inciite

Tika daudz darbus esmu padarījusi. Pirmkārt jau esmu nosūtījusi pasniedzējam mājas darbu( kas bija nogurdinājis mani ilgu laiku) Otrkārt salamājos ar vīru, bet nu jau salabām, protams, ka pēc mūsu sarunas nu apsalūti nekas nebija mainījies drusku sāk jau apnikt visu laiku viņam to stāstīt. Treškārt vīramāte mani nokaitināja līdz baltkvēlei. Viņas darba vietu likvidē un vīram saka, ka brauks mazbērnu auklēt un lai es eju stādāt( doma tāda pietikst tev gulēt gultā un spļaut griestos ej strādā no tevis būs lielāka jēga), nu gan tik ilgu laiku viņai bija pat grūti pazvanīt( nebija jau grūti vienīgi ar to skaidro prātu bija grūti prāts bija skaidrs tik retos gadījumos, ka uz rokas pirkstiem var saskaitīt), bet tagad, kad pašai slikti atceras, ka te tak dēls dzīvo, kuram varēs pakaukt uz austiņas un gan jau salūzīs. Vīrs uz šiem tekstiem savai mātei neko nepasaka tas mani izved no pacietības vēl vairāk. Visu mūžu dzīvojam bez viņas risinājuši savas problēmas paši un te ka viņai slikti pamostas, ka ir tak vēl dēls. Nesaktoties uz to, ka blakus dzīvoklī dzīvo otrs dēls, bet protams, ka viņiem grūti mums tak ir tik viegli. Depresīvs garīgais un tas vēl vairāk palielinās, ka vīrs neizdara ko lūdzu, bet ka man viņš jāgaīņā.