urn:lj:klab.lv:atom1:ilmarsIlmārsIlmārsIlmārsilmars@rigaslaiks.lvIlmārs2011-10-05T16:39:37Z2011-10-05T16:39:37Zurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:219302011-10-05T19:39:002011-10-05T19:39:002011-10-05T16:39:37Z2011-10-05T16:39:37ZLETA. Žurnālistiem Pauls teica, ka dāvanas saņemt, protams, ir patīkami un savā dzīvē viņš neesot saņēmis daudz dāvanu.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:212532010-10-29T17:32:002010-10-29T17:32:002010-10-29T14:34:56Z2010-10-29T14:34:56ZDomājot par šo (<a href="http://klab.lv/users/de_profundis/114247.html">http://klab.lv/users/de_profundis/1142<wbr />47.html</a>) aktuālo citātu, biju pārsteigts, saprotot, ka tik daudzi režisori ir uzveduši un ekranizējuši vienas un tās pašas nodrāztās Bībeles vietas, bet visādi Kventini Tarantīno un Oliveri Stouni ir palaiduši garām lieliskus svaigus sižetus.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:210342008-11-25T02:22:002008-11-25T02:22:002008-11-25T00:26:14Z2008-11-25T00:26:14Z<a href="http://www.rigaslaiks.lv/Resources/balalaiks.abone.JPG" style="text-decoration:none"><img src="http://www.rigaslaiks.lv/Resources/Ads/RL_balalaiks_flatt.gif"></a>urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:209802007-10-07T13:46:002007-10-07T13:46:002007-10-07T11:11:36Z2007-10-07T11:11:36Z<img src="http://content1-foto.inbox.lv/albums37148183/dienasgramata/04-06-2007/untitled2.jpg">urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:207142007-08-22T18:26:002007-08-22T18:26:002007-08-22T15:26:43Z2007-08-22T15:26:43ZVidējais latvietis zina, ka visas telefonsarunas kāds noklausās, tāpēc telefonu viņš neizmanto, lai runātu, bet gan lai izrādītos. <br /><br />Par novērošanas kamerām viņam nav tādas informācijas, tāpēc vidējam latvietim nav svarīgi, kā viņš izskatās, ja gadījumā tomēr izrādās, ka viņu kāds noskatās. <br /><br />Telefonu pārdevēji to zina, tāpēc pārdod tādus telefonus, kas labi izskatās, bet tas, kā šajos telefonos izklausās vidējais latvietis, nav viņu darīšana. <br /><br />Vidējās latviešu avīzes savukārt visu noraksta viena no otras, tāpēc vidējam latvietim ir diezgan viegli nolasīt to, kas rakstīts starp rindiņām, pat tad, ja viņš noskatās uz avīzi pār kaimiņa plecu vidējā tramvajā, ja vien tas nav jau norakstīts metāllūžņos. <br /><br />Vidējie latviešu tramvaji ir pagalam nolietoti, tāpēc labprāt nokrāso sevi ar dažādām reklāmām, lai izskatītos noderīgi. <br /><br />Vidējās latviešu reklāmas nemaz nenojauš par tramvaju eksistenci, tāpēc domā, ka tās ir viņas, kas braukā pa pilsētu, un nesaprot, kāpēc nopietni vidējie latvieši nostājas pieturās, kāpj reklāmās iekšā, nobrauc kādu gabaliņu un tad atkal izkāpj.<br /><br />Latvietis, kurš nekāpj tramvajā, vairs nav vidējais latvietis, bet gan pārākais. <br /><br />Pārākais latvietis pārdod reklāmas laukumus un pārskaita naudu no viena konta uz otru, viņš pārliecina vidējo avīžu redaktorus pārrakstīt to vai citu komentāru, bet runājot pa telefonu vairākas reizes pārjautā, lai pārliecinātos, vai nav pārklausījies. <br /><br />Noklausīties pārākā latvieša telefonsarunas ir pārākā bauda priekš normāla vidējā latvieša.<br /><br />Pārākais latvietis grib pārbraukt dzīvot uz Floridu vai Taizemi, jo šeit viņam ir pārāk grūti izturēt morālo klimatu un mitrās ziemas.<br /><br />Pārākais latvietis visvairāk baidās no vidusauss iekaisuma, jo tad viņam būtu grūti saklausīt klikšķus telefonsarunas laikā, kas liecinātu par to, ka viņu kāds noklausās.<br /><br />Vidējais latvietis nekad nav bijis Floridā vai Taizemē, tāpēc viņam šķiet, ka grūti ir visur un vispār, taču vidēji grūti. Var izturēt.<br /><br />Vēl grūtāk par vidējo un pārāko latvieti dzīvo grūtākie latvieši, kuros ietilpst latviešu bērni, latviešu pusaudži, pensionāri latvieši, invalīdi latvieši, latvieši ar īpašajām vajadzībām, latviešu sievietes un latvieši-alkoholiķi. <br /><br />Grūtāko latviešu telefonsarunas neviens nenoklausās, lai gan to izdarīt nebūtu nemaz tik grūti.<br /><br />Pārējie latvieši dzīvo Īrijā, cepuri kuldami.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:204122007-04-16T12:10:002007-04-16T12:10:002007-04-16T09:11:07Z2007-04-16T09:11:07ZVidējais latvietis Dievam tic, taču uz baznīcu neiet. Viņš ar aizdomām uzlūko Veco Derību un Jauno Derību, tautā dēvētas arī par Garo un Īso. Vidējais latvietis tic, ka Dievs speciāli viņam ir uzrakstījis Vidējo, un gaida, kad to izdos.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:195082007-04-13T09:57:002007-04-13T09:57:002007-04-13T06:58:16Z2007-04-13T06:58:16Z<a href="http://www.findagrave.com/">http://www.findagrave.com/</a><br /><a href="http://www.aria-database.com/">http://www.aria-database.com/</a><br /><a href="http://www.copyright.gov">http://www.copyright.gov</a><br /><a href="http://www.howstuffworks.com/">http://www.howstuffworks.com/</a>urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:192482006-11-02T21:19:002006-11-02T21:19:002006-11-02T19:23:43Z2006-11-02T19:23:43Zšovakar Zaļajā Karogā:<br /><br />1. Zombieland – 5:57 – T Bone Burnett<br />2. Palestine Texas – 4:47 – T Bone Burnett<br />3. Hollywood, Mecca Of The Movies – 3:26 – T Bone Burnett<br />4. Diggin’ a Grave – 2:05 – Micah P. Hinson<br />5. Little Boys Dream – 4:23 – Micah P. Hinson<br />6. Letter From Huntsville – 1:56 – Micah P. Hinson<br />7. Tuchi – 4:00 – Leonid Fiodorov<br />8. Sin – 14:31 – Leonid Fiodorov<br />9. Moya Ni – 3:07 – Leonid Fyodorov<br /><br /><br /><a name="cutid1"></a><br /><b><br />T Bone Burnett<br />The True False Identity<br />2006, Sony BMG Music Entertainment<br /><br />Iemiguša vulkāna dusmu teorētiskais pamatojums: izpildīts<br /></b><br /><br />Pieticība un pamatīgums ir Bārneta svarīgākās rakstura īpašības. Ierakstījis savu pirmo soloalbumu 1972. gadā, viņš vairāk laika ir pavadījis citu mūziķu fonā – kā pavadošais ģitārists vai lielisks ierakstu producents. Pateicoties viņam, savus labākos albumus ierakstījuši Rojs Orbisons, Elviss Kostello, Sema Filipsa un „Counting Crows”. Pats viņš izdevis piecus albumus astoņdesmitajos gados, bet kopš 1992. gada ļāvis par sevi nedaudz piemirst. Un nu izdevēji un žurnālisti kož pirkstos, ka nav visus šos gadus apjautājušies: „Kā iet? Ko dari? Kur jaunās dziesmas?” Jo izrādās, ka jaunas dziesmas ir, un tās ir gandrīz ģeniālas. Spēcīgas, nocietušās kā muskuļoti kumeļi aplokā, brīnišķīgi ierakstītas un noslīpētas. Trīs bundzinieki, kontrabass, Marka Ribota izsmalcinātā ģitāra. Un pats Bārnets ar nikniem, politiskiem tekstiem, kas skan kā revolucionāras devīzes, ko rakstīt uz māju sienām Amerikā, Eiropā, Palestīnā vai Ķīnā.<br /><br /><br /><b>Micah P. Hinson<br />Micah P. Hinson And The Opera Circuit <br />2006, Overcoat<br /><br />Jaunības maksimālisma izpausme: permanentā noguruma sindroms<br /></b><br />Jaunu vārdu meklēšana šobrīd modernā mūzikas novirzienā parasti ir garlaicīga nodarbošanās, lai arī nes nelielu peļņu izdevējiem un producentiem. Hinsons ir nedaudz cits gadījums. Aizrāvies ar mūziku un narkotikām agrā jaunībā, viņš ir paspējis iekļūt cietumā, izārstēties no atkarībām, uzsākt biznesu un bankrotēt, lauzt muguru un izķepuroties no draudošas invaliditātes – to visu, knapi sasniedzis 20 gadu vecumu. Paralēli tam viņš piedalījies psiho-pop projektā „The Earlies”, grupā „The Late Cord” un ierakstījis trīsarpus soloalbumus. Divus no tiem – 2006. gadā. Viņu var ierindot alternatīvās kantrīmūzikas žanrā vai dēvēt par jauno psihodēlisko postfolku – līdzīgi Devendram Banhartam, viņa ierakstos var dzirdēt cikāžu čirkstēšanu un veca bandžo skrāpēšanos pret raupjiem Teksasas bandīta pirkstiem. Pats Hinsons gan izskatās pēc 10. klases matemātikas olimpiādes uzvarētāja, taču nerūpēšanās par ārējā izskata stilīgumu ir tikai pluss.<br /><br /><b>Leonid Fedorov, Vladimir Volkov<br />Besonders<br />2006, Ulitka Records<br /><br />Apziņas transformācijas mehānisms: stīgu orķestris naglu saplacināšanai<br /></b><br />Krievu astoņdesmito gadu nogales dumpīgā rokmūzika ir ne tikai palikusi spilgtā atmiņā nemirstīgajiem grupas Kino faniem, bet joprojām turpina ietekmēt kultūras dzīvi vienā sestdaļā sauszemes. Pašizdomāta pankroka un džeza grupas Aukcion patiesais līderis vienmēr ir bijis klusais ģitārists Leonīds Fjodorovs, kurš nu jau kuro gadu meklē aizvien jaunus muzikālās izteiksmes līdzekļus. Kopā ar džeza kontrabasistu Volkovu (no Volkov trio) viņš ir radījis vairākus noslēpumainus albumus, kuros jūtama ne vien avangarda emigrantu Hvostenko un Volohonska ietekme, bet arī cieša saikne ar 20. gadu krievu literātiem. Pirms pāris gadiem paspruka ziņa, ka viņi iecerējuši operu par Osamu Bin Ladenu un Asīzas Francisku, taču no tās saglabājušās tikai divas biedējošas kompozīcijas pagājušā gada albumā „Tajal”. Viņu jaunākais darbs ir dziesmu cikls ar Harmsa drauga Aleksandra Vvedenska tekstiem. Fjodorovs nekad nav centies radīt pabeigības iespaidu, viņa ieraksti ir negaidīti, improvizēti un nejauši. Skaņa ir netīra un dzīva, bet noskaņojums – apokaliptiski jautrs. Albums izdots trīs dažādos, savstarpēji nesaistītos noformējumos. Droši vien, lai nojauktu pēdas.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:189982006-10-29T08:38:002006-10-29T08:38:002006-10-29T06:38:30Z2006-10-29T06:38:30Z<img src="http://foto.inbox.lv/albums18290491/kant/29-10-2006/untitled.jpg">Rīgas Laikam jauna mājas lapaurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:188122006-10-18T14:22:002006-10-18T14:22:002006-10-18T11:24:34Z2006-10-18T11:24:34Z<a href="http://www.rigaslaiks.lv">www.rigaslaiks.lv</a><br /><img src="http://foto.inbox.lv/albums/kant/18-10-2006/laika.jpg">urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:185042006-10-11T15:13:002006-10-11T15:13:002006-10-11T12:12:34Z2006-10-11T12:12:34ZŠodien 20.10 radio Klasika ēterā pirmo un, domājams, pēdējo reizi skanēs skaņdarbi no Mouse on Mars albuma VarschazPar Lieldienu noslēpumuurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:174212006-04-17T22:59:002006-04-17T22:59:002006-04-17T20:01:39Z2006-04-17T20:01:39Z2004. gada 8. aprīlī<br /><br />Katru gadu šajā laikā visā kristīgajā pasaulē tiek uzsākti savādi rituāli, kuru hermētiskā jēga, mērķis un būtība nav viegli saprotami. Pilsētas parkos parādās kartona vilki, zaķi un kamanas, kas rīta miglas aizsegā biedē nepieredzējušos jaunāko klašu skolēnus. Bankas piedāvā noguldīt naudu kaut kādā īpaši izdevīgā veidā, to ilustrējot, piemēram ar seksuāli uzbudinātu trušu acīm. Strādājošajiem tiek piešķirtas vairākas brīvdienas, kas izsit organismu no ierastā darba/atpūtas ritma, jo neviens jau nepasaka, ko tad īsti vajadzētu darīt. Vienīgi dietologi brīdina šajās dienās nepārēsties, un tikai tad mēs atceramies, ka atkal šogad aizmirsām par gavēni. Un kas tas par gavēni? Lai novājētu pirms lielveikalu pavasara izpārdošanām un vasaras peldkostīmiem? Mūsu apcirkņos un klētīs jau sen vairs nav jūtams gadalaiku maiņas iespaids, bet vēl nupat skolā taču mācījāmies par dzimtbūšanas laika zemnieku grūto dzīvi un lieso krājumu izbeigšanos garajās feodālajās ziemās. Nē, mums tagad gadalaiki mainās no tā, vai veikalos lētāki ir banāni un kivi vai arbūzi un persiki. <br />Lieldienu laika noslēpums slēpjas arī tajā apstāklī, ka tās mums, šķiet, ir vienīgās brīvdienas, kuru datumu mēs nezinām līdz pat pēdējam brīdim. Kurš tad to var atcerēties, kā īsti bija jārēķina, vienīgi pēc balto olu parādīšanās veikalā ir skaidrs, ka tirdzniecības darbinieki atrodas šim noslēpumam mazliet tuvāk par mums pārējiem. Zaķi uz ielām, olas veikalos un filmas par Kristu – tās ir trīs stabilākās pazīmes, ka kalendārs pietuvojies Lieldienu mistērijām. Jā, vēl arī neizprotamā nepieciešamība uzsliet kādā sabiedriskā vietā no baļķēniem sanaglotas šūpoles un sastāties garā rindā pie tām. <br />Ir tik bezgala grūti savienot visus šos tradicionālos elementus kaut cik vienotā sistēmā, ka Lieldienas aizvien biežāk simbolizē dzīves kā tādas dziļi noslēpumaino raksturu. Paskatieties, arī dzīve taču sastāv no tikpat absurdām un savstarpēji nesaistītām eksistences daļiņām, arī dzīvē ir tikai viens solis no traģiskā līdz farsam, no etnogrāfiskā līdz holivudiskajam, arī dzīvē mēs bieži vien iesaistāmies darbībās, kuras mums ir neizprotamas un vajadzīgas. Neizprotami vajadzīgas atkal un atkal.<br />Kāpēc tā nemitīgā atgriešanās? Skolas un karjeras mašinērija mums taču ir cītīgi mācījusi, ka viss virzās uz priekšu un, turklāt, vēl – uz labo pusi. Bet mēs nezin kāpēc vienmēr esam bažīgi nojautuši, ka šī kustība ir mānīga. Ka dzīve ir nemitīga atgriešanās pie vienreiz izdarītā. Īpaši svarīgi to saprast ir tagad, kad jūsmīgu politiķu runās mēs dzirdam, ka ir noticis kaut kas neatgriezenisks, ka mēs beidzot esam ieguvuši galīgas drošības garantijas, ka esam galu galā iestājušies uz palikšanu un mūžīgi mūžos. Bet dzīvē jau tā nenotiek. Dzīvē viss ir atkal un atkal. Tā valsts jau var iestāties savā Eiropas Savienībā un tur arī palikt. Taču cilvēkam, kurš pārstās ik rītu saprast, kāpēc un kur viņš dzīvo, gals būs klāt. Cilvēkam jāizdzīvo sevi vienmēr no jauna, jāmācās būt par sevi vienmēr no jauna. Ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Un Lieldienas savā kristuszaķuolu absurdumā mums māca, ka arī nekāda nāve pie krusta neko neatrisina, ja mēs to neatkārtosim atkal un atkal. Nekāds upuris mūs neglābs, ja mēs to neizdzīvosim katrs no jauna, ik gadu, ik mēnesi, ik dienu. Nekāda paradīze mūs negaida, ja uzskatīsim, ka, vienreiz pieņēmuši kāda mācītāja teikto, esam kļuvuši par kristiešiem. Tāpēc tās šūpoles, tāpēc tās olas, lai jau nu būtu arī tie banku procenti un veikalu izpārdošanas. Es tikai vienu nevaru saprast – kāpēc tie zaķi?urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:171552006-03-31T16:50:002006-03-31T16:50:002006-03-31T13:50:42Z2006-03-31T13:50:42Ztas žurnāls pazaudējis jebkādas kauna jūtas:<br /><img src="http://www.rigaslaiks.lv/img/numuri/v200604.gif"><br />Vāka foto - Jauns kails vīrietis palecas pludmalē, Martin Meyerurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:169252006-03-26T11:45:002006-03-26T11:45:002006-03-26T09:12:05Z2006-03-26T09:12:05Z1989. gadā es no Afganistānas atvedu rokassprādzi ar iestrādātiem magnētiņiem, kas it kā noregulē asinspiedienu, ķīniešu tintes pildspalvu ar mirdzošiem hieroglifiem, indiešu prezervatīvus ar pumpiņām un pliku sievieti uz kastītes, pāris paciņas antipolicijas dražeju, kas noņem alkohola smaku, franču smaržas mammai un piecas grāmatas: Rabindranata Tagores dzejoļus, Hermaņa Heses krājumu "Ceļojums uz Austrumzemi" un Tūkstots un vienas nakts pasakas trīs sējumos. Izklausās smieklīgi, bet tur bija grāmatu veikals, kurā varēja nopirkt labu literatūru krievu valodā. Tūkstots un vienas nakts pasakas es vēlāk pārdevu grāmatu antikvariātā, kad nebija naudas. Bet pārējās divas šodien atradu plauktā. Tagores sējumiņā iekšā ir kartiņa ar Brīvības pieminekli un Vizmas Belševicas dzejoli par Latviju. Pilnīgs džentelmeņa komplekts.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:168412006-03-08T09:15:002006-03-08T09:15:002006-03-08T07:24:34Z2006-03-08T07:24:34ZŠodien, 8. martā raidījumā* "Rīgas Laiks klausās" visām kairinošajām sievietēm dāvanā skanēs sekojošas kompozīcijas:<br /><br />1. Brooks – Accidents 4:37<br />2. Brooks – Enermous Members Club 5: 53<br />3. Brooks – Red Tape 5:30<br />4. Alog – St. Paul Sessions II 6:48<br />5. Alog – Severe Punishment and Lasting Bliss 10:19<br />6. The Books – Be Good To Them Always 4:51<br />7. TheBooks – Smells Like Content 3:41<br />8. The Books – An Animated Description of Mr. Maps 4:38<br />9. The Books – Venice 1:42<br />10. The Books – None But Shining Hours 2:43<br /><br /><a name="cutid1"></a><br /><b>Alog<br />Miniatures<br />2005, Rune Grammophon<br /><br />Jaunais pasaules iekārtojums: bojāta kompasa izmisums un sāpes</b><br /><br />Norvēģu elektroakustiskās mūzikas avangardistu duets, kas nostiprinājis savu reputāciju ar diviem agrāk iznākušiem albumiem un nu jau var atļauties uzvesties tā, it kā būtu klasiķi. Viņus var pazīt pēc īpaša noskaņojuma – tāds varētu piemist nedaudz salauztam un uz dzīvi skaudīgam sintezatoram, kas turpina atkārtot vienu un to pašu frāzi līdz beidzas elektrība. Katrs skaņdarbs albumā ir vesela dzīve ar savu likteni un iekšēju, citiem neizprotamu loģiku, visbiežāk tas ir stāsts par nenotikušu satikšanos, kaut kas līdzīgs dziesmai, ko ziņkārīgs strazds iemācījies no mobilā telefona melodijas vai automašīnu signalizācijas. Jebkurā gadījumā tas ir skumji un pamācoši.<br /><br /><b>The Books<br />Lost and Safe<br />2005, Tomlab<br /><br />Vestibulārā aparāta traucējumi: tajā istabā kāds ir</b><br /><br />Divu atšķirīgu amerikāņu mūziķu Nika Zamuto un Pola de Džonga duets, kurā katrs dara to, kas viņu interesē visvairāk – viens eksperimentē ar akustiskiem instrumentiem, otrs apstrādā ierakstītus trokšņus un cilvēku balsis. Ja pirmajos divos albumos viņi bija nepārprotami avangardisti, tad šis satur gluži klausāmus skaņdarbus, kurus iespējams pat dēvēt par dziesmām. Veidojot savu diskogrāfiju kā topogrāfisku dienasgrāmatu, viņi ik pa laikam maina dzīvesvietu, noīrējot kādu lielu un tukšu ēku, kurā ierīko skaņu ierakstu studiju apkārtējo telpu padziļinātai analīzei. Šķiet, viņi turpina kādu jaunu tradīciju rakstīt mūziku kā aizkustinošu stāstu krājumu, kurā svarīgākais ir noskaņa, nevis ideoloģija. Šāda mūzika pēdējā laikā aizvien biežāk nojauc pēdējo 50 gadu laikā rūpīgi koptās žanru un stilu robežas, atrodot savus klausītājus visnegaidītākajās auditorijās.<br /><br /><b>Brooks<br />Red Tape<br />2004, Soundslike<br /><br />Slepenā kastīte marmora bumbiņām: pilna kraukšķīgu noslēpumu</b><br /><br />Savu pirmo skaņdarbu Endijs Brūks izdeva sešpadsmit gadu vecumā. Līgumu ar ierakstu kompāniju noslēdza pēc četriem gadiem un uzreiz iekļāvās Mančestras elektroniskās mūzikas straumē. Šis ir viņa otrais pilnmetrāžas albums, kas tāpat kā pirmais You, Me and Us ieguvis jūsmīgas atsauksmes. Nav gan saprotams, kāpēc tas tiek ierindots deju mūzikas žanrā (Brūks tiek dēvēts par visu skaistāko Čikāgas hausmūzikas un Detroitas tehno tradīciju pārzinātāju), arī elektroniku esam pieraduši dzirdēt nedaudz savādāku, taču eksperimentu un svaigu ideju šajā mūzikā ir pa pilnam. Brūks spēlējas ar visdažādāko nokrāsu tembriem un ritmiem, salīmējot tos neatdarināmā skaņu kamolā, kas veļas un līksmi lēkā, aicinot klausītāju lēkāt vai vismaz dungot tam līdzi. <br /><br /><br /><br />*raidījums "Rīgas Laiks klausās" skan Radio Klasika programmā 20:10Trejādībasurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:165412006-03-06T10:55:002006-03-06T10:55:002006-03-06T08:48:13Z2006-03-06T08:48:13ZIr trīs veidu literārās jaunrades nami: tādi, kuros nav iespējams neko uzrakstīt, jo visu laiku jādzer, tādi, kuros nav iespējams neko uzrakstīt, jo nedrīkst dzert, un tādi, kuros neviens nav bijis.<br /><br />Ir trīs veidu dzejnieki: geji, dzērāji un Jānis Rokpelnis.<br /><br />Ir trīs veidu romāni: ar labām beigām, ar sliktām beigām un tas, kuru raksta Guntis Berelis.<br /><br />Ir trīs veidu Raiņi: vēsturiskais Rainis, literārais Rainis un Aspazija.<br /><br />Ir trīs veidu literārās pēcpusdienas: tādas, kas beidzas pirms pusnakts, tādas, kas nebeidzas pirms pusnakts, un tādas, kurās ierodas skandalozais rakstnieks Edmunds Frīdvalds.<br /><br />Ir trīs veidu latviešu literatūra: laba literatūra, populāra literatūra un tā, kas ir izdota līdz šim.<br /><br />Ir trīs veidu literārie kritiķi: tie, kas grāmatu izlasa ar sajūsmu, tie, kas grāmatu izlasa ar riebumu, un tie, kas publicējas presē.Vecas anekdotesurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:161032006-03-05T15:38:002006-03-05T15:38:002006-03-06T08:51:17Z2006-03-06T08:51:17Z<a name="cutid1"></a><br /><b>Logi</b><br /><br />Imantam Ziedonim vienreiz esot apnikusi Lasītāju Mīlestība, tāpēc viņš aizbraucis uz Ameriku un licis uztaisīt sev dubultnieku. Atšķirt neesot iespējams, iznācis gluži kā īsts, tikai divreiz izturīgāks. Īstais Ziedonis kopš tā laika tikai raksta dzejoļus un nevienam nerāda, saka – neesot jēgas rādīt, tāpat neviens neatšķirs. Bet neīsto tikmēr sūta uz visādiem pasākumiem, uz televizoru vai kādu balvu saņemt. Runā, ka vakaros viņš pieklauvē pie savu lasītāju logiem. Bet katru reizi tikai pie viena. <br /><br /><b>Kino</b><br /><br />Runā, ka Dons DeLillo un Konstantīns Raudive ir viens un tas pats cilvēks. Un Raudive tikai izlikās, ka ir miris, jo īstenībā nevarēja izturēt to, ka kļuvis slavens, tāpēc aizbraucis uz Ameriku un licis uztaisīt sev plastisko. Ja noskatās filmu Baltais troksnis no otra gala, tad tur viss ir tiešā tekstā pateikts. Bet filma Konstantīns vispār ir par citu cilvēku, to nemaz nav vērts skatīties.<br /><br /><b>Kritika</b><br /><br />Berelis ilgi neesot varējis saprast, kāpēc tā latviešu literatūra tik plakana. Izrādās, papīrs.<br /><br /><b>Kreatūra</b><br /><br />Vilis Lācis reiz dzērumā uztaisījis sev Izspļautu Zvejnieka Dēlu. Tādu nelielu, spraunu, bikšu kabatā mierīgi var ielikt. Nēsājis visur sev līdzi, priecīgs tāds. Reiz satiek hipodromā Andreju Upīti un prasa: „Gribi paskatīties?” Un bāž roku sev biksēs. Upītis tā nobijies, ka vēlāk aizbraucis uz Ameriku un licis sev uztaisīt tādu pašu, protams, ar citu uzvārdu. Ar to arī viss beidzies.<br /><br /><b>Montāža</b><br /><br />Runā, ka visās Andras Neiburgas mājās dzīvo Nelabais Poltergeists, kurš pa nakti visas mājas nolīdzina līdz ar zemi, bet Neiburga līdz rītam atkal uzceļ visas no jauna. Tikai vienreiz tik ļoti aizmigusi, ka nav paspējusi visas līdz galam uzcelt. Un tieši tajā mājā augšējā stāvā dzīvojusi viena Reklāmas Aģentūra. Atnāk uz darbu, bet darba nav. Pēc tam tajā dienā visas reklāmas televizorā esot bijušas Nepareizās. <br /><br /><b>Transfērs</b><br /><br />Gundega Repše nekādi neesot varējusi izturēt, ka par visiem ir anekdotes, bet par viņu nav. Aizbraukusi uz Ameriku un likusi sev uztaisīt Pašu Galveno anekdoti – tādu, kur gan par Lasītāju Mīlestību, gan par Plastisko, gan par Izspļauto Zvejnieka Dēlu būtu pateikts. Samaksājusi dievs vien zina kādu naudu, saņem preci, skatās – ir. Pa īstam smieklīga. Atved uz Latviju, iztin – ne miņas no anekdotes, kaut kāda lupatiņa. Tā arī palicis, aizved atpakaļ uz Ameriku – visi smejas, atved mājās – smiekli nenāk. Kaut kāds Bermudu trijstūris, ne anekdote.<br /><br /><b>Lasītāju ekspektācijas</b><br /><br />Reiz bija tāds gadījums. Rokpelnis pazaudēja piecus latus, nospļāvās un nemaz nesāka meklēt. Sak, lai jaunie dzejnieki meklē! Un neviens par to īpaši nebrīnījās. Bet Repše iegāja internetā un uz līdzenas vietas savā nodabā pazaudēja savaldīšanos. Arī nebija nekāds brīnums. Bet Neiburga praktiski katru dienu pazaudēja atslēgas no mājām. No visām praktiski. Un neviens vēl joprojām par to nebrīnās. Bet Kolbergs piepeši ņēma un pazaudēja sižeta pavedienu. Neviens to nebija gaidījis, taču īpašu izbrīnu tas arī neizsauca. Bet Ikstena visu gadu bija cietusies un neko tādu nebija pazaudējusi, bet visi teica – jā, jā, to jau varēja sagaidīt! Nebrīnījās, tā teikt. Tādi, lūk, mums lasītāji. Nav ar pliku roku ņemami.<br /><br /><b>Vārda metaģenēze</b><br /><br />Reiz atkal gadījās tā. Rainis vinnēja loterijā galda piederumu komplektu. Tur visādus šķīvjus un trauciņus sinepēm. Vai, varbūt, žuljēnam. Ej nu tu sazini. Ieradās pastā saņemt balvu, bet tur pastnieks paskatās un prasa: „Jūsu vārds?” Te Rainis sakautrējās un aizgāja.<br /><br /><b>Simulakrs</b><br /><br />Reiz tā notika. Vilis Lācis izvilka nez no kurienes lāča masku. Sēž kabinetā, gaida, vai kāds neatvērs durvis un neienāks. Sēž un domā, kā varētu smieklīgāk nobiedēt nejaušo viesi. Vai, piemēram, sekretāri tur kaut kādu. Tā paiet stundas divas. Sāk gribēties ēst. Vai iedzert kaut ko. Citiem vārdiem sakot, parādās tāds kā nemiers. Vilis Lācis domā: „Eh, nospļauties! Citreiz nobiedēšu.” Ņēma un nospļāvās ar. Tikai masku bija aizmirsis pirms tam novilkt. Tāds, lūk, kauns pa visu seju.<br /><br /><b>Pasionisma apoteoze</b><br /><br />Reiz bija gadījies sekojoši. Alunāns kā saņēmis stipendiju un tā nopircis uzreiz par visu naudu austeres. Un tik sēž un ēd. Pašam kauns par savu kārību, bet neko nevar ar sevi padarīt. Runā arī, ka visas labākās Blaumaņa lugas patiesībā Alunāns bija izdomājis. Tikai aiz slinkuma un dažādām kārībām tā arī nav spējis neko pierakstīt.<br /><br /><b>Powertool</b><br /><br />Bet vēl esot bijis tā. Runā, ka tās visas anekdotes par Raini esot izdomājis viņš pats. Visas, izņemot rupjās. Tikai esot bijušas grūtības ar izplatīšanu. Neies taču pats stāstīt. Neērti kaut kā. Blaumanim bijis vieglāk, tur jau katram Bastejkalna puikam bija ko pastāstīt. Bet, piemēram, par Brigaderi vispār neviens anekdotes tā īpaši nestāstīja. Zināms, varēja arī dabūt bietē.<br /><br /><b>Trešais par velti</b><br /><br />Drošu datu nav, bet esot bijis vēl kāds gadījums. Rakstniekam Paulam Bankovskim kāda kioskniece Frankfurtes lidostā atteikusies pārdot jaunāko žurnāla New Yorker numuru. Vienkārši saka – nav man tādu tiesību un viss! Taisni vai pārvaldnieku sauciet. Te, zināms, Bankovskis sadrūvējās. Viņš vienmēr, kad kaut kur lidoja, ņēma lasīt praktiski tikai žurnālu New Yorker. Kā lido, tā New Yorker. Viņam jau mājās to žurnālu esot sakrājies tik daudz, ka ne soli paspert. Tāds, lūk, piemēram, gadījums no literārās dzīves.<br /><br /><b>Diskurss</b><br /><br />Agra pēcpusdiena. Zvana telefons. Rainis, kā parasti, aizrāvies ar vakariņu pagatavošanu, nepievērš tam uzmanību. Aspazija nejūtas labi un ir atlaidusies zvilnī, lai paklausītos radio. Rainis patiesībā nemaz nav vēlējies telefona ievilkšanu un vispār viņam šobrīd nav laika. Aspazija starp citu ciest nevar tos iereibušos Raiņa partijas biedrus, kas noteikti vēlas atkal izdiedelēt kādu kapeiku. Rainis ironiskā kārtā nesaprot, kā visus šos gadus spējis paciest Aspazijas no slinkuma uzblīdušās miesas un to, ka vienmēr viņam viss pašam bijis jādara. Aspazija atceras, kā vēl pirms revolūcijas Raiņa vietā pabeigusi septiņas lugas, simt piecdesmit astoņus dzejoļus un pat dažas vēstules mīļākajām. Rainis par to dzird pirmo reizi mūžā un, ja godīgi, viņam tas viss jau sen ir apnicis. Aspazija piemin nesaņemto Nobela prēmiju un to, ka staigā vienās kurpēs jau kopš Vasarsvētkiem. Rainis pievērš sabiedrības uzmanību tam, ka Aspazija pati varēs ēst savu krizdoļu pudiņu un vislabāk būtu, ja ar to tad arī aizrītos. Aspazija dalās pieredzē par Raiņa vīrietības piederumu izteiksmi metriskajā sistēmā, turklāt tā, lai to dzirdētu arī kaimiņi. Tā, vārds pa vārdam un diena paiet.<br /><br /><b>Porno</b><br /><br />Blaumanis reiz aiziet uz tipogrāfiju, sāk šķirstīt aplauzumus un atrod savā grāmatā drukas kļūdu, patiesībā – galīgu sīkumu. Taču paliek dusmīgs un sāk labot, lai pēcāk nebūtu kauns. Tur garumzīmi, te komatu pamaina, pāris teikumus pārraksta, lai nebūtu pretrunīgu detaļu un tamlīdzīgi. Beigu beigās viss sagriezās pilnīgi šķērsām. Bet bija iecerēts tik jauks mīlas romāns – „Nāve Sēnā” saucās.<br /><br /><b>Žokļi</b><br /><br />Katru rītu starp kruasāniem un aknu pastētes maizītēm Aspazija izgāja Jomas ielā uzmest skatienu veikalu skatlogiem. Diezgan pamatīgi dabūja ciest saimniecības preču mazumtirgotāji, smaržūdeņu kioski. Peldkostīmu salons ar nolūku vērās vaļā tikai pēc vieniem. Bet cepuru manufaktūras, piemēram, vēl joprojām nav atguvušās.<br /><br /><b>Verdi</b><br /><br />Reiz kādā jautrā kompānijā pēc Traviatas apmeklējuma operas bufetē iesākās saruna par to, kā kurš gribētu tikt apglabāts, nu, un par dzīves jēgu, protams. Blaumanis, pirmais noteica toni, piedāvādams visādus pigorus jūdaisma reliģiskās tradīcijas ietvaros. Sudrabkalns aizrāvās valdzināt ģimnāzistes ar jaunākajiem memento more stila tetovējumiem. Skalbe diezgan vienaldzīgi pasūtīja sautētu karpu mārrutku mērcē un atlikušo vakaru nelikās par apkārtējiem ne zinis. Vēlāk piebrauca Ezeriņš, nez kur nopircis divus autentiskus vācu galvaskausus. Citiem vārdiem sakot, bohēma tāda, ka tikai turies.<br /><br /><b>Lubrikanti</b><br /><br />Braucot uz kūrortiem, Rainis vienmēr uzsmērēja līdzi vienu vai divas cūku tauku maizītes. „Naktis vilcienu stacijās aukstas,” viņš teica. „cilvēki – neatsaucīgi.” Blaumanis, saprotama lieta, ar cūkām bija uz jūs, baidījās sasmērēties. Bet Upītis savu sanatorijas ceļazīmi vienmēr centās iesmērēt komunistam Imermanim. „It kā jau rakstīts Krima,” viņš pie sevis murmināja. „Bet ej nu tu sazini!”