Cik ļoti gan nedrīkst uzticēties cilvēkiem! (Izņemot tikai ģimeni)Un lai kā arī gribētos,to nedrīskt darīt! Bet es ik pa laikam atļaujos to darīt, jo gribas ticēt un uzticēties, un ikreiz nākas par to nožēlot!
Tas ir tāpēc ka, uzticoties, mēs otram atklājam savas vājās vietas, kuras pēc tam tiek izmantotas - apzināti vai nepazināti, un tas otrs to dara ne tikai tāpēc, ka grib sev kautkādu labumu iegūt, bet bieži vien viņs to dara pat neapzināti. Tādēļ, es šodienm to pārdomāju, un nolēmu, ka ir zināmas lietas, kas jāpatur pie sevis, lai cik grūti tas dažreiz nav. Un pareizi vien es daru, ka tēloju vēso, un neviens nezin kas ar mani notiek, un tas nevienam nav jāzin.
...es šodien jūtos drausmīgi...gan fiziski, jo netapūtos pēc brauciena...gan arī morāli, kas ir svarīgākais! Jo dvēseles ciešanas salīdzinot ar fizisku nogurumu vai sāpi nav salīdzināmas. Kad tev sāp garīgi - tu domā pofig, ja sāp galva, kakkls, kājas, vienalga kas, lai tikai dvēselei ir vieglāk...
Es gribu uz baznīcu aiziet, bet nu....nav laika...
Man ir ļoti grūti, galvā ir vairākas domas, kas savijas un ievaino mani...un es domāju - kad reiz es kļūšu pieaugusi un būšu vairāk racionāla, domāšu ar prātu, nevis emocijām un sajūtām. Jo tieši sajūtas darab mums sāpīgi. Ja es nespētu just, vai justu vismaz mazāk, man arī nesāpētu vai sāpētu mazāk.
Man ir riebums pret visu.
Un vēl...skaistums vien laimi negarantē!!!!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |