pati vēl varu sevi pieciest. respektīvi - samierināties ar to ka esmu lūzere. bet visi kas ar mani kontaktējas - viņus arī sāk piemeklēt neveiksmes un diezgan ātri.

gribēju k-ko rakstīt par skaisto vecrīgu naktī un par brīnumaino,mirguļojošo tikko redzēto sniegu... bet aprāvās tā doma.

jo es tak esmu es. un nekad neko nevaru uzrakstīt/izdarīt kā vajag.

nu visādos variantos l.ū.ū.z.e.r.e

aksenoks - meers... meeris...

kaa riebjas shodiena...

man tāda stipra aizdoma, ka dzīvē neko nesasniegšu.
ne man vairs galva normāli strādā un izdoma ar nekāda.

ak kā man patīk mans optimisms... manam vecumam raksturīgi.