<br /><br /><b>Sistēma</b><br /><br />Rakstnieks Edmunds Frīdvalds reiz nolēma kļūt par ebreju. Aizgāja pie rabīna Nātana Barkāna un teica: „Vai pie jums te... nu, par ebreju?” Rabīns izvilka draudīga paskata Maizes Griežamo Ierīci un teica: „Jā, ar šo te mēs jebkuru varam pataisīt par ebreju. Redzi, pa vienu pusi nāk iekšā latvieši, krievi, čigāni, bet pa otru pusi nāk ārā ebreji. Joprojām gribi?” Frīdvalds neko neatbildēja. „Nu, izlem, kurā pusē tu gribi – šajā vai tajā?” rabīns sāka zaudēt pacietību. Frīdvalds neko neatbildēja un turpināja kā apburts lūkoties uz mirdzošo asmeni. <br /><br /><b>Līgums</b><br /><br />Jaunais dzejnieks Marts Pujats un jaunais dzejnieks Reinis Tukišs reiz nolēma kļūt par gejiem. „Tā,” teica Tukišs, „vispirms mums vajadzētu dzīvot kopā.” „Labi,” piekrita Pujats. „Tad mums vajadzētu visādas jocīgas drēbes,” turpināja Tukišs. „Nav problēmu,” piekrita Pujats. „Varētu arī vispār pa pliko,” sprieda Tukišs. „Lieliski,” piekrita Pujats. „Visur iesim kopā, sēdēsim kafejnīcās un runāsim par Literatūru.” „Labi, labi,” Pujats sāka zaudēt pacietību. „Un nekādu meiteņu,” pabeidza uzskaitījumu Tukišs. „Kā? Nekādu?” Pujata balsī parādījās piepešas bailes. „Nē,” kā ar nazi nogrieza Tukišs.<br /><br /><b>Rinda</b><br /><br />Reiz Ojārs Vācietis nolēma kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku un rakstīt normālus padomju dzejoļus. Viņš aizgāja pie Rakstnieku Savienības partijas sekretāra, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, un teica: „Paklau, es vairs tā nevaru. Apnicis balansēt starp tautas sirdsapziņu un partijas konjunktūru. Dod man skaidrus norādījumus, kādus dzejoļus rakstīt, gribu kļūt par Normālu Padomju Dzejnieku.” Partijas sekretārs, Kura Uzvārdu Neviens Neatceras, skumji pašūpoja galvu un teica: „Dot skaidrus norādījumus, es, protams, varu. Tas man, vai zini, kā divus pirkstus apčurāt. Bet vai tu apzinies, ka nākamās paaudzes tevi sauks par kolaboracionistu?” „Lai iet,” piekrita Ojārs Vācietis, „Lai sauc par kobrali... Tas ir, par kolibra... Nu, es gribēju teikt, par kobraci...” „Nu, ātrāk ātrāk piekrīti!” partijas sekretārs sāka zaudēt pacietību. „Man tur aiz durvīm vēl piecdesmit tādi kā tu gaida.” „Kolabri... Tfu!” nospļāvās Ojārs Vācietis un aizgāja. <br /><br /><b>Vasara</b><br /><br />Reiz Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga savā Jūrmalas Rezidencē pulcēja ap 30 rakstniecības pārstāvju. „Mēs varētu Rīgā rīkot starptautiskus intelektuālus un rakstniecības forumus ar neformālu nosaukumu Rīgas rudeņi,” ierosināja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju priecīgi māja ar galvu. “Latvijai jākļūst par garīgās pievilcības punktu Eiropā un plašāk,” sacīja Vaira Vīķe-Freiberga. Ap 30 rakstniecības pārstāvju neiebilda. „Pašiem rakstniecības pārstāvjiem ir jābūt aktīvā dialogā, lai vienotos par būtiskākajiem savas nozares izaicinājumiem un mērķiem,” Vaira Vīķe-Freiberga sāka zaudēt pacietību. Ap 30 rakstniecības pārstāvju izbailēs saskatījās. Tikšanās beigās tika paziņots par Vairas Vīķes-Freibergas uzņemšanu Rakstnieku Savienībā.<br /><br /><b>Lapsus calami</b><br /><br />Savā literārajā darbībā jaunā dzejniece Agnese Krivade nekad nav centusies izvairīties no pretrunām, bieži vien apzināti gājusi uz konflikta eskalāciju. Pēc dažādi vērtētā stāsta Mētelis publikācijas žurnālā Karogs ir uzsāktas pārrunas ar Nikolaja Gogoļa mantiniekiem, kas saskata tajā nepārprotamu līdzību ar minētā autora stāstu Šinelis, taču Krivade jau uzsākusi darbu pie jaunas stāstu sērijas Nāsis.<br /><br /><b>Tabula rasa</b><br /><br />Savā literārajā darbībā jaunais rakstnieks Andris Grūtups nekad nav izvairījies no smagām tēmām. Arī šobrīd autors strādā pie strīdīga un vienlaikus aizraujoša manuskripta Iedzīvotāju ienākumu nulles deklarācija. Pagaidām lielākās radošās problēmas saistītas tieši ar nullēm.<br /><br /><b>Alter ego</b><br /><br />Savā literārajā darbībā Rainis bieži ir jaukts ar Aspaziju, taču, kā liecina latviešu literatūrzinātnieku pētījumi, šo pārpratumu cēlonis ir vairākas cilvēka redzes uztveres un dzīves laikā iesīkstējušo lasīšanas ieradumu īpatnības. Astoņdesmit piecos procentos no gadījumiem, kad rakstītā tekstā tiek pieminēti šie autori, viņu vārdi ir atradušies līdzās, radot maldīgu priekšstatu, ka tas ir viens un tas pats cilvēks līdzīgi kā tas ir bijis ar Marksu un Engelsu vai Eduardu Aivaru.<br /><br /><b>Vita brevis</b><br /><br />Savā literārajā darbībā šokējošais rakstnieks Edmunds Frīdvalds vienmēr ir pieturējies noteiktiem augstu stāvošiem estētiskiem standartiem, lai arī sadzīvē vienmēr bijis apmierināts ar to mazumiņu, ko viņam piedāvājis pilna iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu groza saturs, kas apstiprināts ar Ministru Padomes 1991.gada 8.aprīļa lēmumu. Vienīgās problēmas sagādājis fakts, ka šajā iztikas minimuma patēriņa grozā nav iekļauti alkoholiskie dzērieni, tabakas izstrādājumi un luksuspreces.<br /><br /><b>Per aspera</b><br /><br />Savā literārajā darbībā skaudrās realitātes atainotāja Inga Ābele ir sasniegusi apogeju. Geju atbalsta organizācija šajā sakarā ir paziņojusi, ka sagaidīs perigeju un tikai tad spriedīs par to, vai vērsties tiesā.<br /><br /><b>Diskurss</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. iekļāvās vispāratzītā postmodernisma diskursā, palūkojās visapkārt, sajuta esejista F. silto plecu līdzās, dzejnieces K. elpu pakausī un dramaturģes P. vēso plaukstu sev uz vēdera. Par Raini neviens vairs pat domāt nedomāja.<br /><br /><b>Stipendija</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. nolēma uzrakstīt grāmatu. Zināma lieta, viņš pieteicās radošai stipendijai un saņēma 1000 latus. Pusi no šīs naudas iztērējis, lai atdotu parādu par dzīvokļa īri, par atlikušo summu viņš iegādājās datoru un pieteicās grantam. Saņēmis grantu 2000 latu apmērā, topošais literāts aizbrauca uz Vāciju un iegādājās lietotu automašīnu Volvo, kuru atdzina uz Latviju un pārdeva par 3600 latiem topošajam uzņēmējam M. Saņemto naudu ieguldījis vasarnīcas līzingā, topošais literāts N. pieteicās radošam braucienam uz rakstnieku māju Zviedrijā, bet vasarnīcu izīrēja topošajam modes māksliniekam P. par 300 latiem mēnesī. Peļņu no vasarnīcas īres viņš ieguldīja plaukstošā uzņēmuma X. akcijās, kuras drīz vien pārdeva un iegūto naudu izmantoja, lai atdotu radošo stipendiju par neuzrakstīto grāmatu. Kaut kā taču jādzīvo ir.<br /><br /><b>Eksplikācija</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. eksplicēja dzimumu lomas destrukciju mūsdienu urbānajā poētismā. Un nevienam pat tā īsti nebija ko iebilst.<br /><br /><b>Eksperiments</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. nolēma veikt radošu eksperimentu un iepazīt seksuālo pakalpojumu sfēru, lai iegūtu materiālu savai grāmatai. Pieteicies radošai stipendijai, viņš iegūto naudu iztērēja lidmašīnas biļetei Rīga-Amsterdama-Rīga, taču nevienu seksuālo pakalpojumu sfēras darbinieci nesatika. Nolēmis iepazīt vieglo narkotiku tirgus sfēru, lai iegūtu materiālu savai topošai grāmatai, viņš izpīpēja divas cigaretes un apēda vienu kēksa šķēli kafejnīcā X. Atgriežoties Rīgā, topošais literāts N. uzrakstīja pieteikumu grantam, lai izpētītu nekustamo īpašumu tirgus sfēru Jūrmalā. Kaut kā taču jādzīvo ir.<br /><br /><b>Literatūra</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. izlasīja Raini un Aspaziju. Izlasītais neiekļāvās viņa priekšstatā par literatūru.<br /><br /><b>Bohēma</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. nolēma iepazīt radošās bohēmas dzīvi un piezvanīja Jānim Rokpelnim. Telefona zvani izrādījās pāradresēti skandalozu slavu ieguvušajam rakstniekam Frīdvaldam, kura vārdu topošais literāts N. bija izlasījis iepriekšējās nedēļas laikrakstā. Skandalozu slavu ieguvušais rakstnieks Frīdvalds tobrīd pildīja darba pienākumus komunālajā sfērā un nevarēja atbildēt. Kaut kā taču jādzīvo ir.<br /><br /><b>Problemātika</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. pieskārās vienai no mūsdienu problemātikas caurviju tēmām. Bija pat patīkami.<br /><br /><b>Laikraksts</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. nolēma iekļūt laikrakstā. Laikraksts nojauta kaut ko nelāgu un atslēdza telefonu. Topošais literāts N. nopirka datoru un uzrakstīja laikrakstam e-mailu. Kaut kā taču jādzīvo ir.<br /><br /><b>Lappuse</b><br /><br />Kādu dienu topošais literāts N. atvēra jaunu lappusi Latvijas literatūrā. Lappuse izrādījās pilna.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:157302005-12-08T17:21:002005-12-08T17:21:002005-12-08T15:22:07Z2005-12-08T15:22:07Zes, piemēram, domāju, ka literārās anekdotes būtu lielisks prozas lasījumu teksts, bet nu labiMans varonis grib dzīvoturn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:153532005-12-06T22:49:002005-12-06T22:49:002005-12-06T21:43:02Z2005-12-06T21:43:02ZGandrīz vienmēr, kad tu dodies uz kādu svarīgu tikšanos, turklāt uz tādu, kad neierasties vienkārši nevar, tu nonāc dīvainas izvēles priekšā. No vienas puses, pieklājīgi būtu atnākt laicīgi, tas ir skaidrs, ka nokavēt nebūtu pieklājīgi. Taču, no otras puses, ierodoties pārāk agri, tu riskē nostādīt neveiklā situācijā to otru cilvēku, nu, it kā sanāk, ka tu aizrādi viņam... Maskavā šīs izjūtas ir īpaši spēcīgas, tu taču neesi pieradis pie šiem attālumiem un sastrēgumiem, tev visu laiku šķiet, ka vari kaut ko nepaspēt. Un beigu beigās tu stāvi norunātajā vietā kaut kādā modīgā Sky-bārā un esi par ātru, tu izej uz mansarda terases, gaidi cilvēku, ar kuru ir norunāta intervija, vēro no augšas Maskavas rudenīgi laiskos bulvārus, kaut kādus skārdniekus, kas atlaidušies pīppauzei uz tuvējā teātra jumta. Un tad tu saproti, ka viņš atnāks tieši laikā, ka viss notiks tieši tā, kā tam vajadzētu notikt. Un viņš pat ir iekārtojis tā, lai tu nejustos vainīgs, viņam tik un tā te būtu bijis jānāk, pēc trim stundām apakšā ir izrāde un mums ir tieši tik daudz laika, lai uzsmēķētu, paēstu un parunātu. Mēs sākam runāt par to, ka, lūk, viņa romāns <i>Krekls</i> ir pārtulkots latviski un tagad iznāks Rīgā. Jocīgi, viņš saka, bet vai tad nevarēja visi, kas gribēja, izlasīt krieviski? Varēja, nē, nu ir, protams, cilvēki, kas krieviski nelasa, tas skaidrs. Vispār jau tas ir svarīgs kultūras akts, viņš saka, kā jebkurš tulkojums. Jā, es piekrītu, taču nav šaubu – latviešu lasītājam romāns būs saprotams, kaut arī visa tā Maskavas atmosfēra ir tāda kā eksotika. Jā, nu, protams, tur ir daudz detaļu, saka Griškovecs, rakstot romānu, tas bija svarīgi, taču mērķis nebija eksotika. Bet kāds bija mērķis? Mērķis bija samierināt provinci un galvaspilsētu. Vismaz Krievijā šīs pretrunas ir ļoti spēcīgas.<br /> <br /><a name="cutid1"></a><br />RL: Vai šī ideja – samierināt provinci un galvaspilsētu bija iecerēta jau no paša sākuma?<br />Griškovecs: Tas bija virsuzdevums. Nē, es jau arī risināju savas personīgās problēmas – man pašam bija jāsalīgst miers ar Maskavu. Bija jātiek galā ar paša dvēseles pārrāvumiem – starp atstāto un iegūto. Maskava kā mīlestības teritorija ir maksimāli agresīva. <br />RL: Jūs romānā rakstāt, ka cilvēkam, kurš atbraucis dzīvot uz Maskavu, ir ļoti grūti no tās aizbraukt.<br />Griškovecs: Un, ja izdodas, tad tikai reizē ar traumu.<br />RL: Bet kā bija ar jums?<br />Griškovecs: Es gan tā arī neesmu bijis pārcēlies uz Maskavu dzīvot. Bet, ja būtu – tad atgriezties... tas nozīmētu beigas, tālāk būtu jādzīvo ar smagu, nedzīstošu brūci. <br />RL: Kas tās par brūcēm?<br />Griškovecs: Āā....Nē, es tomēr palūgšu, lai mūziku nogriež klusāk... Tā ir laba mūzika, taču...<br />(Viņš piecēlās un devās meklēt kādu oficiantu, taču mēs sēdējām mansarda zālē un visi apkalpotāji bija nogājuši lejā, Griškovecs nokāpa lejup pa kāpnēm, tikmēr parādījās kāda meitene, kurais es palūdzu pieklusināt mūziku. Kaut kā tā muļķīgi sanāca – it kā es pareizi darīju, ka palūdzu meitenei to mūziku noklusināt, bet tajā pašā laikā es taču izdarīju tā, ka tagad iznāk – Griškovecs ir velti piecēlies, kāpis lejup, kādu meklējis... Un viņš tur ir iztraucējis kādu garderobes sargu vai pat zāles pārzini, lūdzis viņu uznākt augšā, bet tikmēr es te jau visu esmu nokārtojis... Kaut kā nesmuki sanāca...)<br />Griškovecs: Nu, kāpēc tā notiek? Pirmkārt, ja reiz cilvēks kaut kur brauc, tas nozīmē, ka viņam nav izdevies sevi atrast šeit. Un, ja nākas atgriezties, tad tu atgriezies pasaulē, kas nav mainījusies. Province taču ir nekustīga. Maskava jau arī patiesībā ir nekustīga, viss, kas šeit notiek, notiek patiesībā ar pašu cilvēku. Taču atgriešanās ir ļoti pazudinošs akts. Tie, kas brauc uz Maskavu, nenonākuši līdz savu iespēju robežai, tas ir nesasnieguši kaut kādas virsotnes vai, gluži otrādi, dziļumus, tie ierodas Maskavā priekšlaicīgi. Viņiem atliek vai nu virzīties tālāk, vai arī atgriezties. Ja viņi atgriežas, viņu dzīve nevar vairs ritēt tāpat kā pirms tam.<br />RL: Man ir radies tāds priekšstats, ka Maskavai nav nekāda sapņa. Nav nākotnes tajā nozīmē, ka kaut kas varētu mainīties.<br />Griškovecs: Nē, es domāju, ka Maskava šobrīd ir viena no interesantākajām, visstraujāk mainīgajām pilsētām Eiropā vispār. Maskavā ir vislielākais traģēdiju un panākumu īpatsvars vienā sekundē kā jebkur citur pasaulē. Un vēl šeit ir ilūzija, ka ir iespējams kaut ko mainīt. Jo tā pati Londona vai Parīze ir tādas pamatīgas konstantes. Bet Maskava – nē. Ir kaut kādas iekšējas konstantes, bet ārēji taču viss mainās. Un vēl Maskava ir patiesi atvērta pilsēta, šeit nevienu neinteresē, no kurienes tu esi atbraucis, priekš kam? Atbrauci – atbrauci. Šeit puse no iedzīvotājiem ir iebraucēji. Daudz pārsteidzošāk šeit ir satikt cilvēku, kas šeit dzīvo jau trešajā vai ceturtajā paaudzē. Iedzimtais maskavietis šeit ir liels retums, arī starp maniem paziņām.<br />RL: Bet kā tad Ņujorka? Vai Prāga?