cik dīvaini, ka Latvijā neveic aknu transplantācijas. līdz šorītam man likās, ka pie mums veic visādas transplantācijas - sirds, nieru, likās ka aknu ar, bet izrādās ka nē. lai gan ņemot vērā visus augstos komplikāciju procentus nav brīnums... vopšem 5-dienu rīti tas ir kaut kas īpašs.

kur ir tā gaisma, pagaidām viss liekas tāds aptumšots.
laikam visa vaina domāšanā, bet ko var padarīt, ka man ir tik daudz smadzeņu cik ir.

sesija jau garām. tikai daži tūkstoši zaudētu nervu šūnu, tikai dažas intensīvas nedēļas pilnas ar uztraukumiem un var sākties jauns mocību pilns semestris... nekas nekad neapstājas, process turpinās ilgi un bez pārtraukuma.

un kā Jums iet?

dažreiz liekas, ka ieguldītais atmaksājas. un dažreiz liekas, ka taisnīgums tomēr pastāv. un dažreiz vienkārši ir tādas burvīgas dienas kā šī!

divas nedēļas ir izgaisušas un tas ir tik šausmīgi, ka pat nav ko teikt... šodien tik daudz jāpaspēj izdarīt, liekas pilnīgi neiespējami. vispār šitā un pārējās 4 būs šausmu nedēļas. varētu teikt ka šis būs šausmu gads. vismaz sākums jau nu točna!

                                                    

liekas, ka liekulība valda pār pasauli. protams, ka ir grūti būt tādam kā esi, jo esot tikai viena persona nevar gūt tik daudz kā gribētos. tāpēc šķiet daudzi izmanto vieglāko ceļu - izlikšanos. izlikties var jebkurš un patiesībā nav jābūt ekstra lielam aktiera talantam, pietiek ar mazumiņu. kapēc gan neizlikties par jauku būtni, jo ja izliksies par jauku arī tie cilvēki kas ir jauki no dabas būs pret tevi jauki. un kapēc gan neizlikties par maitu, ja tev pretī stāv maita un tikai tā jums rodas sakarīga saruna... jā, kas gan tur ir tik slikts? it nekā tak. vienīgā problēma ir - ja kāds patiešām zin kas esi vai arī no pazemes avotiem uzzin, ka īstenībā ar kādu citu esi pavisam savādāks.
es izvēlos būt tāda kāda esmu un man nevajag lai visi ar mani draudzētos un uzskatītu ka esmu tieši tāda kādu viņi mani vēlētos redzēt. man pietiek ar minimumu un pie tā arī palikšu turpmāk, bet tiem kas izliekas šķiet nekad nebūs gana... un lai jau, jo patiesība gandrīz vienmēr uzvar melus...

vajadzēja gan man kaut ko tādu - laša zupa + piens...

katrā ziņā ir lieta, ko neesmu izdarījusi un kas ir svarīgāka par substancēm kas patlaban driblē manā kuņģa-zarnu traktā UN tā ir:
Mās`(    )       DAUDZ      LAIMES     DZIMŠANAS     DIENĀ!!!!!!!

Gan kādu dienu es Teu tādus uzdāvināšu --->
Pagaidām vari apskatīt un pasapņot......................................................................................................................

                                                                                        Ar sveicieniem

es:"labrīt! kā Teu iet un ko Tu dari?"
kaķis:"ahā! kožu tavā kājā! ņam,ņam!"

kad ir daudz brīva laika tad jāsāk domāt par tādām lietām, kā - kā gribētos mācēt lidot, aizlidot prom un atgriezties kad gribas; kā gribētos visu laiku domāt par maznozīmīgām lietām, kas nesagādā nekādas problēmas; kā gribētos, lai viss ko man vajag zināt, ieviestos pats no sevis manā tukšajā paurītī un gribētos arī lai ātri viss pielec(vismaz ar 3x lielāku ātrumu kā tagad)... un vēl gribētos, lai eksistē tāds ziemassvētku vecītis, kurš piepilda visas manas iegribas un vēlēšanās. es uzskatu ka esmu to pelnījusi, vismaz esmu centusies būt laba, nevis tādēļ lai viņš piepildītu manas vēlēšanās, bet gan tāpēc, ka pati to vēlos un par to no viņa ar prasītu, lai piepilda manas vēlmes. bet tā kā tāda vecīša nav un brīnumi arī nenotiek, tad visas šīs domas vienkārši uzbāzīgi,nevajadzīgi tērē manu enerģiju.

jā, tas arī viss.