Carpe · Diem

Viens ir zaudēt mentāli, bet, patiesībā visskumjāk laikam jūtos, ka zaudēju izskatā.
Protams, ka runa joprojām ir par Bundestāgu.
Kamēr nebūs kāda labāka, runa būs par viņu.

Lai kā ar sevi strādātu, viņš ir tas īpašais, uz kuru gaidu un kura klusums ietekmē dzīvi.

Caring has got me literally nowhere. Nobody bothering me anymore.

Pastāvīgs stress par Maestro veselību, pēc negadījuma vairāk vai mazāk klātesošs visu laiku. Īpaši zinot šī cilvēka nesaprātību.
Pašpārmetumi sevis virzienā par pēdējo pusotru gadu, kurā vienkārši stulbi pazaudēju izcilāko un kvalitatīvāko vīrieti, kādu jebkad esmu satikusi. Izcilie un kvalitatīvie skatās uz tikpat izcilām un kvalitatīvām. Katrs vēlas spēlēt savā līgā. Viss sākās lieliski, taču mana tobrīdējā neizglītotība komplektā ar zināmu izmisumu lika viņam zaudēt interesi.
Man ir žēl sava laika, kaut vajadzētu priecāties- nākamreiz zināšu, un apgūts ir milzu. Reizēm domās runājos ar saviem nekad nesatiktajiem vecvecākiem tur augšā un jautāju pēc padoma ai lūdzu kādu situācijas risinājumu. Ir pieļauts milzīgi daudz kļūdu, no tām svarīgākās nelabojamas.
Laikam jau nav izvēles. Kā tikai skatīties uz priekšu. Cerēt, ka ir vēl kāds. Būt savā līgā.

Nothing can dim the light that shines from within...

Nesaistīti, domāju, ka mana lielākā problēma ir komunikācijas trūkums. Un bailes.

Pusgada darba rezultātus var nojaukt divās nedēļās.
Kļūstam smagākas fiziski. Garīgi, interesanta pozīcija.

Apēdu par daudz čipsu.

Vakarnakt Maestro nokrita bezsamaņā. Paldies Dievam, bija kāds blakus. Aizrāva uz slimnīcu, kur pavadīja dienu izmeklējumos. Lauzts deguns, zila aizpampusi acs, ievainots žoklis, arī vēderā brūces. Par spīti ārsta ieteikumiem palikt slimnīcā, atgriezās mājās. Šorīt zvanīja, pateica faktu un jautāja "Vai Tev ir laiks?"
Šis ir īpašākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi. Vai man ir laiks. Savai vienīgajai ģimenei briesmās nē.

Vakarvakarā daudz raudāju. Likās, ka bundestāga mīlestības un citu sīkumu dēļ. Jo tālāk dzīvoju, jo vairāk brīnos par savu intuīciju, priekšnojautām, neizskaidrojamo.
Protams, ka bundestāgs, tam līdzi nestāv neviens, un man ir škrobe, ka salaidu šo potenciāli augstvērtīgās attiecības grīstē. Redzot Maestro briesmīgajā stāvoklī, kā bomzi bezpajumtnieku nu jau arī izskatā, nesaprotu, ar kādu nolūku ir šī tā sauktā dzīve.

Nezinu, kā paskaidrot baiļu un izmisuma kišmišu, kas notiek manā prātā un sirdī.
Pat, ja atrastu vārdus, man būtu ne vien jāpaskaidro, bet ar šo nospiedošo neziņu arī ik-dienas jādzīvo.
Es zinu, ka smagumus reizēm drīkst nomest.
Taču, laikam ejot & veicot manevrus bez rezultāta, rodas konkrēti jautājumi:
Kur ir mans īstais cilvēks?
Kur ir mana drošība?
Un kā dzīvot, bezspēcībā noraugoties, kā tavs tuvākais sevi tavu acu priekšā iznīcina?

Maestro dzīve ir labprātīgi pārvērtusies murgā
Manējā tāda daļēji ir bijusi vienmēr

Drāma Diseldorfas Meerbar. Pieaudzis vīrietis, t.s. džentlmenis atteicās samaksāt rēkinu dāmai. Nebija tā, ka neuztaisīju scēnu.
Izdzēsos no Tinder. Man ir līdz sirds dziļumiem apnikušas šīs pabiras.

Pagājušajā nedēļā bija tas gods satikt sponsorus. Trīs brāļi. Holandieši. Atceļojuši no mītnes Singapūras uz Vāciju, lai piedalītos atceres dievkalpojumā Ķelnē saviem mirušajiem vecākiem. Pirms tam nakti negulēju. Nezināju, ko sagaidīt, izturēties šādu cilvēku klātbūtnē. Mans Štrausa "Morgen". Korāļi pie Maestro varenajām ērģelēm. Viņi dziedāja! Kas par izglītību. Kādi džentlmeņi. Kāda gaume, pieklājība. Reaģēja uz katru manu kustību. Vecā skola. Ģimenes vērtības. Gaume. Pieklājība. Pieticība! Divas stundas pusdienojām restorānā, runājot par vēsturi, izglītību, politiku, mūziku. Jutos piederīga.

Tas EKSISTĒ, ko es gaidu.
Viņi gan nedrīkst škirties:)

Bet tas eksistē. 0,5% šīs pasaules populācijas.
Kaut puse no šo cilvēku kvalitātes būtu vinnests loterijā.
PALDIES, par VISU.

Atskatoties uz savas dzīves draudzību beigām, problēma bijusi tikai vienā faktā:
Es negribu runāt.
Es vēlos rīcību. Risinājumus.
Nevis "Ceru, tev iet labi", "Kaut kas nav kārtībā", "Tas, ko tu vēlies ir nereāli" u.c. izteicienus.
Nupat gribētos arī ar Astrīdu nogriezt kontaktu, bet zinu, ka izslēgt no savas jau tā samērā vientuļās dzīves gudru, pieredzējušu cilvēku būtu neprāts.
Taču runāt vairs jau gadiem negribas.
Kā Sheraseven teica - if you do not pay any bills at this house, you have nothing to say.
Kā Maestro teica- vari man iezdot 1 miljonu? Nevari? Tad kāda jēga?

"Šis ir pēdējais pavasaris, ko pavadīšu savā mājā"

Tieši kā man justies, dzīvot un, svarīgākais, būvēt savu nākotni ar šo fonu.

Mana misery ar bundestāgu izdzēsās. Īsumā: trīs mēnešu progresu sagrāvu vienā momentā. Divās vājuma ziņas Viņam bez sekojošas atbildes. Rūgtas asaras, vilšanās sevī tāda, ka nevar izteikt. Kā
veiktais darbs un progress būtu vējā, bez cerības uzlabojumiem.

Ar katru tindera primitīvo kontaktu vilšanās,
Tas nav bundestāga līmenis, tam ne tuvu. Bet ar bundestāgu mums neizdevās. :(

Šī dzīve reizēm ir nepanesama.
Kāds mērķis ir ciešanām?
Mokošas bailes no nākotnes, īpaši, vakaros.

Dienas vadu cerībās, kuras nepiepildās
Bail par visu, vilšanās.
Man ir vientuļi