indiigaa's Journal

Atmiņas.
Kāda maza sāpe krūtīs kliedz,
Lai tava sirds to neaizmirst.

Cik gan dīvaini tas skan,
Kad to teikt nākas man.

Jā, reizēm es esmu tāda,
Kaut kādā mērā savāda.

Piedod, ka tā sanāca,
Ka liktenis tomēr savu panāca.

Šajā dzīvē viss reiz beidzas,
Laiks pārāk ātri uz priekšu steidzas.

Viss notiek kā tam ir jānotiek,
Diemžēl vienmēr kādam ir jāaiziet.

Tu zini, cik ļoti es to nevēlos,
Bet tomēr to darīt apņemos.

Viss ir beidzies tā īsti nesācies,
Tad ņem un pāri tam tikt mācies.

Piedot viens otram mēs nekad nespēsim,
Kaut agrāk domājām, kā mūžam viens otru mīlēsim.

Kāda maza sāpe krūtīs mirst,
Lai tava sirds to beidzot varētu aizmirst...