

14. oktobrī ap pusdienlaiku pie Sohailas parādījās geriljosu vienība, kas nogalināja divus kareivjus un aizdzina to sargāto lopu ganāmpulku (aptuveni 40 galvas), kas bij domāts garnizona proviantam. Pēc brīža partizāņiem pakaļ devās 40 vīri leitnanta Vincentija Ubiša vadībā, taču tūdaļ pat vajāšana tika pēc kapteiņa pavēles pārtraukta - sargi pamanīja piekrastē britu floti, bet tuvējās virsotnēs sarkanos mundierus. Tūdaļ ar ziņu par ienaidnieka parādišanos tika nosūtīti kurjeri pie IV korpusa komandiera, divīzijas ģenerāļa Orasa Sebastjani (Horace François Bastien Sebastiani de la Porta, 1772.-1851.) Malagā, kā arī tiešā bataljona komandiera Ignata Broniša, kurš ar 200 sava bataljona vīriem un 80 franču 21. dragūnu pulka jātniekiem atradās Aularinas ciemā (Alhaurín el Grande) netālu.

Pa to laiku cietokšņa vārtiem tuvojās pāris Daunigstrītas kundziņi parlamentārieši, slinki vicinot baltu nēzdodziņu, kuri visai bravūrīgi poļiem izskaidroja spēku samēru, dispozīciju, perspektīvas, un piedāvāja garnizonam bezierunu kapitulāciju un cietokšņa atdošanu. Ūsainajiem šļahtičiem, kas bija nogarlaikojušies kā deviņi velli, dirnot šai Dieva aizmirstajā miestā, lokot skābuli un spaidot siena kaudzēs vietējās čikitas, to vien vajadzēja dzirdēt. Ko brašie pani sauca no cietokšņa mūra, kā komentēja britu ekspektācijas par tuvāku sapazīšanos ar Armia Krajowa zeļliem, par to vēsture klusē, lai neiedzītu labāk audzinātu lasītāju sārtumā. Annālēs cenzūra ļāva iekļaut tikai pana Mlokoseviča atbildi kurš, noglaudījis savas kazaka ūsas, noskaldīja - Nākat, un ieņemat!, - un sulīgi nospļāvās Andalūzijas putekļos.

Pēc šādas atbildes pa cietoksni atklāja uguni no jūras puses visa karaliskā kara flote, bet no pakalniem lauka artilērija, ietinot visu apkaimi dūmos un dārdoņā. Savukārt cietoksnī, atklājuši, ka spāņu kanonieri aizmikuši jau tad, kad briti tikai parādījās pie apvāršņa, aši noorganizēja kanonieru grupu no diviem krievu artilērijā dienējušiem karavīriem seržanta Zakževska vadībā. Poļi izspeida no muzejam derīgajām raritātēm, kas bija lepni iegrāmatotas kā artilērija, visu, ko spēja, atšaudījās nikni, un šiem pat izdevās nogremdēt vienu no lielgaballaivām. Rezultātā pārējās lielgaballaivas pameta kaujas lauku, glābjoties bēgot, bet cietokšņa apšaudi turpināja poļu artilēristiem nesasniedzamie "Topaze" un "Sparrowhawk" ar saviem 40 lielgabaliem. Arī uz sauszemes britiem pastaiga neiznāca - pirmajā triecienā krita 2. bataljona komandieris majors Grants un uzbrukums izjuka. Nākošie uzbrukumi bija tikpat neveiksmīgi. Kanonāde apklusa tikai saulei rietot. Var uzskatīt, ka pirmo raundu 14. oktobrī vinnēja poļi, zaudējot tikai 3 kritušos un 12 ievainotus (tai skaitā viegli ievainots tika arī kapteinis, paliekot ierindā). Tumsas aizsegā cietoksnī ieradās papildspēki - 60 vīri leitnanta Eistahija Helmicka vadībā, kas pirms britu ierašanās pildīja garnizona dienestu pāris km attālajā Mijas ciemā. Savukārty briti izmantoja tumsas aizsegu, lai izveidotu maksimāli tuvu cietoksnim labi nostiprinātas artilērijas pozīcijas, kur izvietoja visus savus 5 lielgabalus.

