|
May. 28th, 2008|01:18 pm |
es galināšu nost visus, kas neliekas par mani ne zinis
nesaprotu, ko man vajag un kāpēc iesaistos, nav pat interesanti, ja tā padomā, un viņš tk un tā pārāk labi zina, kā manipulēt ar manu vajadzību pēc uzmanības un pēc mīļuma, nelielās devās katru dienu un lūk, esmu jau atkarīga no pareizrakstības kļūdām pilniem pusteikumiem un bezjēdzīgām, aprautām frāzēm. kāpēc gan es visu laiku esmu mēģinājusi kādam iestāstīt, ka manai gaumei nav ne vainas, ja skaidri redzams, ka viss tas ir meli. viņam nav vajadzīgā iq, lai būtu dominējošs viscaur, un es nesaprotu, kāpēc pēkšņi esmu gatava ar to samierināties. saudzīgas visas tās prāta pišanas, bet izved no mazās pacietības tik un tā. pieklājībiņas un bezkaunības. it kā saprāts, tomēr it kā ne, it kā pievilcība, it kā atkal ne. viss it kā un varbūt, un es nesaprotu, bet pakļaujos. atkal. kāpēc man vajag tad un to, kas nepakļaujas, ja tas nav labākais no variantiem? vai nevajadzētu būt vienalga? vai nevajadzētu saprast, vai ir vienalga?
es gribu būt viņa laikā un viņa vietā, viņa esamībā. un tad lai viņš, maita, cieš. |
|