....ārprātīgs slinkums.... -tas laikam liecina ka rudens klāt!

vēljoprojām nesaprotu kā mani var sajaukt ar kādu citu....
vopšem šodien bija tā - iekāpju vilciena otrajā vagonā, lai brauktu uz Rīgu, eju uz vietu, rokās biļete. nesaprotu ko tā konduktore uz mani tā skatās. apsēžos. pienāk viņa klāt, dodu biļeti, šī smaida. spiežot zīmodziņu otrpus biļetei jautā man: "jūs jau vakar ar braucāt?" es tā neizpratnē skatos... šī turpina: "nu es jūs vakar vedu tak uz dubultiem..." es vēl dīvaināk skatos... viņa: "vai ta nē?" es tā paskaļi: "nē, diezzin vai." viņai manāms sašutums un vilšanās: "kā nē? (klusums)... jūs tiešām nebraucāt uz dubultiem?" es paužot savu nē izteiksmīgi pašūpinu uz sāniem galvu. viņa: "nu tad laikam būs kāda ļoti līdzīga jums vakar braukusi..." es tāda: "jā droši vien." viens neliels neveikli izspiests smaids no viņas puses tiek atdota apzīmogotā biļete.
dīvaini. bet vakar es patiešām nebraucu uz dubultiem. neesmu manījusi arī nevienu sev līdzīgo savas dzīves laikā...
jokaini gan...

"monologos esmu kļuvusi drausmīgi neprasmīga. dialogos vēl kaut cik varu piedalīties.

mūzika mani arī atstāj. nebija jau arī ko vairāk cerēt, jo tās jau tik ierakstītas skaņas.es māku klausīties, bet tikai labu mūziku - tur arī problēma."

tas ir gabaliņš no manām domām. zinu - baigi... pašai bail palika.

nu tad - par četrām iespējām!

vopšem - garlaicība. ko gribu izdarīt, to neizdaru - slinkums. un vēl lielāka garlaicība.

man arī nepielec..............

Du liebst es, wenn um dich herum alles in bester Ordnung ist – und wenn dies einmal nicht der Fall ist, fühlst du dich, als wäre ein riesengroßes Unglück geschehen. In Zukunft solltest du lernen, einfach loszulassen. Nicht nur die Perfektion zählt – sondern auch der Spaß am Leben. Um den genießen zu können, solltest du eine Menge toller Sachen mit deinen Freunden unternehmen. Sie werden zu dir stehen – und dich auffangen, wenn es dir schlecht geht.

man nau ko darīt.
varbūt arī atrastos, ko darīt, bet to es negribu darīt.
un vispār vakar bija murgs(bet to ir labāk aizmirst)...

jau biju aizmirsusi cik emocijām pilna, daudzkrāsaina un burvīga var būt klasiskā mūzika.
 agrāk kad nācās ar to sastapties ikdienas nespēju novērtēt, tagad gan šķiet, ka sāku mācīties to darīt... vispār, es tik tiešām spēju novērtēt lietas un cilvēkus, kuri man ir apkārt tikai tad ja viņi kādu laiku man nau apkārt. zinu, ka tā ir daudziem, bet nekad nedomāju, ka ar mani arī...

Zemenes ir jāēd! cik? -daudz katrā ziņā. un tieši svaigas.
man vislabāk patīk iet dobē un noraut tieši no pirmavota.
tad nopūst zemes graudiņus, nolobīt čubu un mutē iekšā.
bet vislabāk ir k-kad kad saule jau labu laiku ir paspīdējusi uz manu iecerēto ogu, jo tad viņa ir sasilusi un ir vnk neaprakstāmi garšīga.

ar to visu tikai gribēju iekārdināt sevi un tagad varu droši doties pie miera, jo zinu, ka būs sapnīši par zemenēm.

un rīt... rīt es īstenošu šos mazos rijīgos sapnīšus!!!!!!!!!

p.s. īstenībā tas jau sanāk šodien...