experiments v1.5

Thu, 18 Dec 2008 21:01:05 GMT

tagad esmu izdomājusi, ka man vajag tieši to puiku, kas nozīmē, ka nelikšos mierā, kamēr viņam galīgi apnikšu
patiesībā problēma ir galvenokārt tajā, ka viņš savulaik pa pusei mēģināja izvēlēties mani, nezinot, ka man patik tikai tie, kurus izvēlos pati, bet tā kā tas nu tagad ir noticis, man jājūtas vainīgai par savu kādreizējo "ja es tevi negribu, tevis šajā telpā nemaz nav" attieksmi, ak vai, kā es nožēloju

Mon, 06 Oct 2008 18:55:06 GMT

vīrietis izrādījās dārgākais no visiem līdz šim, ne emocionāli, bet materiāli gan
patiesību sakot, ar viņu pat neko nevar saprast, viņam uz vienas rokas uztetovēts "taisnīgums", uz otras "patiesība", tomēr lai nu kas, bet tie abi viņam piemīt vismazākajā mērā. par meliem es varētu stāstīt ilgi, ilgi, bet tam vairs nav nozīmes, jo manā redzeslokā vairs nav vīrieša. es domāju, pats vīrietis ir, tikai viņš vairs nav vīrietis. turklāt arī mani parāvis līdzi savā dzimumzaudēšanā. viņš pazaudēja vīrišķību manās acīs, es pazaudēju sievišķību savējās un, iespējams, arī viņa
un atkal vainīgs ir tas viens brīdis, pagrieziena punkts, kad viss sāk iet uz galu, t.i., kad vīrietis ļauj man izgāzt dusmas uz viņu, pazemot viņu, justies pārākai par viņu. manuprāt, tāda ir vīrišķība - prasme likt man saglabāt cieņu vienmēr. kad es varu atļauties par daudz, es to pavisam noteikti atļaujos, turklāt līdz galam. ja vienīgais veids, kā vīrietis jūtas spējīgs to pārtraukt, ir fiziskas iespaidošanas draudi, mans nicinājums tikai aug. vīrišķība neizpaužas kā fizisks pārākums, tam nav nozīmes. manā prātā viņš paliek kā bezdzimuma būtne, nē, viņš nav hermafrodītisks, viņš ir kā alans rikmens dogmā
domāju atsākt sevi citādi.

Mon, 22 Sep 2008 18:49:04 GMT

es nekad viņam nepiedošu to ka viņš iznīcināja visu manu sievišķību
kaut varbūt tikai uz šo mirkli un vēl dažiem nākotnē bet es jūtos kā bezdzimuma būtne vienkāršs ono es negribu būt iekārota negribu lai uz mani skatās un nevaru pat domāt par jebkādu seksu. trūkst kaut kā personība tāds neizteiksmīgs melns caurums pilnīgs tukšums palicis un ko nu tagad
es tiešām nezinu

sāpu un nevaru pieskarties negribu skatīties sāpu sāpu sāpu

Sat, 23 Aug 2008 18:50:08 GMT

es nesaprotu, kāpēc cilvēki ir tik sapisti vai sapisušies, es pat īsti nezinu, kā to lai sauc un kas tas vispār ir. skaties, kur gribi, vai tā būtu ģimene, draugi, vai arī paziņas, svešinieki un cilvēki ekrānos, visiem ir kaut kādas nomācošas problēmas, attiecību problēmas, personības problēmas, ēšanas problēmas, seksuālas problēmas, paaudžu problēmas, naudas problēmas, motivācijas problēmas, identitātes problēmas, psiholoģiskas problēmas, realitātes atzīšanas problēmas, problēmas paskatīties spogulī, problēmas pieņemt sevi, problēmas pieņemt citus, izpratnes problēmas, intelektuālas problēmas, radošas problēmas etc. pilns ar krīzēm, sabojātām dzīvēm, personīgām drāmām, stulbām rīcībām un nerīcībām vispār, apsēstībām, atmiņām un greizsirdībām. pa vienam tam nav nozīmes, bet kad sakrājas tā vairāk, tad gan
šodien mēģināju runāt ar vīrieti un izdarīt tā, lai viņam labāk, protams, nesanāca
un es nesaprotu, kāds ir iemesls, jo tāds ir vajadzīgs, kad tādas lietas notiek masveidīgi. es domāju, tā taču nevar būt laikmeta vaina, jo laikmets šķiet labāks par lielu daļu bijušo, ir brīvība teikt, ir brīvība zināt, ir brīvība nodirst kādreizējās autoritātes. tā varētu būt leiputrija, bet cilvēkiem bēru izteiksme sejās. un vai tas varētu būt atkarīgs no vietas, vai tas ir tas, kas atliek mazai postpadomju valstij - būt sapistai? vai varbūt vienkārši tāda mentalitāte, pēc literatūras un kino spriežot, jā, varētu gadīties, ka latviešu dabā ir ilgas ciešanas un skumjš gals, bet bet bet
vai varbūt tas viss tiešām laikmeta dēļ, kad īsti nesanāk būt tādiem nihilistiem, kā to sludinām, kad kāpņu telpā pišam mazgadīgas maukas, bet sapņojam par ko cēlu, vai dzeram, līdz krītam, meģinot sadziedēt radošo krīzi? vai var būt, ka šo gadsimtu izsaka kauns par cēlo? mēģinājums izbēgt no banalitātes?

