|
Oct. 18th, 2008|06:24 am |
Draudzībai sabrūkot, lieki runāt par vainu. Bet, ja skaists trauks, ko divi cilvēki turējuši rokās, nokrit un saplīst druskās, tad neuzmanīgi bijuši abi. Neizsakāmi skumīga ir nīcības apziņa. Reizēm es sev jautāju, vai vispār šīs zemes virsū ir iespējama tā saucamā mūžīgā draudzība, draudzība līdz nāves stundai. Mēs, cilvēki, esam no Dieva rokām izkritušas lauskas, kā tad drīkstam sev prasīt pilnību?"
"Ja mīlestība un draudzība ir tikai lauskas, tad es atteiktos kā no vienas, tā no otras. Man gribētos rokās turēt veselu, skaistu trauku un to saglabāt līdz mūža beigām".
/Z.Mauriņa/ |
|