<br />Griškovecs: Es runāju par Eiropas pilsētām. Ņujorku es nepazīstu, nekad tur neesmu bijis. Bet Prāga ir pilsēta bez savas iekšējās dzīves. Tur viss ir ārējs, šai pilsētai nav iekšēja satura. Turklāt, Prāgai nav nekādas nozīmes kultūras procesos. Tur viss ir tikai pagātnes pēdas. Tie cilvēki, kas atbraukuši uz Prāgu, neinteresējas par tās iekšējo dzīvi. Bet Maskavā ļoti interesējas par to, kas notiek. Kas ir galvenais cilvēkam, kurš atbraucis uz Maskavu? Gūt panākumus tieši Maskavā. Prāga ir tūrisma megapilsēta. Maskava vispār nav tūrisma pilsēta.<br />RL: Jūsu romāna varonis tic, ka eksistē tāda pareizā, labā metode, kā dzīvot. Un atliek tika atrast šo metodi, un visiem būs labi. Jūs arī tam ticat?<br />Griškovecs: Es ticu tam, ka metode, kuru izmantoju dzīvošanai es, noteikti nav pareiza. Un tāpēc es visu laiku cenšos savu dzīves situāciju mainīt. Divreiz esmu to darījis kardināli. Bet tagad – pakāpeniski. Es mācos no jauna dzīvot kopā ar ģimeni, ilgstoši dzīvot ar ģimeni. Mācos rakstīt grāmatas. Mācos iztikt ar mazumiņu – tajā brīdī, kad parādās vairāk iespēju. Kad man bija maz, tad ar to mazo iztikt negribējās, bet tagad es to mācos. Nē, es, tāpat kā mans varonis, nezinu, kā dzīvot. To, kā mums dzīvot, zina tikai politiķi. Jo viņi piedāvā dzīves shēmas veselām valstīm, ja ne pat visai pasaulei. Bet es īpaši neatšķiros no sava varoņa – es nezinu, kā dzīvot, mēs esam parasti, normāli cilvēki. Un esam pārliecināti, ka dzīvojam nepareizi.<br />RL: Bet tās taču ir tādas kā reliģiskas jūtas.<br />Griškovecs: Droši vien... Jebkura reliģija taču ir ticība tam, ka iespējams dzīvot labāk.<br />RL: Jūs esat sastapis cilvēkus, kuri prot dzīvot?<br />Griškovecs: Es esmu sastapis gudrus cilvēkus, kuri dzīvo vairāk vai mazāk harmoniski. Kā likums tie ir veci cilvēki. Tas, kā viņi dzīvo – es tā dzīvot negribētu – taču es redzu, ka viņi dzīvo labi. Bet viņu dzīves shēma man nav pieņemama. Nedomāju, ka ir iespējama universāla shēma. Ir paņēmieni, kā glābties, un mans varonis romānā nemitīgi ar to vien nodarbojas – meklē iespēju glābties, aizmukt. Cik jauki gan būtu dzīvot polārpētnieku stacijā! Vai – kļūt par varoni! Glābšanās ceļi ikvienam cilvēkam ir ienākuši prātā, taču ne katrs ir gatavs tos izmantot. Lūk, piemēram, cilvēkam, kurš vēlētos kļūt par jūrnieku, piedāvā – re, kur kuģis, kāp iekšā un brauc prom – diez vai viņš piekritīs.<br />RL: Bet tas taču tikai veids, kā aizbēgt.<br />Griškovecs: Jā, tā ir bēgšana. Un visradikālākais bēgšanas paņēmiens ir pašnāvība. Taču mans varonis grib dzīvot. Viņā ir daudz dzīves mīlestības.<br />RL: Man šķiet, ka vienīgais veids, kā iespējams mīlēt dzīvi, ir izstāstīt par to. Cilvēks pa īstam sevi mīl tikai tad, kad sāk kādam stāstīt par savu dzīvi. Un šajā stāstā viņš sevi noteikti parāda labāku nekā patiesībā ir.<br />Griškovecs: Kad cilvēks stāsta otram par savas dzīves notikumiem, viņš jau pieņem, ka šie notikumi ir uzmanības vērti. Ja viņš par to raksta grāmatu vai rada kādu mākslas darbu, viņš pieņem, ka tas ir mākslas darba vērts. Tas ir, viņš jau pirms tam ir pieņēmis, ka viņa dzīves notikumi ir interesanti, vērtīgi. <br />RL: Kad cilvēki satiekas pēc ilgāka laika un stāsta viens otram, kas noticis, viņi taču ne vienmēr domā, ka ar viņiem ir noticis kaut kas svarīgs.<br />Griškovecs: Ja jūs runājat viens ar otru, jūs jau esat viens otram interesanti, svarīgi cilvēki. Bet, stāstot par sevi nepazīstamam cilvēkam, tu izvērtē, kas varētu būt interesantāks. Lai gan, lielākā daļa cilvēku parasti maldās, domādami, ka ir interesanti citiem. <br />RL: Bet tas arī viņiem nav tik svarīgi – stāstot par savu dzīvi, bieži vien šī dzīve tiek konstruēta no jauna. Notikums, par kuru tu neesi nevienam izstāstījis, nemaz nav tik ļoti noticis. Vai tas nav arī viens no iemesliem, kāpēc radās literatūra?<br />Griškovecs: Iespējams. Bet man šķiet, ka šo iemeslu ir daudz... Man literatūra ir tāds laimīgas eksistēšanas veids.<br />RL: Kurš brīdis ir tas laimīgais?<br />Griškovecs: Rakstīšanas brīdis. Beigas ir ļoti nepatīkamas. Nepatīkamākais, kas var notikt, ir uzrakstīt grāmatas beigas. Es, piemēram, šo romānu rakstīju divus mēnešus. Es biju nodarbināts tikai ar to. Un tad pēkšņi tas beidzās. Pat organisms fiziskā līmenī tajā brīdī vēlas turpināt rakstīt. Bet tur – viss, nav vairs ko rakstīt, viss ir pabeigts. Un tādā brīdī ir svarīgi apstāties, citādi iznāks kaut kas nevajadzīgs, neobligāts. Daudzi auglīgi rakstnieki nespēj apstāties un turpina. Turklāt, rakstīšanas brīdī tu sevi sajūti kā kaut ko nozīmīgu, tu sāc sevi vairāk cienīt. Tev praktiski vairs nav problēmu. Ja ir, tad tikai radoša rakstura. Tu tās risini, atrodies procesā, un tev ir milzum daudz iemeslu sevi cienīt. Nenodarboties ne ar ko citu, neskatīties apkārt...<br />RL: Jums ir nepieciešami kādi ārēji informācijas avoti tajā brīdī, kad rakstāt?<br />Griškovecs: Kaut kas jau notiek pats no sevis, taču īpašas vajadzības pēc tā nav. Jo tīrāka ir situācija, jo mazāk tev ir blakuslietu, jo vairāk tu esi koncentrēts uz darbu, jo labāk. Es Kreklu divas nedēļas rakstīju viesnīcas numurā. Tādā kosmiskā telpā, kur nekas nenotiek, tev vienīgi atnes ēdienu. Tas bija Maskavā, viesnīcā Balčuk.<br />RL: Vai neviens nav gribējis uzņemt filmu Krekls?<br />Griškovecs: Ir gribējuši, bet nevienam nav sanācis. Un tas arī būtu ļoti grūti. Romāns ir paŗsvarā balstīts monologā, tāpēc tas būtu pilnībā jāpārraksta, bet tad tas būtu jau pilnīgi cits darbs. Es sākotnēji gribēju rakstīt Kreklu kā kinoscenāriju, bet tad sapratu, ka neprotu rakstīt scenārijus. Nolēmu – nu, uzrakstīšu grāmatu, bet tad pārrakstīšu. Iznāca romāns un tagad rakstīt scenāriju vairs nav jēgas.<br />RL: Vai jūs esat rakstījis pasūtījuma darbus?<br />Griškovecs: Man ir lūguši, es pat esmu mēģinājis rakstīt, bet nekas nesanāca. Un tagad es vienmēr atsakos, jo zinu, ka man tas nepadodas tik viegli kā citiem. Man tas būtu mokošs, nepatīkams process, bet es pārāk mīlu rakstīšanas procesu.<br />RL: Ko jums ir mēģinājuši pasūtīt?<br />Griškovecs: Pamatā – inscenējumus pēc kāda romāna. Vai – dialogus seriāliem. Vai scenāriju. Bet es nemāku rakstīt scenāriju. Protams, ja mācētu – kāpēc lai atteiktos nopelnīt? Bet es vispār maz daru. Taču daru ātri. Es ilgi pārdzīvoju un maz daru. Ne vairāk par vienu grāmatu gadā. Jaunas izrādes man jau sen nav bijušas. Kopš esmu aizgājis literatūrā, uzrakstīt jaunu lugu – tas man ir pavisam cits uzdevums, kuram pagaidām vēl neesmu gatavs. Man šobrīd literatūra ir totāli svarīgāka. Ja agrāk tas bija teātris, tad tagad – literatūra. Un es gribu aiziet no šī totālisma gan vienā, gan otrā. Lai gan man vienmēr vissvarīgākais ir tas, ko es tajā brīdī daru. (Šajā brīdī Griškovecs paņem pīpi un sāk rūpīgi to aizsmēķēt, izmantodams speciālas, pīpei paredzētas šķiltavas, var redzēt, ka šis process viņi ir aizrāvis pavisam nesen un sagādā ne mazums prieka.)<br />RL: Teātris vienmēr ir bijis kaut kāda jau iepriekš sagatavota vieta, kaut kāda tradīcija...<br />Griškovecs: O, es par to neko nezināju. Es nāku no pilsētas, kurā nebija teātra. Tāpēc es biju maksimāli atvērts un pozitīvi noskaņots. Man nebija nekāda polemikas objekta, tādas parādības, ar kuru es varētu uzsākt polemiku. Man bija tikai mākslinieciski mērķi, nekādu kontr-aktu.<br />RL: Bet kā jūs sadūšojāties kāpt uz skatuves?<br />Griškovecs: Tas jau bija sen. Es taču nodarbojos ar pantomīmu, skatuve bija apgūta. Tas notika pakāpeniski. Nebija tāda brīža, kad būtu jāsadūšojas kaut ko izdarīt. Man ļoti gribējās spēlēt un pēc iespējas vairāk.<br />RL: Kāpēc?<br />Griškovecs: Es jutu, ka varu izdarīt kaut ko labu un savlaicīgu. <br />RL: Jūs to jutāt no skatītāju un kritiķu attieksmes vai iekšēji?<br />Griškovecs: Tā bija iekšēja pārliecība, bez šaubām. Es taču neesmu nekāds mežonis kuces dēls, bet diezgan kulturāls cilvēks. Es lieliski sapratu, ka radu jaunu mākslas darbu, kas ar savu novitāti tomēr nerunā pretī tam, kas ir bijis, gluži otrādi – manas izrādes turpina krievu teātra kultūru.<br />RL: Tad kur ir novitāte?<br />Griškovecs: Intonācijā, varoņa tipā, izklāsta veidā. Tas ir teātris, kurš apzinās, kas ir publika. Es to saucu par tagadnes laika teātri, par teātri, kuram dzīve ir svarīgāka par to izrādi, kas šajā brīdī tiek spēlēta. Tas ir teātris, kurā nav cīņas par to, lai kādu pārliecinātu, pārvilktu savā pusē.<br />RL: Skatoties jūsu izrādes daudzi cilvēki ir izjutuši to, ka tiek stāstīts par viņiem.<br />Griškovecs: Tas, kas mani kopš sākta gala ir interesējis, ir tas, no kā sastāv dzīve – tie notikumi, kas veido mūsu dzīvi, Tas, kā mēs ejam uz veikalu, kā mēs guļam, apģērbjamies, kādu nozīmi piešķiram lietām.... Kā mēs pārdzīvojam par saviem tuvākajiem... Dzīve taču sastāv tieši no tā... no mūsu attieksmes pret naudu, piemēram. Kaut kādu izvēles momentu, varonības brīžu patiesībā ir ļoti maz. Cilvēks par 90% sastāv no ūdens, lūk, par šo ūdeni tad es arī rakstu.<br />RL: Bet ir taču sena tradīcija – domāt par kultūru kā par kaut ko tādu, kas cilvēku paceļ pāri šīm ikdienas lietām. Tiek uzskatīts, ka cilvēks nedrīkst dzīvot tikai no tā, ka iet uz veikalu.<br />Griškovecs: Šie monologi tika lasīti zālēs, kurās sēž pa 700 cilvēkiem. Un es viņiem stāstīju par viņiem pašiem. Zini, kad 700 cilvēku vienlaicīgi smejas – turklāt smejas nevis tāpēc, ka viņiem ir smieklīgi, bet smejas tāpēc, ka atpazīst to, par ko ir runa – tādā brīdī katrs no viņiem saprot, ka nav vientuļš šajā pasaulē. Tas ir paņēmiens, kas darbojas tikai teātrī. Grāmatu labāk lasīt vienatnē, bet teātrī tu esi spiests pusotru stundu nodzīvot kopā ar citiem. Un šajā brīdī atskārta par to, ka tu neesi viens, jau satur māksliniecisku uzdevumu. Teksts ir horizontāls, bet tas, kas notiek teātrī, piešķir šim tekstam vertikāli. <br />RL: Kad es pirmoreiz lasīju Kreklu, man šķita, ka grāmatai nav īstu beigu. Lasot likās, ka noteikti beigās viss atrisināsies – vai nu labi, vai slikti, bet vislabāk būtu, ja galvenais varonis vispār ietu bojā – taču tas nenotiek. Jums rakstot nebija tāda kārdinājuma?<br />Griškovecs: Nogalināt varoni?<br />RL: Vai arī pateikt – un tad viņi apprecējās un dzīvoja laimīgi...<br />Griškovecs: Būtībā viņš tu jau ir apprecējies, tālākais vairs nav svarīgi. Ir taču skaidrs, ka tālāk viss būs labi. Arī pasakās taču ir tā – ar varoni notiek kaut kas ievērības cienīgs, lai par to pastāstītu, bet tad viņš precas un pēc tam sākas garlaicīgais. Mans varonis aizmieg – noguris bet ne sagrauts. Bet nākamā diena jau būs tāda, par kuru rakstīt romānu nav vērts.<br />RL: Vai tagad, kad esat iepazinies ar teātra vidi, jūs esat iemīlējis teātri vairāk? Nu, ne savu, bet to citu cilvēku teātri.<br />Griškovecs: Nē, gluži otrādi. Tagad es to mīlu mazāk. Skaidrs taču, ka tad, ja tu spēlē teātri vai raksti grāmatas, tajā vienmēr ir ieslēgts tavs viedoklis par to, kādam tavuprāt ir jābūt teātrim vai literatūrai. Un, ja es redzu kādu spēcīgu, šobrīd iestudētu izrādi vai mūsdienās uzrakstītu grāmatu, tajā ir viedoklis, ko noformulējis kāds cits. Un es šim citam viedoklim nepiekrītu. Tas mani var ieinteresēt, taču tas nebūs spēcīgs māksliniecisks iespaids. Es šobrīd ļoti maz lasu.<br />RL: Vai jums ir atdarinātāji?<br />Griškovecs: Ir, bet viņi nav ievērojami. Ir tādi, kas nemaz nedomā, ka atdarina, bet ir nokļuvuši kaut kāda valdzinājuma varā. Un ir tādi, kas pat nenojauš par manu eksistenci, bet rada kaut ko tādu, kas, velns parāvis, tiek nolikts vienā plauktā ar maniem atdarinātājiem. Un viņi apvainojas. Un cenšas par katru cenu nedarīt tā, kā daru es. Es jau esmu kļuvis par tādu kaitinošu šķērsli ļoti daudziem cilvēkiem. Man vienkārši paveicās – es biju pirmais.<br />RL: Pēc jums krievu teātrī ir kaut kas mainījies?<br />Griškovecs: Tikai tas, ka esmu parādījies es. Un stabili aizņēmis savu pieticīgo vietu. Tā ir neliela, bet tikai un vienīgi mana. Pirms tam tā nebija. Tātad, tas ir mainījies. Un jaunajiem cilvēkiem, kas šobrīd ienāk mākslā, es jau esmu klasiķis. <br />RL: Ja jau ir tāda niša, tad tai jātop aizpildītai?<br />Griškovecs: Jocīgākais ir tas, ka pirms manis šādas nišas nebija. Es parādījos un radīju šo nišu. Taču, kad manis vairs nebūs, tā vēl turpinās eksistēt. Kādu laiku. Kamēr aizaugs ar zāli.<br />urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:149882005-11-22T11:52:002005-11-22T11:52:002005-11-22T09:52:48Z2005-11-22T09:52:48ZSkandalozajam dzejniekam Rihardam Bargajam patika gulēt piedauzīgā pidžamā. Patiesību sakot, pidžama bija nevis piedauzīga, bet pieguļoša, tas ir, guļus stāvoklī tā bija pieguļoša, bet, kad apstājās pie spoguļa, tad piestāvoša. Ja gadījās vairāk iedzert, tad - piekrītoša. Varētu pat mēģināt apsēsties, bet tad būtu jāsaka, ka pidžama piesēdēja, taču tāda vārda latviešu literārajā valodā nemaz nav. Citiem vārdiem sakot, gandrīz universāla tāda pidžama. Bet viss pārējais ir tikai baumas.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:148282005-11-22T11:48:002005-11-22T11:48:002005-11-22T09:49:37Z2005-11-22T09:49:37ZSkandalozajam dzejniekam Rainim patika negaidīti ierasties Nobela prēmijas pasniegšanas ceremonijā un izjaukt pasākumu ar kādu ekstravagantu izgājienu. Nogāzt kādu podu ar banketa austerēm vai uzrakstīt plaukstas iekšpusē ar skrotzīmuli rupju vārdu un slepus parādīt cilvēkiem uz skatuves. Snobiskā publika jau bija pieradusi pie Raiņa izlēcieniem un ar interesi gaidīja nākamo tikšanos. Runā, ka reiz prēmijas pasniegšana esot izgāzusies tikai tāpēc, ka Rainis nebija ieradies.<br />rushdurn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:145502005-11-22T11:44:002005-11-22T11:44:002005-11-22T09:44:56Z2005-11-22T09:44:56ZSkandalozajam dzejniekam Martam Pujātam patika iestāties par pilnīgi bezcerīgām lietām: par mieru visā pasaulē, par lētāku alkoholu un humānu attieksmi pret kažokzvēriem. Par vārdkopas ‘iestāties par’ iekļaušanu latviešu literārās valodas normās. Faktiski, pie viņa mājas ik rītu pulcējās bezcerīgo un izmisušo bari, lūdzot iestāties par kādu no viņiem. Vai arī par visiem reizē. Apņēmīgākās meitenes pat centās ielavīties iekšā un pārnakšņot dzīvoklī. Grūti neiestāties.urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:142052005-11-11T00:00:002005-11-11T00:00:002005-11-10T22:10:31Z2005-11-10T22:10:31Z<a name="cutid1"></a><br /><b>Nāve vienmēr ir tuvu</b><br /><br /><font size="-2">Ar komponistu Goranu Bregoviču sarunājas Ilmārs Šlāpins<br />Publicēts: žurnāla Rīgas Laiks 2004. gada decembra numurā</font><br /><br /><i>"Es nespēju saprast, kāda jēga ir strādāt, ja tev nav laika, ko nosist."