| |
[Mar. 24th, 2008|12:32 am] |
kad viņi visi sāk gribēt ieraudzīt emocijas mūžīgi tikai tās emocijas vienalga kur dziesmā grāmatā izrādē tā saucamajā mākslā kopumā jā tad gandrīz vai jāpadomā ka pašiem viņiem nemaz nav
es saprotu cilvēkiem ir jūtas un tas ir labi vēl labāk paliek kad aizskar visas sirsniņas erogēnākās vietiņas kad nospiež pareizās podziņas utt utml utjpr bet kas gan tajā visā ir tas svarīgais vai tas nozīmē tikai to ka emocijas ir plašam patēriņam ja reiz tās piesauc katrā zvaigžņu šovā savukārt intelekts tehnika precīzs izpildījums un oriģinalitāte tas viss ir priekš kaķiem nē priekš visādiem pedantiskiem dīvaiņiem vai
vai arī ir vispāratzīti veidi kādos gūt baudu un vēl arī ir kaut kādas ekstravagances kuras tikai retais atļaujas un kad atļaujas tad dabū pa nagiem šā vai tā
kas gan tad vispār ir emocionālais piepildījums un vai tiešām man ir labākas pašsuģestijas spējas kā plašajiem pūļiem ja emocionālai labsajūtai man pietiek galvenokārt ar sevi un dažreiz ar vēl kādu cilvēku vai situāciju bet ne t.s. mākslu kas lielākoties tomēr par tādu tiek saukta tikai tāpēc ka zīmēta nofilmēta izdziedāta izkustēta vienalga kā
man ir svēta nesapratne kāpēc gan visi kā vienlaicīgi sajukuši prasa pēc emocijām it kā tās kādam vajadzētu kā apģērbu uzvilkt pirms katra iznāciena it kā tas būtu kāds nenorādīts priekšnoteikums |
|
|
| |
[Mar. 24th, 2008|01:01 am] |
es nesen meklēju dievu - visbiežāk dzērumā - bet pēc vairākiem nesekmīgiem mēnešiem metu mieru un joprojām pat vēl šobaltdien nesaprotu kas tas dievs vispār tāds ir nu jā varbūt tāpēc arī palaidu garām
es atceros vienu saulainu un skaidru dienu neatceros vienīgi savu vecumu varēja būt kādi gadi desmit plus mīnus viens vai varbūt divi un šajā dienā es ar omi ļoti ticīgu dāmu gāju pa dzirnavu ielu un nezin kāpēc iedomājos par dievu un to vai viņš ir un domās viņam teicu: dievs ja tu esi izdari tā lai tūlīt sāk līt
man nezin kāpēc šķiet ka gandrīz katrs kādreiz ir ko līdzīgu pie sevis domājis bet atgriežoties tajā dienā jā pēc dažām minūtēm ne vairāk kā četrām piecām sāka līt kaut iepriekš nekas neliecināja par to ka tā varētu būt un tā nu es savā bērna prātā nospriedu ka pasaulē ir daudz sagadīšanos
bet tagad es vairs nesaprotu kas gan ir lielāka aprobežotība un nevēlēšanās iedziļināties - akla sekošana no pirksta izzīstām dogmām vai arī dažādu iespējamību tūlītēja noraidīšana pat bez apsvēršanas
ja mēs tagad atmetam smalkās un pussmalkās frāzes tad es varu teikt ka ticība augstākiem spēkiem man šķiet nu khm stulba
un es nevaru tam pārkāpt es nevaru pateikt ka padomāšu un ņemšu vērā visus argumentus tātad arī tos kas iestājas par ticību jo es jau iepriekš zinu rezultātu pie kura vēlos nonākt tas ir kā pēc kaut kādām kreacionistu metodēm kad galarezultāts ir lieliski zināms atliek tikai izvēlēties faktus kas to atbalsta un sagrozīt vai piemirst to kas apgāž tas ir tāpat un varbūt pat vēl sliktāk kā pie visiem tiem reliģiskajiem stūrgalvjiem
un neko tur nemaina fakts ka katru reizi kad gribu uzrakstīt kaut kādu dzeju es veru vaļā savu bērnu bībeli jo īstas man nav un no jauna iemiesoju tās sižetus jau ntūkstošajā reinkarnācijā bet tam nav nekā kopīga ar ticību bet gan literatūru
mans ceļš pie dieva ir drīzāk savu iekšējo barjeru pārkāpšana nevis kaut kas ar reliģiju saistīts un es gaidu to dienu kad spēšu uz reliģiju paskatīties divējādi tas ir neignorējot visu to kas iespējams runā reliģijai par labu (es vienīgi nevaru iedomāties kas tas tāds varētu būt) |
|
|