| |
[Apr. 9th, 2008|10:19 pm] |
man bieži šķiet, ka cilvēki neaicināti laužas iekšā manā privātajā telpā, nu, kaut vai uzsmaidot uz ielas, taču līdz pat šim brīdim nebiju iedomājusies, ka varbūt tam nemaz nevajag piešķirt negatīvu pieskaņu
un nav nemaz tik ļoti nepieciešams pretoties katram mēģinājumam pienākt tuvāk, un nav lietderīgas vai patīkamas bailes no pieskāriena
es varu izkratīt savas bailes un noslēpumus pirmajam pretimnācējam, taču visa atklātība beigtos, līdzko viņš kļūtu pārāk familiārs ķermeniskā ziņā |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|10:55 pm] |
|
kad es pārstāju gaidīt, tad ir jau par vēlu |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|10:57 pm] |
|
es no dzejoļa negaidu nekādas emocijas, es gribu, lai tas atklāj man ko jaunu, liek skatīties citādi |
|
|
| |
[Apr. 9th, 2008|11:00 pm] |
bet tomēr ir tik mulsinošs milzīgais to situāciju daudzums, kad saņem to, pēc kā esi tiecies, taču attiecīgajā mirklī vairs negribi
tik mulsinoši, ka gribot negribot jāsāk ar sevi spēlēt es-izliekos-ka-negribu-lai-ātrāk-to-dabūtu spēle, un tā, protams, ir bērnišķīgākā rīcība, kāda gan iedomājama, taču nestrādā tik un tā |
|
|