Un es nomiru,skatoties zvaigznēs

Ieraksts veltīts Dacei un Elīnai pateicībā par to,ka uz veselu dienu izvilkāt
mani no shitholedepression stāvokļa un
likāt saprast,ka dzīve pat vissliktākajā iespējamajā situācijā ir
pasakaini-labā-nozīmē-piespiedu-kārtā-dzīvojama padarīšana.
Ir nenormāli patīkami cept šampinjonus un vārtīties zālē, ir nenormāli patīkami krūmos rīkot čipsniku*,
ir nenormāli patīkams pat fakts,ka var tik ļoti sāpēt un,ka piedzeroties pazūd asaras.
Ilgošanās pēc tā,kas,visticamāk,nekad nenotiks padarīja šo dienu īpašu,
un,vai nav vienalga,cik daudz alus pudeļu mēs izdzērām,un cik daudz cigarešu nopīpējām? Ne jau tas ir galvenais.
Galvenais ir tas,ka mēs bijām viena otrai blakus tieši īstajā brīdī-
pirms katra dažādu iemeslu dēļ sajukām prātā.


Post scriptum
čipsniks-čipšu ēšanas pikniks krūmos,sēžot uz maisa,somas vai akmens.