</i><br /><br /><br />Rīgas Laiks: Vai jūs ticat tam, ka mūzika padara cilvēkus laimīgākus?<br />Gorans Bregovičs: Mūzika… māksla vispār nav nekas nepieciešams. Bez tās var izdzīvot. Tā ir kā sāls ēdienā. To var ēst, bet bez sāls nav diez ko garšīgi. Dzīve bez mākslas ir kā ēdiens bez sāls. Māksla nav sirds ķirurģija, kas var izglābt cilvēkiem dzīvību. Tā nav tāda acīmredzama lieta, taču, skatoties atpakaļ vēsturē, var redzēt, ka mākslai ir bijusi milzīga loma. Viss, ko mēs zinām par cilvēces evolūciju, ir zināms gandrīz tikai pateicoties mākslai. Vai mūzika padara cilvēkus laimīgus? Es nezinu. Ir cilvēki, kam patīk būt laimīgiem, klausoties mūziku, bet ir cilvēki, kam patīk būt bēdīgiem, klausoties mūziku. Dažreiz es rakstu jautru mūziku, bet citreiz – drūmu. Un vieniem patīk mana jautrā puse, bet citiem – mana drūmā puse. Atklāti sakot, es domāju, ka pasaule bez mūzikas būtu dīvaina.<br />RL: Jūs esat rakstījis ļoti dažādu mūziku – rokenrolu, filmu mūziku...<br />Bregovičs: Ar rokenrolu ir tā, ka tev vienmēr jātrāpa noteiktā mērķī. Tev jābūt atpazīstamam, atšķirīgam no pārējiem. To sauc par imidžu. Es esmu izgājis tam cauri un tagad cenšos rakstīt mūziku dabiski. Man ir pavisam vienkārši gabali kā Kalashnikof, bet ir arī lieli un garlaicīgi skaņdarbi simfoniskajam orķestrim. Ja tu būt godīgs, tu taču vienu dienu ēd maizi ar sviestu, bet citu dienu – kaut ko dārgu un smalku.<br />RL: Bet vai jūs esat izpratis mūzikas iedarbības psiholoģisko mehānismu?<br />Bregovičs: Es personiski tam nepiešķiru lielu nozīmi. Man mūzika ir astoņu stundu darba diena. Un es jums varu nosaukt desmitiem mākslinieku dažādās jomās, kas strādā ar šādu attieksmi. Es saprotu, ka tas īsti nesaskan ar parasto priekšstatu par mākslinieku kā cilvēku, kas gaida iedvesmu un tā tālāk. Es tam neticu, man tas ir kā zobu pasta, kad man to vajag, es vienkārši paspiežu un te tā ir! Ja, protams, tev ir kaut kas iekšā. <br />RL: Bet jūs vienmēr esat strādājis tikai par mūziķi, vai ne?<br /><br />Bregovičs: Jā, es sāku spēlēt striptīza bāros, kad man bija sešpadsmit gadi. Man bija briesmīga un reizē skaista pieredze no 16 līdz 18 gadu vecumam. Es esmu redzējis vairāk kailu sieviešu nekā jebkurš cits pusaudzis manā vecumā.<br />RL: Tas bija Sarajevā? Legālos striptīza bāros?<br />Bregovičs: Jā. Mums tolaik bija legāli striptīza bāri. Tā bija savādāka iekārta nekā jums. Pēc tam es studēju filozofiju un socioloģiju, taču laimīgā kārtā pārtraucu to pēdējā mācību gadā. Jo tolaik, pabeidzot filozofijas studijas, bija jākļūst par marksisma pasniedzēju. Es biju patiešām nobijies no tā, ka man vajadzētu doties uz skolu un mācīt filozofiju astoņpadsmitgadīgiem jauniešiem. Es izbēgu šim liktenim pēdējā brīdī, mācoties pēdējā universitātes kursā. Jā, es nekad neesmu strādājis citu darbu kā vien bijis komponists.<br />RL: Kāpēc jūs izvēlējāties filozofiju?<br />Bregovičs: Kad man bija astoņpadsmit, es nokļuvu Itālijā. Tas bija tāds posms manā dzīvē, kad es izmēģināju pilnīgi visu – seksu, narkotikas, rokenrolu, līdz mielēm un atpakaļ. Kad tas bija cauri, es biju gatavs studēt. Un filozofija bija lieta, kas likās piemērota tādam zēnam kā man, kurš nav gatavs darīt neko nopietnu. Zini, kā ir ar filozofiju – tu sāc ar vienu jautājumu un beigu beigās nonāc pie daudziem. Man tas likās īsti piemēroti.<br />RL: Bet, vai ar mūziku jūs arī kaut ko neiemācat saviem klausītājiem?<br />Bregovičs: Nē, nu kas tur ko mācīt? Mūzika ir vissenākā valoda, katrs runā šajā valodā un dara to savā veidā. Tu nevari nevienam to iemācīt. Pat tad, ja tā ir klasiskā mūzika, kurā, šķiet, pastāv kaut kādi priekšstati par to, kā tā ir jāklausās, pat tur katrs atrod savu klausīšanās metodi. Iespējams, ka tas ir tāpēc, ka es nāku no komunistiskas valsts, bet es nesaprotu tos Rietumu mūziķus, kas uzskata, ka spēj mainīt pasauli ar savu mūziku. Jā, manā mūzikā arī ir nedaudz tās gaismas, kas apgaismo garo, tumšo ceļu uz labāku pasauli, taču tāda pati gaismiņa ir arī katra automehāniķa darbā. Iespējams, ka tā ir mana komunistu laiku bērnības trauma, taču man nav šīs ilūzijas par to, ka es varu izmainīt pasauli.<br />RL: Jūs joprojām atceraties tos laikus?<br />Bregovičs: Jā, atceros. It īpaši, kad paklausos to laiku mūziku, komunisma valstu rokenrolu. Tā bija patiešām nožēlojama mūzika, caurcaurēm nožēlojama. Taču sociāli tā bija miljoniem reižu nozīmīgāka nekā rokenrols Rietumos. Tā bija cita vērtību sistēma, cits domāšanas veids, kas kaut nedaudz, bet ienāca cilvēku apziņā. Es ceru, ka socioloģija reiz pievērsīsies šim fenomenam un novērtēs tālaika rokenrola ietekmi.<br />RL: Dienvidslāvijā bija arī pagrīdes ieraksti?<br />Bregovičs: Jā, un cilvēki nonāca cietumos par to, ko spēlēja. Es pats esmu bijis diezgan tuvu šai robežai. No šodienas viedokļa tas izskatās smieklīgi, taču toreiz tas bija tik svarīgi – mans dziedātājs koncerta pirmajā daļā iznāca baltā maršala formā, kā Tito, bet otrajā daļā pārģērbās melnā nacistu koncentrācijas nometņu uzrauga tērpā. Tie bija tikai sīki signāli, kas neko nemainīja, taču toreiz tie šķita svarīgi.<br />RL: Kā jums šķiet, kāpēc bērēs spēlē jautru mūziku, dejo un priecājas?<br />Bregovičs: Es nedomāju, ka viņi priecājas. Tas, varbūt, ir tūristiem paredzētajās izrādēs, bet bērēs cilvēki atnāk atdot godu mirušajam un uzspēlēt to mūziku, kas viņam patika dzīves laikā. Daudziem cilvēkiem mūzika ir nozīmīga viņu dzīves sastāvdaļa. Un, ja tā ir priecīga mūzika, tas nenozīmē, ka bēru dalībnieki priecājas. Viņi tikai atdod godu.<br />RL: Tas nav mēģinājums aizmirst par nāves tuvumu.<br />Bregovičs: Ziniet, tur, no kurienes es nāku, dzīves un nāves aplis ir tik paātrināts, ka nāve vienmēr ir tuvu. Tā ir tāda vieta, kas atšķiras no pārējās Eiropas, dīvaina vieta. Bet es vienmēr esmu domājis par to, cik skaisti ir tas, ka tie paši čigāni, kas spēlē kāzās, spēlē arī bērēs. Skaisti, ka divos vissvarīgākajos brīžos vieni un tie paši cilvēki spēlē šo svarīgo mūziku. Tāpēc mani vienmēr ir fascinējuši čigānu pūšaminstrumentu ansambļi.<br />RL: Ziniet, tibetiešiem ir tāda tradīcija – dziedāt pie mirstoša vai tikko miruša cilvēka auss īpašu tekstu, lai noskaņotu viņa apziņu nomirt pareizā veidā. <br />Bregovičs: Šīm kontemplatīvajām tautām viss ir vairāk vai mazāk racionalizēts, bet pie mums, Balkānos, viss ir daudz primitīvāks. Viss ir saistīts ar ēšanu un dzeršanu. Būtu interesanti papētīt tautu kultūru vēstures atšķirības, izejot no tā, kādas narkotikas vai alkoholu tās lieto. Balkānos dzer ļoti primitīvu plūmju destilātu, kura sastāvā ir diezgan daudz metilspirta. Ja to lieto tūkstots gadus, tas ietekmē arī ģenētisko kodu, droši vien tas atšķiras no Āzijas tautām, kas tūkstošiem gadu lietojušas opiju. <br />RL: Vai jūs jūtat šo ģenētisko kodu arī savā domāšanā?<br />Bregovičs: Mans tēvs bija pulkvedis un daudz dzēra, bet es neatbalstu pārmērīgu alkohola lietošanu. Vienīgā vieta, kur es dzeru, ir uz skatuves. Man ir kontrakts ar Jack Daniel’s ražotāju un es koncertos vienmēr dzeru tikai šo viskiju. Jo tā ir vieta, kur man ir priecīgi.<br />RL: Kāpēc tieši Jack Daniel’s? Tas, šķiet, bija arī Mika Džegera problēmu cēlonis.<br />Bregovičs: Tāpēc, ka to var dzert bez ledus un tīru!<br />RL: Vai tagad, pēc kara Dienvidslāvijā, cilvēki izjūt nepieciešamību aizmirst par to? Aizmirst, lai piedotu?<br />Bregovičs: Piedot ir nepieciešams. Aizmirst – nav iespējams. Viņi nav aizmirsuši Otro pasaules karu, kur nu vēl šo. Ziniet, visai pasaulei jāiemācās piedot, ja tā grib turpināt eksistēt. Ir skaidrs, ka nākotnē kultūra būs jaukta. Ekskluzīvas kultūras, ekskluzīvas rases ir beigušās divdesmitajā gadsimtā. Mums būs jādzīvo kopā un tas nozīmē piedot ļoti daudz ko. Ja mēs gribam turpināt. Tās ir vissvarīgākais, kas jāiemācās šajā gadsimtā – aizmirst pagātni, sadzīvot ar atšķirīgo. Tās ir vissarežģītākās zināšanas, kas mums būs jāapgūst 21. gadsimtā.<br />RL: Kad es biju Sarajevā, mani šokēja, cik skaista ir vecpilsēta – visdažādāko kultūru sajaukums cieši blakus, un turpat līdzās tās sašautās ēkas. Kā tas bija iespējams tieši šajā vietā?<br />Bregovičs: Sarajeva ir ļoti skumja vieta un vienmēr tāda bijusi. Piecsimts gadus tā bija unikāla robežšķirtne, kas atdalīja katoļus, pareizticīgos un musulmaņus. Pēc Otomāņu impērijas sabrukuma, Austroungārijas karaspēks, kas pārvaldīja Bosniju, bija tas pats, kas tagad ANO miera uzsturēšanas spēki. Skumjākais šajā pēdējā karā ir tas, ka nenotika pilnīgi nekas jauns. Tas bija tas pats vecais karš. Precīzi tas pats. Skumji ir ieiet divdesmit pirmajā gadsimtā ar divsimt gadus vecu karu. Un tas nav beidzies. Ja ārvalstu karaspēks aizies, piecu minūšu laikā karš sāksies no jauna. <br />RL: Un nav nekādas iespējas to pārtraukt?<br />Bregovičs: Varbūt, Eiropa šobrīd kļūst savādāka. Ja Eiropas Savienība iekļaus Turciju, tas varētu mainīt situāciju Balkānos. Balkāni sākas Vīnē un beidzas Stambulā – tā ir mana emocionālā teritorija. Bet tā ir biedējoša teritorija.<br />RL: Vai jūs jūtat, ka pasaulē būtu vietas, kas radošā ziņā ir īpašas – tādas kā Parīze, Berlīne, Ņujorka?<br />Bregovičs: Nezinu, es apmetos Parīzē, jo es biju mākslinieks trimdā. Un Parīze ir tāda vieta, kur mākslinieks var pārlaist sliktus laikus. Tā deva patvērumu Dostojevskim un Pikaso. Tā ir vieta, kas saprot ārzemnieku mākslu. Parīzes māksla ir ārzemnieku māksla. Kaut kādā ziņā Ņujorka arī ir tāda, taču mēs tur neizturējām ilgāk par sešiem mēnešiem. Tas bija par smagu. Ņujorkā visu laiku ir jāstrādā, bet es nespēju saprast, kāda jēga ir strādāt, ja tev nav laika, ko nosist. Ņujorkā ir grūti atrast cilvēkus, kas gatavi tērēt laiku atpūtai. Mēs atgriezāmies Parīzē. Francijā cilvēki prot atrast balansu starp nekā nedarīšanu un strādāšanu, tādu cilvēcisku balansu. Komunistu sabiedrībā darbs vienmēr ir tāds kā piespiedu darbs, lai vēlāk izklaidētos, bet Francijā ir atrasta tāda strādāšanas tehnoloģija, kas ļauj saglabāt cilvēcīgu attieksmi. Protams, es esmu lokāls komponists un es nekad neesmu strādājis vienatnē, man ir vismaz četri asistenti. Kad es strādāju, man apkārt jābūt cilvēkiem. Problēma ir tā, ka civilizēti cilvēki dejo pie ritma viens-divi, viens-divi-trīs, kas ir valsis, līdz viens-divi-trīs-četri. Bet es esmu no zemes, kur tiek dejots viens-divi-trīs-četri-pieci-seši-septiņi un līdz pat trīspadsmit. Un nabaga frančiem ir jāskaita līdzi. Ir grūti strādāt ar cilvēkiem, kas visu laiku skaita līdzi. Tāpēc man ir jāstrādā Belgradā.<br />RL: Kas Belgradā ir tāds īpašs?<br />Bregovičs: Man tā ir loģiski vienīgā lielā pilsēta starp Vīni un Stambulu. Vienīgā pilsēta, kurā dzīvo vairāk kā miljons cilvēku. Tur ir atšķirība. Neviens nepievērš tev uzmanību, ja tu esi viens no miljona. Es tur jūtos komfortabli, man nav ne par ko jādomā. Lielā pilsētā tev ir izvēle – ja tu nevēlies kādu cilvēku satikt, tu viņu vari vairs nekad neredzēt. Mazā pilsētā tas nav iespējams. Bez tam tur ir lietas, kas mani interesē. Mani mīļākie dziedātāji dzīvo Belgradā, man tur patīk. Nekā īpaša tur nav. Belgradā nav noticis nekas īpašs mākslas vai mūzikas vēsturē.<br />RL: Vai jūs saprotat čigānus? Vai jūs pats jūtaties kā čigāns?<br />Bregovičs: Gluži tāpat kā ikviens no mums. Katrs kaut reizi savā dzīvē ir gribējis kļūt par čigānu. Alegoriskā nozīmē čigāns nozīmē to pašu, ko kovbojs. Tās ir citas vērtības, cita laika skaitīšana. Katrs gribētu kaut uz vienu dienu kļūt par čigānu, taču ir grūti pateikt, vai viņus ir iespējams saprast. Es esmu daudz laika pavadījis kopā ar čigāniem, manā orķestrī spēlē čigāni, taču... Ziniet, es esmu bijis boksa kluba prezidents, mani fascinē viss vecmodīgais. Ideja par diviem puišiem, kas nostājas viens pret vienu, skatās acīs un cīnās pēc noteikumiem – tā ir ļoti sena ideja. Un kaut kas līdzīgs ir ar čigāniem. Pat Francijā, kur viņiem ir iespēja iet skolā, tikt pieņemtiem sabiedrībā, pat tur viņi paliek malā. Ir kaut kas, kas neļauj tikt adaptētiem. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc čigānu pasaule ir tik valdzinoša. Kad turki iekaroja šo reģionu, viņiem bija vajadzīga armijas mūzika pretinieku iebiedēšanai. Un vienkāršākais, ko varēja izdarīt, bija nopirkt čigāniem taures, jo viņi vienā vakarā varēja iemācīties uz tām spēlēt. Tā radās šie ansambļi. Un čigānu pūšaminstrumentu mūzika no Balkāniem ir pēdējā patiesi dzīvā čigānu mūzika. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs. Ja paskatāmies uz krievu čigānu mūziku, vai uz ungāru, rumāņu čigānu mūziku – tā ir mirusi, jo tā ir restorānu mūzika. Pirms vairākiem gadsimtiem tā kļuva par restorānu mūziku, tāpat kā džezs. Tā ir nogalināta! Tiklīdz mūzika nokļūst restorānos, tā ir beigusies. Jo cilvēkiem tur ir jāēd. Tehnoloģiski nav iespējams ievest restorānā pūšaminstrumentu ansambli. Jo viņiem ir periodiski jāizspļauj siekalas, kas sakrājas, spēlējot. Iedomājieties piecpadsmit čigānus, kas spļaudās ap jūsu galdu, kamēr jūs ēdat! Tā viņi izdzīvoja. Pat kāzu viesībās viņi nekad nespēlē gari. Viņi ierodas ballītes vidū, nospēlē pusstundu un pazūd. <br />RL: Vai ir grūti kļūt par čigānu? Panākt, lai viņi tevi pieņem. <br />Bregovičs: O, tas ir ļoti komplicēti. Bet, vai viņi mani pieņem – es domāju, ka jā. Viņi spēlē daudz ko no manas mūzikas. Viņi pelna ar to, ka spēlē manas dziesmas. Dažas no tām jau tiek uzskatītas par tradicionālām čigānu dziesmām, jo visi jau ir aizmirsuši, kas tās sarakstījis. Tas ir labākais, ko komponists vispār spēj iedomāties. Un ziniet, es vairs nerakstu savā dzimtajā valodā. Jo valoda, kurā es uzaugu, serbu-horvātu valoda ir mirusi. Tas bija mēģinājums atrast kopīgo, kas ir šajās valodās, bet pēc karā tā tika sadalīta starp serbu, horvātu un bosniešu valodām. Tāpēc jau desmit gadus es rakstu čigānu valodā. Tā ir pēdējā kopīgā valoda, kas tiek runāta visā šajā reģionā. Un tad vēl es rakstu izdomātā valodā. Pagājušogad es sarakstīju čigānu operu, ko varētu spēlēt čigānu orķestri. Faktiski, tā ir adaptācija no scenārija filmai, ko es sākšu filmēt nākamgad.