|
May. 22nd, 2008|10:31 pm |
apnika. visi ir kaut kur pazuduši, nu, kāpēc gan, nav taču nekāda piektdiena un tā. vienbrīd jau nospriedu, ka pasaules gals klāt, grēku plūdi un tamlīdzīgi, un visiem ir paziņots, tikai man ne. tas par tiem dzejoļiem, hehe, jēzus laikam mani vairs nemīl.
ļoti skumji un vientuļi, es gribētu ar kādu parunāties, bet laikam nesanāks, gribas pažēloties, bet tas nekas, esmu vīrs, pacietīšos. mēģinu uzrakstīt kaut ko, lai varētu aizsūtīt uz aicinājuma epastu un augustā nedēļu dzert saulkrastos, taču nesanāk nu nemaz. apstājos pie kaut kāda viduvēja sižetiņa par multikulturālismu or smthn, bet sapratu, ka ienīdīšu sevi ilgi, ilgi, ja kādam kaut ko tādu ļaušu lasīt. manā trūcīgajā pieredzē nav nekā tāda, ko kādam varētu būt interesanti uzzināt, tāpēc jāatražo svešas idejas, vai nu tā būtu bībele, vai arī kaut kādi random liberālisma principi. nožēlojami.
un es nezinu, kā lai saved sevi kārtībā. es tikai tērēju savu laiku, skatoties tieši sienā un domājot vispār nezinu par ko, un laiks tikai plūst un plūst man pāri, un neko vairs nevar paspēt un vispār izdarīt, nekas vairs nenotiek vajadzīgajā ritmā, un kā lai es tagad lielos ar pašdiscplīnu, ja esmu to pazaudējusi? es sevi vairs negribu pazīt. |
|