Wed, 30 Jul 2008 17:55:45 GMT

visa dzīve paiet kaut kādā apātijā, nu nē, pat ne gluži tā, tas drīzāk ir kaut kāds go with the flow, dažreiz sāp un dažreiz ir preicīgi, bet tas viss ir tā starp citu un ātri aizmirstas, man vispār ir ļoti slikta atmiņa, ciktāl mēs runājam par jūtām, droši vien par to var apskaust sliktajos brīžos, bet patiesībā nekā laba tur nav
un es īsti nesaprotu, visus tos, kurus spēj uztraukt vai padarīt skumjus cosmic loneliness, nu, es domāju, ja tādi cilvēki patiešām pastāv un ja tā ir norma, tad taču man jau sen vajadzēja sajukt prātā no domas, ka nav dieva, kas par interesētos, kam būtu svarīgi mani labie darbi un sāpīgi sliktie, ka visā, kas pastāv nav neviena nemainīga vērotāja, kuram nav vienalga, ka pasaule ir radusies drīzāk kā nejaušība, nevis mīlestībā, ka es ne ar ko neesmu izredzētāka par pārējiem, ka manai dzīvei ir tikai tā jēga, ko pati piešķiru, ka es varu izbeigt to visu šobrīd pat un nekas man par to nebūs, ka patiesībā es esmu brīvāka, kā varbūt vispār gribētu būt. vai tiešām līdz ticībai nonāk tad, kad nespēj vai negrib pieņemt šādu pārliecību? vai ticība tātad ir bēgšana no vientulības?
es nesaprotu visas šīs lietas, es vienkārši nespēju aptvert

Wed, 30 Jul 2008 17:41:42 GMT

kā es tagad gribētu jūs visus bučot uz pieres

Sun, 13 Jul 2008 18:37:49 GMT

~~love, it would be much better~~

Fri, 11 Jul 2008 21:27:20 GMT

laiks pārtaisīt sevi

Fri, 11 Jul 2008 21:26:17 GMT

distancēšanās vairs nav tik viegla un patīkama
andrejsala ir vientuļa vieta, ja nesmaidi, un tādas ir arī visas pārējās, neviens negrib skatīties uz skumjām, arī es ne, tās ir mulsinošas, sarežģītas, nu, tādas, kurās negribi piedalīties un nezini, kā lai nemanāmāk aizbēg, visi telefoni, kuriem gribētos piezvanīt, sen jau klusē, un es esmu viena kaut kur elizabetes ielā, tālāk viena kaut kur strēlnieku ielā un visbeidzot viena dzirnavu ielā. un tad es esmu viena mājās. viena istabā un viena gultā. un nevienu tas interesē, un tā tam jābūt. jo skumjos neviens negrib mīlēt, mani mīl tad, kad esmu lolita vai izglītota mauka, ne tad, kad tas tiešām vajadzīgs. tikai tad ne. tad pasaka "traki" un novēl labu nakti.