<br />RL: Vai čigānu mūzika vienmēr ir kolektīva?<br />Bregovičs: Svarīgākais, ko var pateikt par čigānu mūziku, ir tas, ka tā ir moderna mūzika. Čigānu galvenā nodarbošanās vienmēr ir bijusi izdzīvošana. Un, lai izdzīvotu, viņiem bija jākļūst eklektiskiem. Strādājot ar čigāniem rodas iespaids, ka viņi vienmēr ir moderni. Viņi izturas pret mūziku tāpat kā pirms simtiem gadu – kā pret kaut ko, kas pieder visiem. Tāpat kā pati daba. Viņiem tā nav problēma – nozagt spāņu harmoniju, nozagt turku melodiju, aizņemties arābu ritmu. Tas ir visdabiskākais veids, kā radīt mūziku. <br />RL: Vai jums patīk filmas, kurām esat rakstījis mūziku?<br />Bregovičs: Dažas, jā. Citas, nē. Problēma jau ir tā pati, ka tad, kad tu ej uz kinoteātri. Ir jāiet reizes simts, lai ieraudzītu vienu labu filmu. Tā pati iespējamība ir tad, kad tu raksti filmu mūziku. Enjo Morikone sarakstīja mūziku vairāk kā trīssimt filmām, taču, ja viņš gribētu būt godīgs, savā biogrāfijā viņam vajadzētu pieminēt ne vairāk par desmit. Ar filmā ir sarežģīti. Ziniet, sākumā scenārijs ir perfekts, pat filmēšanas laikā viss ir okei, bet tad piepeši viss sabojājas. Ir tik sarežģīti uztaisīt labu filmu, tas ir vairāk veiksmes, nevis talanta jautājums. Es esmu redzējis pilnīgus mēslus, ko radījuši mani mīļākie režisori. Tā Polaņska filma Devītie vārti! Kaut kas briesmīgs! Kauns viņam! Cilvēks, kurš radījis Makbetu, uztaisījis šo mēslu? Es pats esmu strādājis pie vienas angļu filmas, kas sākumā visus sajūsmināja – apburošs sešpadsmitā gadsimta stāsts par vecākiem, kas rūpējas par slimu meitu. Ārsts viņiem pasaka, ka meitene slimo, jo viņai apkārt ir mežonīga daba, bet sakopts dārzs, sakārtota daba sakārtotu smadzenes un izārstētu viņu. Tad vecāki nolīgst dārznieku, kas iekārtotu pareizu parku, sākas mīlestība utt. Tur bija lieliski angļu aktieri – Evans Mekgregors, vislabākie producenti, patiešām pamatīgs darbs. Un beigās viņi to pat ne reizi neparādīja kinoteātros! Kļūda bija dārzā. Dārzs nebija īsti labs. Tāda sīka lieta, bet sabojāja visu filmu. Tā ka es savā biogrāfijā ielikšu kādas četras piecas filmas, kuras mani bērni varētu noskatīties, taču nezinu, vai turpināšu strādāt šajā jomā. Viņiem patiesībā vairs nemaz nevajag mūziku, filmām nevajag mūziku. Tā viņiem tikai traucē! Viņiem vajag ilustratīvu mūziku, viņi paniski cenšas gūt panākumus, tāpēc filmē vienīgi pēc kanoniem, nedodot ne mirkli atvilkt elpu. Ļoti reti tur ir vajadzīga īsta mūzika Ļoti reti.<br />RL: Bet kā tad Nīls Jangs, kurš spēlēja dzīvu mūziku virsū Džārmuša filmai Mironis?<br />Bregovičs: Jā, es zinu. Es noliecu galvu to producentu priekšā, kas ir gatavi pazaudēt naudu, riskējot ar kaut ko tādu – ļaut Nīlam Jangam divas stundas spēlēt elektrisko ģitāru. Bet tā nav ar tipveida Holivudas produkciju. Es nespēju iedomāties mūsdienu komponistu, kurš spēj sacerēt divas stundas viena mēneša laikā. Bet tas ir tipiskais Holivudas laika grafiks. Man paveicās strādāt ar režisoriem, kas neiekļāvās šajā grafikā, kas varēja atļauties strādāt lēnām. Un manos ierakstos apmēram puse ir tā mūzika, kas skan filmā, otra puse ir mūzika, kuru es esmu sacerējis, lai tas kopā veidotu labu albumu. Tas, pie kā es esmu strādājis laikā, kad tapa šī filma. Tāpēc koncertos es mēdzu spēlēt tā, kā tas izklausījās, pirms tika sagriezts un salīmēts filmas vajadzībām. Parasti filmai mūziku izvēlas režisors, un labi, ja viņam ir talants. Kas ir talants? Tā ir spēja atšķirt svarīgo no nesvarīgā. Talantīgs režisors nekad neiejauksies manā darbā, bet atnāks tikai tad, kad es būšu pabeidzis. Tas ir tāpat kā atdodot mašīnu remontā, ja jūs visu laiku stāvēsiet līdzās un dosiet padomus, automehāniķis jūs nošaus! Talantīgs režisors neiejauksies, jo viņš saprot, ka tā ir pēdējā iespēja ieraudzīt savu filmu tā, it kā redzētu to pirmo reizi – tajā brīdī, kad tai tiek pievienota mūzika. <br />RL: Kā jūs izskaidrojat etniskās mūzikas popularitāti pēdējos desmit gados?<br />Bregovičs: Pasaule ir kļuvusi savādāka. Skatoties televizoru, jūs sākat domāt, ka vienīgā mūzika, kas eksistē, ir tā, ko rāda televizorā. Taču tā nav tiesa. Es esmu pārdevis piecus miljonus ierakstu pēdējos desmit gados. Korejā, Jaunzēlandē, Islandē – visur. Ir skaidrs, ka pasaule nav tik idiotizēta, kā izskatās televizorā. Cilvēki ir ieinteresēti dzirdēt tādus komponistus, kāds esmu es – lokālu mūziku. Man paveicās, ka esmu piedzimis šajā laikā. Ja es būtu piedzimis pirms simt gadiem, es tā arī būti palicis vietējas nozīmes komponists. Šodien cilvēki ir zinātkāri. Pat tādi komponisti kā Arvo Pērts atrod savu klausītāju visā pasaulē. Mana mūzika ir tālu no meinstrīma, bet viņa mūzika ir pavisam tālu no tā. Vai, piemēram, Gurecka mūzika. Un te pēkšņi jūs lasāt interviju ar reperi Puff Daddy, kurš paziņo, ka viņa pēdējo ierakstu visvairāk ir ietekmējusi Gurecka mūzika! Pasaule nav tik vienkārša, kā izskatās televizorā.<br />RL: Mūsdienās ir kļuvis daudz vieglāk tikt klāt mūzikai, kas rodas otrā pasaules malā.<br />Bregovičs: Arī agrāk tas notika. Strādājot ar dziedātājiem no Sicīlijas, Korsikas, Horvātijas, Gruzijas, es dzirdu, kā mūzika ir ceļojusi no vienas vietas uz otru – kopā ar tirgotājiem, ceļojošajiem mūziķiem. Bet agrāk bija vajadzīgi gadsimti, lai veiktu to ceļu, kas tagad tiek paveikts vienā mirklī. Un pirmo reizi cilvēces vēsturē mazas kultūras ietekmē lielo kultūru attīstību.<br />RL: Tad jau jūs nebaidāties no globalizācijas?<br />Bregovičs: Protams, mēs tiekam globalizēti. Taču es nedomāju, ka jūs savās kāzās spēlēsiet MTV mūziku. Jūs taču neēdīsiet Makdonaldā, ja būsiet patiešām izsalcis. Ir lietas, kas izdzīvos. Tas, ka mēs kļūsim līdzīgāki, nenozīmē, ka mēs staigāsim uniformās. Es nesaprotu cilvēkus, kas visu laiku runā par to, ka šī pēdējā minūte un pasaule tūlīt ies bojā. Tā nav tiesa, pasaule ik brīdi kļūst labāka. Salīdziniet to, kas ir tagad ar pasauli pirms piecdesmit gadiem! Tās nav salīdzināmas. Tagad ir labāk. <br />RL: Jūs daudz ceļojat?<br />Bregovičs: Daudz par daudz. Man ir simt piecdesmit līdz divsimt koncertiem gadā. Taču man tas patīk. Vienreiz man bija gana un es aizgāju pensijā – kad pārtraucu rokenrola grupas darbību. Ziniet, tur visam bija jābūt skaļam un pārspīlētam, tas prasīja par daudz enerģijas. Vēlāk, jau pēc čigānu ierakstiem mans aģents centās mani pārliecināt atsākt koncertus, taču man likās, ka tas būs par smagu. Taču reiz, klausoties, kā Balanesku kvartetu izpilda manus stīgu kvartetus Romā, es sapratu, ka var taču spēlēt arī šādi – bez pastiprinātājiem, bez jebkādiem ortopēdiskiem palīglīdzekļiem. Un tā es tagad uzstājos – sēžu uz skatuves, nedaudz iedzeru un spēlēju. Bez īpaša sasprindzinājuma. <br />RL: Tad jau jums dzīvē ir paveicies!<br />Bregovičs: Man vienmēr ir veicies. Kopš sešpadsmit gadiem spēlēt striptīza bārā un ne reizi nesaķert sifilisu vai AIDS! (smejas)<br />urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:140512005-11-07T13:23:002005-11-07T13:23:002005-11-07T11:34:47Z2005-11-07T11:34:47Z1999. - 2000. gada testi:<br /><br /><a name="cutid1"></a><br /><b>Vai jūs gadījumā neesat homoseksuāls(-a)?</b><br /><br />Šis jautājums pēdējā laikā arvien vairāk sāk uztraukt vienkāršo lasītāju. Esam saņēmuši neskaitāmas vēstules ar vienu un to pašu lūgumu: paskaidrot, kā iespējams nepārprotami konstatēt šo cēlo un netveramo novirzi? Ceram, ka jums palīdzēs vienkāršs un viegli izpildāms psiholoģiskais tests. Uz katru jautājumu centieties atbildēt godīgi un ne vairāk kā vienu reizi. <br /><br />1. Novelkot T-kreklu vai džemperi, jūs:<br />a) satverat audumu ar abām rokām gar sāniem un velkat to uz augšu, izgriežot iekšpusi uz āru.<br />b) satverat audumu uz muguras vai pie kakla un velkat pāri galvai,<br />c) aizverat acis.<br /><br />2. Jūs:<br />a) reizēm kasāt pakausi, jo tas jums palīdz domāt,<br />b) nekad nekasāt pakausi, jo baidāties sabojāt frizūru,<br />c) reizēm nomaināt frizūru, cerībā, ka tas palīdzēs domāt.<br /><br />3. Jūs:<br />a) reizēm aptinat matu sprogu sev ap pirkstu vai kutinat ar matu šķipsnu sev vaigu,<br />b) nekad to nedarāt,<br />c) apskaužat cilvēkus, kuriem ir mati.<br /><br />4. Jūs uzšķiļat sērkociņu:<br />a) velkot to pret sevi,<br />b) velkot to no sevis,<br />c) berzējot to pret kastīti.<br /><br />5. Smēķējot, jūs mēdzat:<br />a) iekost cigareti starp zobiem,<br />b) turēt cigareti starp diviem pirkstiem,<br />c) nolikt cigareti pelnutraukā.<br /><br />6. Žāvājoties, jūs:<br />a) aizsedzat muti ar dūrē savilktu roku,<br />b) aizsedzat muti ar plaukstu,<br />c) aizsedzaties ar grāmatu.<br /><br />7. Pēc vannas jūs mēdzat:<br />a) aptīt dvieli ap galvu,<br />b) aptīt dvieli ap gurniem,<br />c) ietīties dvielī un aizmigt.<br /><br />8. Jūs kaitina, ja veļa iesprūst dibenā:<br />a) nē,<br />b) jā,<br />c) nezinu.<br /><br />9. Jums patīk nēsāt:<br />a) brīvu apakšveļu,<br />b) apspīlētas biksītes,<br />c) pamperus.<br /><br />10. Atvēzējoties, lai kaut ko aizmestu, jūs:<br />a) atliecat roku atpakaļ,<br />b) atliecat roku sānis,<br />c) nepievēršat uzmanību rokām.<br /><br />11. Jums patīk kārtot ziedus vāzē:<br />a) jā, es dievinu šo nodarbošanos,<br />b) nē, es nevaru ciest to darīt,<br />c) nezinu, nekad neesmu mēginājis.<br /><br />12. Sveicinoties, jūs:<br />a) sniedzat otram cilvēkam roku,<br />b) spēcīgi paspiežat otra cilvēka roku,<br />c) veicat sarežgītu sasveicināšanās rituālu, kura aprakstam šeit nepietiek vietas.<br /><br />13. Ja uz ielas jūs kāds pasauc, jūs:<br />a) pagriežaties ar visu ķermeņa augšdaļu,<br />b) pagriežat tikai galvu,<br />c) neatskatoties mūkat.<br /><br />14. Vai jums ir bail no zirnekļiem, tārpiem, pelēm?<br />a) nē,<br />b) jā,<br />c) jums patīk šis jautājums.<br /><br />15. Vai piekrītat apgalvojumam, ka krāna ūdens ir kaitīgs sejas ādai?<br />a) nē,<br />b) jā,<br />c) jūs pirmoreiz dzirdat tamlīdzīgas blēņas.<br /><br />16. Vai, nodarbojoties ar seksu, jūs domājat par to, kā šajā brīdī izskatāties?<br />a) nē,<br />b) jā,<br />c) jums ir svarīgāki darbi.<br /><br />17. Aplūkojiet savas rokas. - Vai, izlasot šo teikumu, jūs:<br />a) apskatījāt plaukstu virspuses,<br />b) apskatījāt plaukstu iekšpuses,<br />c) parbaudījāt, vai nagi ir tīri?<br /><br />18. Vai, nejauši trāpot ar āmuru pa pirkstiem, jūs:<br />a) pateiksiet kaut ko tādu, ko bez svītrojumiem iespējams publicēt presē,<br />b) pateiksiet kaut ko rupju,<br />c) noklusēsiet.<br /><br />19. Ja jums nepieciešams atvērt pudeli, bet pie rokas nav attaisāmā, jūs:<br />a) atvērsiet to pret galda malu, ar šķiltavām, ar otru pudeli, ar zobiem vai kā citādi,<br />b) palūgsiet to atvērt kādam citam,<br />c) turpināsiet meklēt attaisāmo.<br /><br />20. Jums patīk kaut ko turēt rokās:<br />a) jā, piemēram somu, grāmatu vai cimdus,<br />b) nē, ciest nevarat aizņemtas rokas,<br />c) jūs aizvaino šāds jautājums.<br /><br />21. Kāpjot pa stāvu nogāzi, jūs:<br />a) platāk liekat kājas,<br />b) kāpjat sāniski,<br />c) nesaprotat jautājumu.<br /><br />22. Lai aplūkotu savu pēdu vai kurpes zoli, jūs:<br />a) nedaudz piepaceļat kāju, ieliecat to celī un pagriežat pēdu pret sevi,<br />b) skatoties pār plecu, paceļat kāju sev aiz muguras,<br />c) apsēžaies lotosa pozā.<br /><br />23. Jūsu atiecības ar saviem dzimumorgāniem ir:<br />a) vienaldzīgas un atsvešinātas,<br />b) draudzīgas un humora pilnas,<br />c) savstarpēja naida piesātinātas.<br /><br />24. Ejot basām kājām pa sakarsušām smiltīm vai grīdu, jūs:<br />a) paceļaties uz pirkstgaliem,<br />b) stāvat uz papēžiem,<br />c) pārvietojaties lēcieniem.<br /><br />25. Apsēžoties vilcienā, jūs:<br />a) ieplešat kājas vai pārliekat tās vienu pār otru,<br />b) sakļaujat kājas kopā un turat tās paralēli vienu otrai,<br />c) vērojat tikai pretīmsēdētāju kājas.<br /><br />26. Izstaipoties pēc gulēšanas vai sēdēšanas, jūs:<br />a) izstiepjat uz sāniem vai paceļat rokas,<br />b) saliecat rokas elkoņos un piespiežat tās pie sāniem,<br />c) pieskaraties ar rokām pie grīdas.<br /><br />27. Stāstot rupju anekdoti, jūs:<br />a) nomainīsiet rupjo vārdu ar pieklājīgu ekvivalentu,<br />b) ar uzsvaru izrunāsiet rupjo vārdu,<br />c) attiecīgajā vietā iekleposieties, zīmīgi miedzot ar aci un rādot nepieklājīgus žestus.<br /><br />28. Halāta jostu jūs apsienat:<br />a) augstāk par nabu,<br />b) zemāk par nabu,<br />c) ap roku un staigājat vaļēju halātu.<br /><br />29. Ja uz ielas atklāsiet, ka jums ir vaļā bikšu priekša, jūs:<br />a) sameklēsiet nomaļu vietu, kur sakārtosiet kļūmi,<br />b) mierīgi aizpogāsiet bikses,<br />c) mierīgi turpināsiet ceļu.<br /><br />30. Glābjoties no trokšņa, jūs:<br />a) aizsegsiet ausis ar plaukstām,<br />b) aizspiedīsiet ausis ar pirkstiem,<br />c) pabāzīsiet galvu zem spilvena.<br /><br />31. Ja kāds jums palūdz padot šķiltavas, jūs:<br />a) padosiet tās izstieptā rokā,<br />b) pametīsiet tās tā, lai prasītājs varētu tās noķert,<br />c) izliksieties, ka neesat dzirdējis lūgumu.<br /><br />32. Jums patīk glāstīt sava partnera matus:<br />a) jā,<br />b) nē,<br />c) jums nav partnera.<br /><br />33. Ģērbjoties, jūs:<br />a) iesākumā uzvelkat kreklu vai džemperīti, tikai pēc tam - bikses,<br />b) iesākumā uzvelkat bikses, pēc tam - visu pārējo,<br />c) uzvelkat visu vienlaicīgi un ātri.<br /><br />34. Cimdus jūs mēdzat uzvilkt:<br />a) pirms izejat uz ielas,<br />b) pēc tam, kad jau esat izgājis uz ielas,<br />c) pēc tam, kad rokas ir nosalušas.<br /><br />35. Nesot smagu un neparocīgu kasti, jūs:<br />a) paņemsiet to padusē, atbalstot ar kanti pret gurnu un pieturot no augšpuses ar roku,<br />b) turēsiet to piespiestu sev pie krūtīm,<br />c) nemitīgi mainīsiet pozu.<br /><br />36. Naudu jūs mēdzat nēsāt:<br />a) iebērtu kabatās,<br />b) noglabātu naudasmakā,<br />c) īpašā sainītī, pielīmētu pie vēdera ar leikoplastu.<br /><br />37. Savelciet roku dūrē, un aplūkojiet to.<br />a) jūsu īkšķis atrodas virs rādītājpirksta,<br />b) jūsu īkšķis ir paslēpts dūres iekšpusē,<br />c) jūs nevarat atrast īkšķi.<br /><br />38. Vai jums ir ieradums pabāzt kāju zem sevis, kad sēžat?<br />a) nē,<br />b) jā,<br />c) jums ir divas kājas.