Nākamā diena sākās ar piedāvājumu kapitulēt, un tai sekojošu vairāku stundu ilgu artilērijas apšaudi. Ievainoto skaits auga, cietokšņa sienas cieta aizvien vairāk, līdz pusdienlaikā komandants sasauca virsnieku sapulci, lai spriestu, ko darīt tālāk. Vienbalsīgi tika nobalsots par kautiņa turpinājumu: jeszcze Polska nie zginęła! Visus uzmundrināja 11 franču dragūni (seržants un 10 dragūni) ar ziņu, ka no rīta Broniša vienība ieradusies no Aularinas Mijā, kur tiem uzdūrās 450 vācieši un spāņi, kas parādes solī neslēpdamies gāja pa galveno ielu, uzskatot, ka priekšā tikai pārdesmit Helmicka kājnieki, kas muks ko kājas nes, tikai viņus pamanot vien. Sakāvis šo vienību un izklīdinājis, Bronišs pusdienlaikā devās uz Fengirolu, taču marša temps kalnainajā apvidū nebija pārāk ātrs. Pa to laiku britiem pievienojās 82. kājnieku pulka 1. bataljons (932 durkļi), ko atveda aizkavējies III ranga 74 lielgabalu līnijkuģis "Rodney". Britu virsnieki atkorķēja šampanieti - "Rodney" viens pats noslaucīs cietoksnīti no zemes virsas, uzvara rokā, bet 2. bataljons pēc ģenerālmajora pavēles atstāja pozīcijas un devās lejup uz pludmali, lai palīdzētu izkraut no laivām atvestos karamateriālus un pārtiku. Tā bija kļūda, jo darīšana te nebija ar slinkiem, ar varu mobilizētiem zemniekiem no Savojas, bet gan kaujās ar pašu vellu rūdītiem un visu pasauli nikniem poļiem.

Kamēr briti, nezinot par sagrāvi Mijā, ripināja ginesa mucas pa pludmali, virsnieki dzēra šampanieti, bet ierindnieki ierakumos spēlēja zoli - pozīcijās sēdēja 1060 Viņa Majestātes karakalpi, kam nudien te nebija no kā bīties, - atvērās cietokšņa vārti un 90 poļi un 11 dragūni Helmicka vadībā, neizdvešot ne skaņas, metās artilērijas pozīciju virzienā, kamēr tiem aiz muguras izvērsās ķēdē Mlokoseviča vadīti 40 strēlnieki, piesegšanai. Sagrāve bija zibenīga: britu pozīcijas tika ieņemtas, pārsteigtie karavīri muka kur kurais, pat nemēģinot pretoties, savukārt poļu rokās krita visi 5 lielgabali kā arī 40 gūstekņi, kuru vidū paša ģenerāļa adjutants. Helmickis, izrāvies uz priekšu, gan tika ievainots un saņemts gūstā, taču jau pēc pāris mirkļiem atbrīvots, saņemot gūstā viņa gūstītājus. Pagriezuši britu lielgabalus uz pludmales pusi, poļi atklāja uguni pa pludmali, kur drūzmējās pretinieka karaspēks, to piespiežot panikā izklīst, meklējot glābiņu piekrastes akmeņos. Lords Bleimijs, šokēts par šādu pliķi sejā, apturēja bēgošos leģionārus un, apvienojis ar 2. bataljonu, pats veda pretuzbrukumā, lai atkarotu artilēriju, taču poļi kāvās kā velli, neraugoties uz britu pārspēku, pusstundu aplejot pretinieku ar svina zalvēm (lielgabala lode sašķaidīja ģenerāļa nabaga zirgu). Pārspēka mākti, tie uzspridzināja karamateriālus, un atkāpās cietokšņa virzienā.

Ieņēmis baterijas pakalnu, ģenerālis izvērsa frontē savus 1350 durkļus (350 briti un 1000 vācieši un spāņi), taču ilgi priecāties par uzvaru viņam nenācās - kaujas laukā ieradās Broniša 270 vīri, pārguruši maršā, taču izkauties kāri, aurodami "Psia krew!!!", uzbruka britu kreisajam flangam, draudot to apiet. Savukārt Mlokoseviča rota deva triecienu britu labajam spārnam, kur stāvēja leģionāri. Pāris minūtēs Viņa Majestātes armijas pretošanās pārtapa paniskā bēgšanā, meklējot glābiņu pludmalē esošajās laivās. Pats ģenerālis, gods godam, cīnījās līdz pēdējam, līdz, palicis viens, tika notriekts zemē un saņemts gūstā. Poļi novērtēja saspridzinātās munīcijas vietā pievestos karamateriālus, atklājot atgūto lielgabalu uguni pa pludmali un tur panikā skraidelējošajiem englenderiem, kas grūstoties centās iekļūt laivās. No "Rodney" desantētais 1. bataljons izvērsās līnijā, lai dotos pretuzbrukumā, taču to noslaucīja pašu kamrādi, panikā bēgot ko kājas nes. Britu ekspedīcijas korpusa, kura uzdevums bija garāmejot noslaucīt no zemes Sohailas posteni un doties iekšā Spānijā, sakautās paliekas sakāpa kuģos, kas devās atpakaļ uz Gibraltāru. Lords Bleimijs sabija franču gūstā līdz pat 1814. gadam, bet viņa zobens vēl šo baltu dienu aplūkojams Krakovā, Čartorijska muzejā (Muzeum Książąt Czartoryskich w Krakowie).