Mon, 07 Jul 2008 22:17:28 GMT

esmu apmaldījusies vairākos vīriešos un zinu, kuru gribu, un guess what, tas, protams, ir sliktākais, nekam nederīgākais un neciešamākais no visiem variantiem

Mon, 07 Jul 2008 22:15:15 GMT

es vienmēr esmu gribējusi apzināties tos brīžus, kad sāku iemīlēties un tā kārtīgi sevi tad iepļaukāt

nafig vispār blogu

Sun, 06 Jul 2008 19:04:16 GMT

vīrieša acis ir nedaudz man virs ceļiem, un viņš uz mani skatās, noskūpsta intīmā vietiņā, un tad viņš saka: "tu esi skaista visur"
un tad es gribu noticēt

Tue, 24 Jun 2008 19:06:21 GMT

visas potenciālās attiecības man izskatās kā liekas ķermeņa daļas, kuras nezin kāpēc grib, lai tiek man pievienotas un lai tad viss ir viens un viens ir viss, bet ko gan man darīt ar trešo roku starp acīm, es atkal neko nezinu

Sat, 21 Jun 2008 21:37:59 GMT

par ko lai es uzrakstu savu stāstu? man vajag

Sat, 21 Jun 2008 20:54:42 GMT

es atkal skatos sienās un ceru, ka tur būs kas labāks
man pajautaja visas tās apātijas iemeslu, un es nemaz nezināju, ko lai atbild, jo visi varianti ir vienlīdz tāli no pareizā, es nepārdzīvoju sevis dēļ, arī citu ne, varbūt tas ir par alkoholu vai laiku, vai jaunību, tikpat labi kaut par Ķīnu un Tibetu, par ko man, godīgi sakot, nospļauties
it kā jau vajadzētu priecāties, jo tagad es zinu, ka dažiem nav vienalga, es zinu, ka ir, pie kā iet, ka ir, par ko domāt, man nav vientuļi, nē, tā nav tā sajūta
man šķiet, ka viss ir labi, taču sajūtas to noliedz, un es vairs nesaprotu, kurai sevis daļai man tagad vajadzētu noticēt, man pat šķiet, ka nekādas dualitātes tajā visā nav un nekad nav bijis, bet es droši vien kļūdos, jo nezinu, ko domāt un kā just

Fri, 06 Jun 2008 18:52:40 GMT

mani nevienam nevajag, lalalala

Mon, 02 Jun 2008 20:53:45 GMT

sen nav bijis tik sūdīgi, ka gribētos izraudāt sevi no iekšas uz āru, bet šobrīd, jā, šobrīd
man vairs nav nekādas intimitātes, jo visi manas domas redz un visi visu zina, un katra mana kustība tiek tulkota un tulkojumi pārsūtīti tālāk, it kā es patiešām būtu tam gana interesanta
jūtos kā iesieta diedziņos, un leļļu meistari ir visi uzreiz, un rausta, rausta, rausta mani aiz tām aukliņām ar svēto sašutumu sejā, kā sākot: "kāpēc gan tu iedomājies, ka varēsi raustīties pati, ko" es nedrīkstu darīt to, ko vēlos un ko vajag darīt, man jādara viss, lai kādam citam nebūtu garlaicīgi un lai būtu, ar ko pabučoties, es esmu tik fakin lēta un viegli raustāma, ka tiešām kaunos
nevajag uzturēties starp cilvēkiem un, nedod dievs, nekad nevajag iepazīties ar citiem, jo PROBLĒMAS IR VIŅI
viņi ir neērtības sajūta, intrigas, skumjas, greizsirdība, slikts garastāvoklis, mūžīgais dzērums, agresija, lieki vārdi, vienaldzība, atgrūšana, nesapratne, nevēlēšanās iedziļināties, neuzklausīšana un nožēla par zaudēto laiku

Fri, 30 May 2008 17:46:14 GMT

šopēcpusdien nomazgāju no sevis nost Visdārgāko un tagad smaržoju bezpersoniski, drīzāk pēc Drogām kā pēc cilvēka, un daudz par daudz domāju par sliktajiem un labajiem brīžiem, kas bijuši un pagājuši pēdējo trīs dienu laikā, kad šampanieša bijis pārpietiekami un es tā arī neesmu pa īstam aizmigusi, un jāatzīst, ka nesaprotu, kas vispār notiek. atmiņā ir daudzu cilvēku sejas, starp kurām grūti vilkt kaut kādas paralēles un varbūt nemaz nevajag, un es pati esmu kaut kādā ziņā pazudusi starp lietām, kas notiek pavisam aplami, tās vienkārši tā notiek, neļaujot pat īsti apdomāties, ko, kā un kāpēc, un, lūk, es nesatieku to, ko gaidu, taču tos, kurus negaidu, vairāk priecājos satikt, un es dažādās variācijās varētu pateikt tieši to pašu. es pārāk iedziļinos dažos sev neglaimojošos izteikumos, lai saprastu iemeslus, kas liek tik tālu aizdomāties, taču priekšnojauta saka priekšā, ka nekā interesanta tur nebūs tik un tā. un ka nav vērts. ka atkal jau visprimitīvākais variants ir īstais. utt.
vienalga, es priecājos par naktīm. un nedaudz arī par visu pārējo. daļēji.