<br /><br />39. Izgriežot slapju veļu, jūs:<br />a) satverat to ar plaukstām uz augšu,<br />b) satverat to ar plaukstām uz leju,<br />c) izmantojat centrifūgu.<br /><br />40. Pēc mīlēšanās jums gribas:<br />a) pļāpāt un skūpstīties,<br />b) gulēt,<br />c) ēst.<br /><br />Tagad ieskatieties savā pasē. Ja tajā ierakstītais dzimums ir „vīriešu”, pieskaitiet sev pa diviem punktiem par katru „a” atbildi uz jautājumiem 1., 3., 4., 7., 8., 10., 11., 12., 17., 18., 20., 23., 24., 27., 28., 33., 34., 35., 37., 39., 40. un par katru „b” atbildi uz jautājumiem 2., 5., 6., 9., 13., 14., 15., 16., 19., 21., 22., 25., 26., 29., 30., 31., 32., 36., 38.<br /><br />Ja pasē ierakstīts „sieviešu” dzimums, pieskaitiet sev pa diviem punktiem par katru „a” atbildi uz jautājumiem 2., 5., 6., 9., 13., 14., 15., 16., 19., 21., 22., 25., 26., 29., 30., 31., 32., 36., 38. un par katru „b” atbildi uz jautājumiem 1., 3., 4., 7., 8., 10., 11., 12., 17., 18., 20., 23., 24., 27., 28., 33., 34., 35., 37., 39., 40. <br /><br />Kopējais punktu skaits ataino latentā homoseksuālisma procentuālo īpatsvaru jūsu psihofiziologiskajā uzvedībā. Ja punktu skaits ir nulle, jūs esat atbaidoši tipisks sava oficiālā dzimuma pārstāvis. 10-20 % novirze ir parastā ikdienas norma. Pie 50% jāsāk uztraukties, vai to nav pamanījuši arī apkārtējie. 80% ir maksimāla robeža, kas sasniedzama, neizdarot ķirurgisku iejaukšanos.<br /><br /><br /><a name="cutid2"></a><br /><br /><b>Kāda ir jūsu vērtību sistēma?</b><br /><br />Cilvēkam ir raksturīgi tiekties pēc laimes. Katrs gan laimi saprot citādi, un bieži vien ir sastopami mazāk apķērīgi cilvēki, kas uzskata sevi par nelaimīgiem tikai tāpēc, ka nav atraduši savu, personīgo laimes definīciju. Atļausimies apgalvot, ka iluzora būs tā laime, kas nebalstās vienkāršās un pašam lietotājam saprotamās pamatvērtībās. Šis tests jums palīdzēs noskaidrot, kāda ir jūsu vērtību sistēma, kam turpmākajā dzīvē jums būtu jāpievērš lielāka uzmanība. Atbildiet uz sekojošiem jautājumiem, izvēloties vienu no četrām piedāvātajām atbildēm.<br />Iedomājieties, ka esat atnācis uz veikalu, lai iepirktu produktus sātīgām vakariņām. No bagātīgā piedāvājuma jums rodas viena vienīga neskaidrības sajūta. Pēdējā brīdī jūs izvēlaties:<br /><br />a) produktu, kuru iekārojis nopirkt cilvēks, kas stāv rindā aiz jums,<br />b) produktu, kas izskatās visgaršīgākais,<br />c) produktu, kuru šajā veikalā redzat pirmoreiz,<br />d) produktu, kas patīkami pārsteidz ar savu cenu.<br /><br />Iedomājieties, ka esat nolēmis doties uz kinoteātri, lai atpūstos kopā ar sirdij patīkamu personu. Kuru no četrām filmām jūs izvēlētos?<br /><br />a) spraigu piedzīvojumu filmu Glābjot ienaidnieku par politiskās dzīves aizkulisēm,<br />b) erotisku filmu Nokaitētā nagla ar pusaudžu seriāla zvaigznes piedalīšanos,<br />c) populārzinātnisku filmu par kukaiņu dzīvi Arī mums neiet slikti,<br />d) filmu, ko rāda bezmaksas seansā.<br /><br />Iedomājieties, ka nakts vidū izdzirdat dīvainus trokšņus aiz loga. Pēc dažu minūšu ilgām pārdomām jūs nekavējoties:<br /><br />a) notverat laupītāju, piesienat viņu pie apkures caurules un sākat pratināšanu, pirms ieradusies policija,<br />b) pārstājat nodarboties ar mīlestību, izslēdzat gaismu un atsākat nodarboties ar to, ko pārstājāt,<br />c) pārtraucat lasīt grāmatu, ieslēdzat gaismu un pienākat pie loga, lai noskaidrotu, kas tur grabinās,<br />d) ieslēdzat signalizāciju.<br /><br />Iedomājieties, ka esat pieklājīgi saslimis un atrodaties stacionārā ārstniecības iestādē. Ēdienreižu starplaikā jūs visvairāk uztrauc:<br /><br />a) dežurējoša ārsta izsaukšanas poga,<br />b) persona, kas izdarīs nākamo injekciju,<br />c) dīvainā sakritība starp burtu skaitu krustvārdu mīklā un neizlasāmajā uzrakstā uz jūsu tablešu paciņas,<br />d) dienu skaits, pareizināts ar pacienta uzturēšanās izmaksām.<br /><br />Iedomājieties, ka esat nomiris un paradīzē satiekat Kārli Ulmani. Pēc pāris neveiklā sarunā pavadītām mūžībām jūs viņam uzdodat jautājumu, ko jau sen esat kārojis:<br /><br />a) kādi apsvērumi noteica datuma izvēli 15. maija apvērsumam?<br />b) vai attiecības ar Munteru bija homoseksuālas?<br />c) kur īsti atrodas Ulmaņa kaps?<br />d) kas bija Zīgerista maisiņos?<br /><br />Iedomājieties, ka simfoniskās mūzikas koncerta laikā jums gadījies iemigt. Pamostoties, jūs:<br /><br />a) liekat orķestrim atkārtot no tās vietas, kurā iemigāt,<br />b) nogaidāt, līdz visi klausītāji izgājuši no zāles, jo piecelties traucē erekcija (vai arī tieši otrādi, ja esat sieviete),<br />c) atzīmējat programmiņā vietu, kurā iemigāt, lai nākamreiz pievērstu tai īpašu uzmanību,<br />d) pieprasāt atmaksāt naudu par neizmantotajām biļetēm.<br /><br />Iedomājieties, ka nespējat tikt galā ar mājas uzkopšanas darbiem un pieņemat mājkalpotāju. Pirmais darbs, ko uzdodat paveikt, lai pārbaudītu viņas spējas, ir:<br /><br />a) izremontēt dzīvokli,<br />b) saklāt gultu,<br />c) saskaitīt grāmatas,<br />d) atrast 10 santīmu monētu, ko pazaudējāt pirms mēneša.<br /><br />Iedomājieties, ka trauku veikalā esat nejauši izraisījuši porcelāna vāzes nokrišanu. Brīdī, kad visi apkārtējie ir šausmās sastinguši un pārdevēju sejās parādās sadistisks smīns, jūs:<br /><br />a) pierādāt, ka jums no veikala pienākas kompensācija par dzīvībai bīstamiem apstākļiem,<br />b) ar baudu saplēšat vēl pāris šķīvju,<br />c) ar interesi iztaujājat pārdevējus par šīs vāzes izcelšanos un īpaši labajām īpašībām,<br />d) samaksājat par vāzi un aizejat.<br /><br />Iedomājieties, ka augstskolas eksāmenā jums gadās izvilkt tukšu biļeti, kurā eksaminatori aizmirsuši ierakstīt numuru. Kā jūs rīkosieties?<br /><br />a) piespiedīsiet eksaminācijas komisiju atzīties, ka tā nav spējīga pildīt savus pienākumus,<br />b) ierakstīsiet biļetē rupju pantiņu un nemanot ieliksiet profesora kabatā,<br />c) pieprasīsiet, lai tiek pārbaudītas visas pārējās biļetes un noskaidrosiet, kurš numurs trūkst,<br />d) apmainīsiet biļeti pret vēl labāku.<br /><br />Iedomājieties, ka bērni jūs neklausa. Jūs:<br /><br />a) aizliedzat viņiem skatīties televizoru, sarunāties un smaidīt,<br />b) piekaujat viņus,<br />c) aizvedat viņus pie psihiatra,<br />d) atņemat viņiem kabatas naudu.<br /><br />Secinājumi:<br /><br />Ja lielākajā daļā gadījumu esat atbildējis ar a), vairāk par visu pasaulē jūs vērtējat varu. Tās vārdā jūs esat gatavs paciest vislielākās mocības un grūtības. Ja nenodarbojaties ar politiku, tad tikai tāpēc, ka vēlaties koncentrēt savās rokās pēc iespējas vairāk varas pavedienu. Draugi jūs pazīst pēc rokas spiediena.<br /><br />Ja vairums atbilžu atzīmētas ar b), jūsu dzīves saturs ir seksuālā apmierinājuma meklējumi. Ikvienā nenozīmīgākaja ikdienas pasākumā jūs spējat atrast juteklisku piesātinājumu. Lūpas jums vienmēr ir puspavērtas, acu zīlītes - ieplestas, bet ausu ļipiņas - piesārtušas.<br /><br />Ja lielākoties esat atbildējis ar c), jūs esat kritis par upuri neremdināmai zināšanu kārei. Jūs neastājat neizlasītas pat prezervatīvu lietošanas instrukcijas un vienmēr zināt, kurā gadā huņņu karaspēks šķērsojis Elbu. Zināšanu liesmas izgaismo jūsu personību no iekšienes, radot spocīgas ēnas un pieskaroties dzirksteles.<br /><br />Ja atbilžu sarakstā dominē d), apkārtējie var jūs vienīgi apskaust - jūsu dzīves vērtības ir paliekošas un brīvi konvertējamas. Nauda ir jūsu piektais elements, naudas dēļ jūs ēdat un dzerat, naudas dēļ mazgājaties un apmeklējat tualeti. Acis jums ir piemiegtas, bet pirkstgali - nodiluši.<br /><br />Ja savās atbildēs atrodat visus četrus piedāvātos variantus vienādās proporcijās, jūsu vērtību sistēma ir nepareiza. Vai arī jūs neesat sapratis jautājumus.<br /><br /><a name="cutid3"></a><br /><br /><b>Vai jūs esat normāls?</b><br /><br />Nav noslēpums, ka normālam cilvēkam vajadzīga spiedīgu apstākļu sakritība vai īpaša drosme, lai viņš dotos pie psihiatra lūgt izziņu par savu pieskaitāmību. Taču ikviens no mums vēlas zināt (mēs vismaz tā ceram), cik lielā mērā mēs esam atbilstīgi vispārējās normas līmenim. Mājas apstākļos un draugu lokā to palīdzēs izdarīt viegli izpildāms tests. Uz katru jautājumu iespējams atbildēt tikai ar jā vai nē. Anketas beigās atradīsiet savāktā punktu skaita skaidrojumus. Vēlam veiksmi!<br /><br />1. Vai apkārtējie pret jums izturas ar pienācīgu cieņu?<br /><br />2. Vai atceraties kaut vienu dzejoli, ko skolā mācījāties no galvas?<br /><br />3. Vai bērnībā jums ir bijušas problēmas?<br /><br />4. Vai esat tās atrisinājis? (sk. iepriekšējo jautājumu)<br /><br />5. Vai esat lietderīgi izmantojis savus privatizācijas sertifikātus?<br /><br />6. Vai esat savā dzīvē kaut reizi kļūdījies?<br /><br />7. Vai jums ir bail no biļešu kontrolieriem?<br /><br />8. Vai jums ir bail no tiem, kas atver šampanieša pudeles?<br /><br />9. Vai jums ir bail sajukt prātā?<br /><br />10. Vai jums ir bijušas situācijas, kad piepeši vairs nesaprotat, kur atrodaties, un kā tur esat nokļuvis?<br /><br />11. Vai jums ir ienaidnieki, kas vēlētos jūsu nāvi?<br /><br />12. Vai jums ir mati?<br /><br />13. Vai jums ir nauda?<br /><br />14. Vai jums pietiek ar to, kas ir?<br /><br />15. Vai jums mēdz būt kauns par saviem vārdiem?<br /><br />16. Vai jūs apmierina Lattelekom tarifi?<br /><br />17. Vai jūs bieži atrodat pazaudētu naudu?<br /><br />18. Vai jūs bieži priecājaties, skatoties spogulī?<br /><br />19. Vai jūs bieži tīrāt zobus?<br /><br />20. Vai jūs esat izlasījis Dž. Džoisa Ulisu (no sākuma līdz beigām)?<br /><br />21. Vai, guļot savā gultā pēc jautras ballītes, jūs esat domājis par to, ar kādu ātrumu izplešas Visums?<br /><br />22. Vai jūs esat ticis nolaupīts?<br /><br />23. Vai, pamanot ceļu policijas darbinieku, jūs mēdzat nodrebēt?<br /><br />24. Vai jūs gribētu kļūt par deputātu?<br /><br />25. Vai jūs gribētu uzlabot savu izskatu?<br /><br />26. Vai jūs ietekmē gadalaiku maiņa?<br /><br />27. Vai jūs kāds ir mē(c)inājis noindēt?<br /><br />28. Vai kādam tas ir izdevies (sk. iepriekšējo jautājumu)?<br /><br />29. Vai jūs mīlat savu valdību?<br /><br />30. Vai jūs mēdzat būt dusmīgs uz nedzīviem priekšmetiem?<br /><br />31. Vai jūs mēdzat būt dusmīgs uz automašīnām?<br /><br />32. Vai jūs protat ar skatienu pārvietot priekšmetus?<br /><br />33. Vai jūs protat stāvēt uz galvas?<br /><br />34. Vai jūs regulāri lietojat remantadīnu?<br /><br />35. Vai jūs saglabājat nevinnējušās loterijas biļetes, cerībā, ka publicētajos rezultātos bijusi drukas kļūda?<br /><br />36. Vai jūs ticat Emulatoram, Kalnietim un a(c)entam Malderam?<br /><br />37. Vai jūs vienmēr sakāt visu, ko domājat?<br /><br />38. Vai jūs uztrauc sajūta, ka esat pilnīgi viens šajā pasaulē?<br /><br />39. Vai jūs vēlētos dienēt armijā?<br /><br />40. Vai jūs vēlētos kļūt par Latvijas ekonomikas ministru?<br /><br />41. Vai jūs zināt drošu veidu, kā tikt vaļā no galvassāpēm?<br /><br />42. Vai jūsu dzīvoklī mēdz nokrist priekšmeti?<br /><br />43. Vai mēdzat dzirdēt balsis, kaut arī tuvumā nav neviena cilvēka?<br /><br />44. Vai, saņemot Trīszvaigžņu ordeni, jums varētu ienākt prātā no tā atteikties?<br /><br />45. Vai jūs bieži smejaties par citu izstāstītām anekdotēm?<br /><br />46. Vai kādreiz esat mē(c)inājis noskaidrot, no kurienes bankomāti ņem naudaszīmes?<br /><br />47. Vai jums patīk kāpt kokos?<br /><br />48. Vai jūs ticat Latvijas zemkopības izdzīvošanai?<br /><br />49. Vai jums ir skaidrs priekšstats par to, kā pasaule ies bojā?<br /><br />50. Vai jūs kaut ko saprotat no datoriem?<br /><br />51. Vai jūs bieži priecājaties par to, ka dzīvojat?<br /><br />52. Vai jūs uzskatāt, ka esat kādam pateicību parādā?<br /><br />53. Vai, vērojot zivtiņas akvārijā, jūs mēdzat nomierināties?<br /><br />54. Vai lidmašīnas jūs uzbudina?<br /><br />55. Vai jūs labprāt ēdat austeres?<br /><br />56. Vai gulētejot jūs mēdzat izslēgt gaismu?<br /><br />57. Vai mēdzat izteikt ironiskas piezīmes arī tad, ja neviens tās nedzird?<br /><br />58. Vai zināt no galvas savu personas kodu?<br /><br />59. Vai spējat strādāt 24 stundas diennaktī?<br /><br />60. Vai mēdzat sajust savas dvēseles kustēšanos?<br /><br />61. Vai, iepērkoties veikalā, jūs mēdzat izmantot dienesta mašīnu?<br /><br />62. Vai jums nešķiet, ka vienreiz jau esat atbildējis uz visiem šiem jautājumiem?<br /><br />Pieskaitiet sev pa vienam punktam par katru apstiprinošu atbildi uz jautājumiem 3., 6., 7., 8., 9., 12., 13., 15., 19., 23., 25., 26., 30., 31., 33., 36., 42., 23., 47., 51., 53., 54., 56., 61. un pa diviem punktiem par katru noliedzošu atbildi uz jautājumiem 1., 2., 4., 5., 10., 11., 14., 16., 17., 18., 20., 21., 22., 24., 27., 28., 29., 32., 34., 35., 37., 38., 39., 40., 41., 44., 45., 46., 48., 49., 50., 52., 55., 57., 58., 59., 60., 62.<br />Iegūtais kopējais punktu skaits uzrāda jūsu atbilstību vispārējiem normāla cilvēka standartiem procentuālā izteiksmē. Varat būt mierīgs, ja tas tuvojas 100%, varat priecāties, ja tas pārsniedz maksimāli iespējamo, un varat vairs neuztraukties, ja esat ieguvis mazāk par 50%. Par jums parūpēsies.<br /><br /><br /><a name="cutid4"></a><br /><br /><b>Vai jūs pareizi dzīvojat?</b><br /><br />Ikvienu cilvēku reizi pa reizei pārņem šaubas par to, vai viņš dzīvo pareizi. Visbiežāk tas notiek, sākoties jaunam gadam, nereti - sākoties jaunai nedēļai, bet dažiem šī doma neliek mieru ik rītu. Pirms sperat izšķirīgus soļus sava dzīvesveida mainīšanai, un vēl jo vairāk - pirms cenšaties neapdomīgi izbeigt apnikušo dzīvi pavisam, atbildiet uz šī testa jautājumiem. Iespējams, kas viss nemaz nav tik slikti, kā jums šķiet.<br /><br />1. Vai jums patīk tas, ko darāt?<br /><br />a) jā, tas ir tas, par ko es gribēju kļūt, kad biju mazs;<br />b) iztikt var, ja reiz dzīve tā iegrozījusies;<br />c) nē, bet vai tad var arī savādāk?<br /><br />2. Vai jums patīk iemācīties kaut ko jaunu? <br /><br />a) jā, es to daru ar prieku;<br />b) kaut kā taču jākuļas;<br />c) nē, es neciešu skolu.<br /><br />3. Vai izdarāt visu, ko esat ieplānojis?<br /><br />a) jā, tāds nu es esmu;<br />b) reizēm gadās;<br />c) es nemēdzu neko ieplānot.<br /><br />4. Vai ievērojat labi sabalansētu diētu?