| solījums pašai sev |
[Jan. 23rd, 2020|09:08 pm] |
es apsolu, ka šī ir pēdējā reize, kad čīkstu un sūdzos par šo tēmu, arī pati sev.
personīgā vientulība ir briesmīga lieta, vienkārši briesmīga. tā liek justies sīkam un nožēlojamam. nevienam nevajadzīgam, nu nē, skaidrs, ka es nerunāju par ģimeni kā tādu, kura man ir. Tur viss ir kārtībā.
Bet nav kārtībā ar visu pārējo. Ar mani pašu. Nu nav tak riktīgi ka man neviena īsti nav bijis blakus visus šos garos gadus. tātad ir kaut kāds gļuks manī, kas nolasās un tiek pamanīts uzreiz, jau pa gabalu un pat tuvumā nenāk.
un ja arī kāds pienāk, tad tikai tāds, kam es būtībā neesmu vajadzīga, ir vajadzīga mana spēja dot spārnus, celt, mīlēt. Bet ne es pati. To nevajag. Tad tas ir par daudz un par lieku, par saspringtu un nevajadzīgi. jo visam jābūt ir viegli un vienkārši.
Tas sāp. Ļoti, ļoti un ļoti. Ka skaties uz pasauli, kurā citi ir pa pāriem un saproti, ka tavs pāris ir zem zemes un viss. vairāk arī var nebūt. sāp apziņa, ka es neatbilstu kaut kādām ekspektācijām, sajūtām un vajadzībām.
Ka es neesmu laikam jau ne tik skaista, ne gudra, ne veiksmīga, lai mani izvēlētos.
ka es varu izdarīt pati pārāk daudz. daudz par daudz, jo man nav izvēles.
kāpēc es tā sev solu šobrīd? aiz sāpēm. aiz vientulības un nevajadzības sajūtas. un tādēļ, ka ir jāpārcērt tā saite, kuru spītīgi cenšos turēt, lai gan tur vairs nav ko turēt, ir tikai mana ilūzija par to visu. Mana. un tikai mana ilūzija. un es to nosaucu par mīlestību. jo man tik ļoti gribējās būt mīlētai. tieši kā sievietei. tādēļ es iemācījos tik daudz ko neredzēt, nejust un nedomāt par to visu.
sapņi paliks. tie man liek un palīdz izdzīvot. tiem ir jāpaliek.
pārējais ir mainīgs lielums. |
|
|