Wed, 28 May 2008 10:29:34 GMT

es galināšu nost visus, kas neliekas par mani ne zinis
nesaprotu, ko man vajag un kāpēc iesaistos, nav pat interesanti, ja tā padomā, un viņš tk un tā pārāk labi zina, kā manipulēt ar manu vajadzību pēc uzmanības un pēc mīļuma, nelielās devās katru dienu un lūk, esmu jau atkarīga no pareizrakstības kļūdām pilniem pusteikumiem un bezjēdzīgām, aprautām frāzēm. kāpēc gan es visu laiku esmu mēģinājusi kādam iestāstīt, ka manai gaumei nav ne vainas, ja skaidri redzams, ka viss tas ir meli. viņam nav vajadzīgā iq, lai būtu dominējošs viscaur, un es nesaprotu, kāpēc pēkšņi esmu gatava ar to samierināties. saudzīgas visas tās prāta pišanas, bet izved no mazās pacietības tik un tā. pieklājībiņas un bezkaunības. it kā saprāts, tomēr it kā ne, it kā pievilcība, it kā atkal ne. viss it kā un varbūt, un es nesaprotu, bet pakļaujos. atkal. kāpēc man vajag tad un to, kas nepakļaujas, ja tas nav labākais no variantiem? vai nevajadzētu būt vienalga? vai nevajadzētu saprast, vai ir vienalga?
es gribu būt viņa laikā un viņa vietā, viņa esamībā. un tad lai viņš, maita, cieš.

Thu, 22 May 2008 19:50:28 GMT

apnika. visi ir kaut kur pazuduši, nu, kāpēc gan, nav taču nekāda piektdiena un tā. vienbrīd jau nospriedu, ka pasaules gals klāt, grēku plūdi un tamlīdzīgi, un visiem ir paziņots, tikai man ne. tas par tiem dzejoļiem, hehe, jēzus laikam mani vairs nemīl.
ļoti skumji un vientuļi, es gribētu ar kādu parunāties, bet laikam nesanāks, gribas pažēloties, bet tas nekas, esmu vīrs, pacietīšos. mēģinu uzrakstīt kaut ko, lai varētu aizsūtīt uz aicinājuma epastu un augustā nedēļu dzert saulkrastos, taču nesanāk nu nemaz. apstājos pie kaut kāda viduvēja sižetiņa par multikulturālismu or smthn, bet sapratu, ka ienīdīšu sevi ilgi, ilgi, ja kādam kaut ko tādu ļaušu lasīt. manā trūcīgajā pieredzē nav nekā tāda, ko kādam varētu būt interesanti uzzināt, tāpēc jāatražo svešas idejas, vai nu tā būtu bībele, vai arī kaut kādi random liberālisma principi. nožēlojami.
un es nezinu, kā lai saved sevi kārtībā. es tikai tērēju savu laiku, skatoties tieši sienā un domājot vispār nezinu par ko, un laiks tikai plūst un plūst man pāri, un neko vairs nevar paspēt un vispār izdarīt, nekas vairs nenotiek vajadzīgajā ritmā, un kā lai es tagad lielos ar pašdiscplīnu, ja esmu to pazaudējusi? es sevi vairs negribu pazīt.

Thu, 22 May 2008 19:35:27 GMT

vai esmu kļuvusi labāka, ja viss apkārt esošais šķiet sūdīgs?
nē

Sun, 18 May 2008 09:05:03 GMT

es palieku savā realitātē, jūs - savējās

Sun, 18 May 2008 08:27:55 GMT

nesaprotu, kāpēc pat visi one night standi ir tik mīļi un maigi, it kā situācija prasītu lieku uzmanību vai vismaz pieklājību, nē, man jau īsti nav iebildumu, bet kaut kā mulsinoši, ziniet, it kā es izmantotu nepareizo jēdzienu
vienalga. man ir ļoti labi tā - vienai ar neplānotiem izņēmumiem - ir brīvība, nav pienākuma sajūtas, ir jautri un galvā nav nekādu riebīgu krāpšanas shēmu.

Sat, 17 May 2008 16:22:20 GMT

mazās meitenītes, kas bija melnas un dusmīgas, ir nomierinājušas savus hormonus un nu pamazām ir tuvākas pašām sev

Sat, 17 May 2008 16:17:16 GMT

es tagad jūtos ļoti skaista