<br /><br />a) jā, veselīgs uzturs man ir svarīgs;<br />b) ik pa brīdim es apņemos to ievērot;<br />c) es nesaprotu šo jautājumu. <br /><br />5. Vai izvairāties no pārliekas cukura, sāls un tauku lietošanas uzturā?<br /><br />a) jā, tas ir mana dzīvesveida pamatā;<br />b) reizēm, kad izbeidzas cukurs vai sāls;<br />c) nē, tas ir vienīgais, kas piešķir dzīvei garšu. <br /><br />6. Vai lietojat vitamīniem bagātu pārtiku?<br /><br />a) jā, man vienmēr galdā ir svaigi dārzeņi un augļi;<br />b) man mājās ir aizsākta vitamīnu burciņa;<br />c) man tas ir vienalga.<br /><br />7. Vai ēdat gaļu retāk kā trīs reizes nedēļā?<br /><br />a) jā, un vasarā - nemaz;<br />b) no garšīga gaļas ēdiena nemēdzu atteikties;<br />c) gaļa ir ēdiena pamatā. <br /><br />8. Vai jūsu svars ir normas robežās?<br /><br />a) jā, es rūpīgi sekoju tā uzturēšanai;<br />b) svārstības ir pārāk lielas, lai sargātu robežas;<br />c) man tas ir vienalga.<br /><br />9. Vai dzerat mazāk par trim kafijas tasēm dienā?<br /><br />a) jā, cenšos ievērot pieticību;<br />b) ja kāds piedāvā, tad dzeru;<br />c) bez kafijas nevaru pamosties un aizmigt.<br /><br />10. Vai dzerat mazāk par trim alkohola glāzēm nedēļā? <br /><br />a) jā, cenšos dzert alkoholu tikai īpašos gadījumos;<br />b) pēc svētkiem vismaz nedēļu nedzeru nemaz;<br />c) kā tas ir - mazāk par trim glāzēm? Un kur tad likt to, kas paliek pudelē?<br /><br />11. Vai lietojat zāles retāk kā reizi mēnesī?<br /><br />a) jā, slimoju reti;<br />b) dzīve šajā klimatā to neatļauj;<br />c) man taču vienreiz ir jāizārstējas. <br /><br />12. Vai smēķējat mazāk par trim cigaretēm dienā?<br /><br />a) patiesībā, es vispār nesmēķēju;<br />b) es noteikti atmetīšu smēķēšanu;<br />c) ar trim jau nav ko sākt.<br /><br />13. Vai cenšaties lietot kāpnes lifta vietā?<br /><br />a) jā, tik daudz spēka taču man ir;<br />b) kāpjot uz leju;<br />c) ja reiz es maksāju par liftu, tad es to lietoju.<br /><br />14. Vai dienas laikā atrodat laiku relaksācijai?<br /><br />a) jā, tas ir svarīgi, lai saglabātu labu pašsajūtu visas dienas garumā;<br />b) sestdienās un svētdienās;<br />c) relaksācija ir naktsklubi, bet pa dienu tie nestrādā.<br /><br />15. Vai veltāt fiziskiem vingrinājumiem vismaz stundu nedēļā?<br /><br />a) jā, man ir abonements trenažieru zālē;<br />b) es noteikti sākšu no rītiem skriet;<br />c) man visa dzīve ir fizisks vingrinājums, ko jūs vēl gribat? <br /><br />16. Vai vakaros viegli aizmiegat?<br /><br />a) jā, man nav problēmu;<br />b) viegli aizmiegu tikai pēc smagas dienas;<br />c) es lietoju miegazāles.<br /><br />17. Vai sāpju remdēšanai izmantojat dabiskus paņēmienus zāļu vietā?<br /><br />a) jā, zāles man nav nepieciešamas;<br />b) ciešos, līdz nevaru izturēt;<br />c) kas tie par paņēmieniem?<br /><br />18. Vai jums ir pastāvīgs seksuāls partneris?<br /><br />a) jā, tas man palīdz koncentrēties;<br />b) gribētos jau, bet dzīvē tā nenotiek;<br />c) apnīk taču!<br /><br />19. Vai protat novērst stresu un nogurumu, ko sagādā darbs?<br /><br />a) darbs man sagādā prieku un piepildījumu;<br />b) hokeja mačs vai ballīte ar draugiem ir labākais paņēmiens, kā tikt galā ar stresu;<br />c) nejautājiet man par darbu!<br /><br />20. Vai protat rīkoties ar kontracepcijas līdzekļiem?<br /><br />a) jā, tas nomierina un ļauj domāt tikai par partneri;<br />b) drošāk jau ir ar tiem prezervatīviem, tač labāk bez;<br />c) to taču nekad nevar iepriekš paredzēt. <br /><br />21. Vai jūs apmierina attiecības ar draugiem un mīļajiem?<br /><br />a) jā, viņi ir fantastiski;<br />b) tādi nu mēs esam, labāki ir tikai filmās;<br />c) es viņus varētu nosist. <br /><br />22. Vai esat apmierināts ar savu seksuālo dzīvi?<br /><br />a) jā, tā sagādā man neaprakstāmas baudas mirkļus un dod enerģiju turpmākajam darbam;<br />b) pāris reizes ir bijis tīri tā neko;<br />c) es par to nedomāju.<br /><br />23. Vai kārtojat tā vai cita veida eksāmenus vismaz reizi trijos gados?<br /><br />a) jā, es rūpējos par savu garīgo un profesionālo izaugsmi;<br />b) pēdējo reizi tas bija, saņemot autovadītāja apliecību;<br />c) cenšos neiekļūt šāda veida nepatikšānās.<br /><br />24. Vai esat apmierināts ar to, kā pavadāt savu brīvo laiku?<br /><br />a) jā, tas vienmēr ir aizraujoši;<br />b) būtu vairāk naudas, tad jau kaut ko izdomātu;<br />c) parasti neko neatceros.<br /><br />25. Vai spējat tikt galā ar savu budžetu<br /><br />a) jā, prasmīgi rīkojoties, iespējams daudz ietaupīt;<br />b) kaut kā jau galus savelku kopā;<br />c) parādus reizēm atdodu, ja atrodu kādu, no kā aizņemties.<br /><br /><br />Pieskaitiet sev 4 punktus par katru A atbildi, 2 punktus par katru B atbildi un nepieskaitiet neko, ja esat atbildējis tā, kā ieteikts C punktā. Kā parasti - maksimāli pareizs dzīvesveids atspoguļojas nepārspējamos 100 punktos, un, jo sliktāk jums klājas, jo vairāk šis cipars tuvojas nullei. Taču, kamēr tā nav sasniegta, viss vēl nav zaudēts.<br /><br /><br /><a name="cutid5"></a><br /><br /><b>Vai ir vērts sākt?</b><br /><br />Ikviens no mums nereti nonāk šaubīgā situācijā, kad nākas izvēlētes, vai sākt darīt to, ko esam iecerējuši, vai tomēr vēl pārdomāt pēdējā brīdī? Mainīt darbavietu, precēties, ietetovēt intīmā vietā nepieklājīgu uzrakstu, apzagt banku, privatizēt dzīvokli, pārkārtot mēbeles dzīvoklī - tas viss ir bezgala sarežģīti. Daži izšķiras intuitīvi, citi meklē palīdzību pie zīlnieces vai metamajos kauliņos, vēl citi lūdz padomu gudrākiem un pieredzējušākiem, taču īstenībā jebkuru no divām priekšā stāvošajām iespējām var izvēlēties, aukstasinīgi izanalizējot speramā soļa labās un sliktās puses. Un to mēs varam izdarīt paši, ar vienkārša testa palīdzību. Uz katru no testa jautājumiem iespējamas trīs atbildes: „jā„, „nē” un „nezinu„. Par katru apstiprinošu atbildi pieskaitiet sev 5 punktus, par katru noliedzošu - atņemiet 5 punktus. Atbilde „nezinu” punktus nedod, taču arī skaidrību nevairo.<br /><br /><br />1. Vai jums pietiek laika, lai izdarītu to, ko esat iecerējis?<br />2. Vai tas ir atļauts valstī, kurā jūs dzīvojat?<br />3. Vai tas jums sagādātu prieku?<br />4. Vai ar to nodarbojas arī citi?<br />5. Vai tas ļaus jums nopelnīt vairāk naudas?<br />6. Vai draugi jūs turpinās cienīt arī pēc tam, kad uzzinās, ko esat izdarījis?<br />7. Vai jūs par iecerēto jau esat kādam izpļāpājies?<br />8. Vai jūsu ģimene atbalsta šo ieceri?<br />9. Vai tas ietilpst tās partijas programmā, par kuru jūs balsojāt iepriekšējās vēlēšanās?<br />10. Vai tajā ir kaut kas skaists?<br />11. Vai to ir iespējams pārtraukt, ja pēkšņi izrādās, ka jums tas nepatīk?<br />12. Vai tas ir nesāpīgi?<br />13. Vai to dara arī Eiropā?<br />14. Vai tas jums sagādās pietiekami lielu prieku?<br />15. Vai tam ir kāda jēga?<br />16. Vai tas vairos mieru pasaulē?<br />17. Vai jūs to jau esat kādreiz darījis?<br />18. Vai tas atrisinās visas jūsu problēmas?<br />19. Vai tas jau ir iekļauts jūsu darba plānā?<br />20. Vai to jums liek darīt jūsu goda kodekss?<br />21. Vai to jums liek darīt priekšnieks?<br />22. Vai tas ietilpst jūsu tautas tradīcijās?<br />23. Vai tas labo jūsu iepriekš pieļautās kļūdas?<br />24. Vai tam ir zinātnisks pamatojums?<br />25. Vai tas atvieglos jūsu dzīvi?<br />26. Vai tas atvieglos jūsu sirdsapziņu?<br />27. Vai tajā ir kaut kas seksuāls?<br />28. Vai jūs to darāt labāk par citiem?<br />29. Vai jūsu ģimene būs priecīga, kad par to uzzinās?<br />30. Vai tas vairos nacionālā kopprodukta pieaugumu?<br />31. Vai tas bagātinās jūsu garīgo pasauli?<br />32. Vai tam ir pietiekami daiļskanīgs nosaukums?<br />33. Vai tas ir veselīgi?<br />34. Vai tas parāda jūs labākā gaismā?<br />35. Vai tas var kalpot par paraugu citiem?<br />36. Vai tas tuvinās visas cilvēces kopīgā mērķa sasniegšanu?<br />37. Vai tas ļaus jums pierādīt, ka esat pieaudzis?<br />38. Vai jūs par to esat kaut kur lasījis?<br />39. Vai jūs par to esat lasījis žurnālā Rīgas Laiks?<br />40. Vai tas jums tiešām sagādās prieku?<br /><br /><br />Ja, saskaitot punktus, esat ieguvis no 100 līdz 200 punktiem, tad dariet, kā esat iecerējis. Ja iegūtais punktu skaits ir negatīvs - rīkojieties pretēji iecerētajam. Ja to jautājumu skaits, uz kuriem esat atbildējis „nezinu„, ir vismaz 20, pamēģiniet noskaidrot atbildes un atgriezieties pie šī testa.<br />urn:lj:klab.lv:atom1:ilmars:137102005-10-30T15:34:002005-10-30T15:34:002005-10-30T14:00:44Z2005-10-30T14:00:44ZAtcerējos par kādu tekstu, kas jāsaglabā. Saglabāšu to šeit.<br /><br /><b>Afganistāna: zemsvītras piezīmes</b><br /><a name="cutid1"></a><br />Kaut kur noteikti ir arī pats teksts. Tikai to ir uzrakstījis kāds cits.<br /><br />1. Bērnībā, lasot stāstu par Šerloka Holmsa pirmo satikšanos ar Vatsonu, es diez vai pievērsu uzmanību kādai epizodei - pierādot savu dedukcijas spēju, Holmsam pietika ar pāris detaļām, lai nekļūdīgi noteiktu, ka Vatsons nupat ir atgriezies no Afganistānas. Dakteris, taču ar militāru stāju, iededzis, taču nevienmērīgi, tātad - britu armijas ārsts, kas nesen atgriezies no karadarbības siltajās zemēs, tātad - no Afganistānas. Tikai vēlāk, pārlasot šo grāmatu, es atklāju, ka Vatsons jau sākumā pats nedaudz pastāsta par savām gaitām karā, pastāsta britāniski atturīgi un precīzi - ne miņas no varonības, tikai muļķīgas sagadīšanās un neveiksmju virkne. Tieši Britu impērijas pieredze nostiprināja Rietumu valstsvīru apziņu, ka Afganistānu nav iespējams iekarot, ikviens šāds mēģinājums ir lemts neveiksmei, lai gan vēsture rāda, ka to ir centušies daudzi.<br /><br />2. Netālu no Kabulas vietējie iedzīvotāji joprojām zin parādīt vietu, kur Maķedonijas Aleksandrs uzcēlis savas varenības simbolisko (protams, fallisko) robežstabu. Pārdēvējis vietējo Heratu, Arahotami (Kandahāru) vai Ortospanu (Kabulu) par vietējo Aleksandriju un nolēmis, ka nu ir iekarojis visu tolaik zināmo pasauli, viņš Afganistānu bija spējis iekarot tikai līdz pusei. Arī Čingizhana karaspēks, no savas puses aizrautīgi pakļaujot krievu zemes un Tibetas kalnus, nav ne varējis, ne gribējis tikt tālāk par kādu izžuvušu upīti.<br /><br />3. Leģenda stāsta, ka 1880. gada karā ar britiem afgāņu vienības vadīja sieviete vārdā Malalaja. Savu plīvuru, ar ko bija jāaizsedz seja, lai to neierauga svešinieki, viņa izmantoja par karogu.<br /><br />4. Nepievēršot uzmanību citu valstu tālaika problēmām, ekstrēmistiskā organizācija Afgāņu jaunatne 1933. gadā atentātā nogalināja Afganistānas karali. Viņa dēls Zahīrs Šahs tobrīd bija 19 gadus vecs - pārāk jauns, lai valdītu musulmaņu izpratnē, tāpēc 20 gadus viņa vietā to darīja trīs onkuļi. Taču tam nav īpašas nozīmes. Nākamos 20 gadus valdīja pats Zahīršāhs, un tieši viņa laikā - 60. gados Afganistānā izveidojās to politisko kustību aizmetņi, kas vēlāk vistiešākajā veidā ietekmēja valsts vēsturi. Brīvas parlamenta vēlēšanas, relatīvi brīva prese, brīvas augstskolas - tas viss mulsināja un provocēja.<br /><br />5. „Dēļ tā, ka cilvēks ir summa, ko veido materiālais ķermenis un garīgā dvēsele, un tās ir divas substances ar dažādām īpašībām, kas ir pretējas savā stāvoklī, un kopīgais tajās - gadījuma rakstura un pārejošas darbības,- cilvēks sava materiālā ķermeņa dēļ vēlas mūžīgi atrasties ielejas pasaulē, bet savas garīgās dvēseles dēļ tiecas uz augstāko pasauli. Tāpēc lielākā daļa cilvēku darbu un nodomu ir pretrunīgi.„ (no viduslaiku musulmaņu traktāta Šķīstie brāļi)<br /><br />6. Pagrīdes organizācijas Musulmaņu jaunatne rindās bija Kabulas universitātes Inženieru fakultātes students Hekmatjars (nākamais Afganistānas Islāma partijas vadītājs), teoloģijas profesori Rabani (Afganistānas Islāma biedrības dibinātājs) un Saijafs (Afganistānas atbrīvošanas islāmiskās savienības dibinātājs).<br /><br />7. 1965. gada 1. janvārī necilā māla ēkā Kabulas nomalē sapulcējās divdesmit septiņi jaunieši, kurus bija izvirzījuši Afganistānas marksistu pulciņi. Svarīgā notikuma priekšnojautās viņi nofotografējās - visi kopā un atsevišķi pēc nacionālā principa. Daudzi bija atnākuši, līdzi ņemot sainīti ar pirmās nepieciešamības priekšmetiem - gadījumam, ja tiks arestēti. Viņi bija atnākuši uz revolucionāras partijas dibināšanas kongresu. Pirmajās rindās sēdēja grāmatas Jaunā dzīve autors Nūrs Mohammads Tarakī un ministrijas ierēdnis Babraks Karmals. Viņi pēc brīža tika ievēlēti par partijas centrālkomitejas pirmo sekretāru un viņa vietnieku. Uz palodzes sēdēja kongresa vadītājs kara lidotājs Adams Hans Džadži. Starpbrīdī, dzerot tēju ar cepumiem, kāds pajautāja Tarakī: „Kas tevi pilnvaroja mūs sapulcināt? Kas tevi atbalsta?” Tarakī esot atbildējis: „Paša griba un Afganistānas tauta.„<br /><br />8. Afganistānas Tautas demokrātiskās partijas pirmajā kongresā nepiedalījās neviens strādnieku šķiras pārstāvis. Debatēs daudzi kaunējās no savas izcelšanās. Šahs Vali, piemēram, uzsvēra, ka ir buržuāzijas pārstāvis un tāpēc varot kļūdīties. Nūrs Ahmads Nūrs atzinās, ka ir bagāta feodāļa dēls, kura īpašumā ir 30 tūkstošu bruņotu karavīru liela personīgā armija, taču solīja, ka turpmāk šie cilvēki kalpos partijas interesēm.<br /><br />9. Izmantodams valdnieka prombūtni, Afganistānas karaļa Zahīršāha brāļadēls princis un ģenerālis Sardars Mohammads Dauds 1973. gada 18. jūlijā pasludina Afganistānu par republiku. Zahīršāhs vairs neatgriežas valstī un turpmāk lielākoties uzturas Francijā.<br /><br />10. Monarhijas gāšanu islāmiskie spēki uztver par signālu cīņas sākumam. Viņu mērķis ir nodibināt Afganistānā teokrātisku islāma valsti, atjaunojot ticības un morāles tīrību. Daudzi emigrē uz Pakistānu, kur uzsāk bruņotu grupu veidošanu. Gulbedins Hekmatjars 1975. gada jūnijā mēģina noorganizēt sacelšanos Pandžšērā, taču vietējie iedzīvotāji to uztver ar neizpratni.<br /><br />11. 1978. gada 27. aprīlī notiek militārs apvērsums, kura laikā Daudu un viņa brāli nogalina pulkveža Abdula Kadira vadītā armijas grupa. Lai arī operācijā iesaistīti augstu stāvoši armijas virsnieki, reālā varas pārņemšana notiek ar septiņu tanku palīdzību, kas iebrauc Kabulas centrā, ieņem pastu, telegrāfu un banku, „par pretošanos” nošauj valdību un pasludina Afganistānu par demokrātisku republiku. Oficiālajā paziņojumā teikts: „Bruņotie spēki ir apņēmušies nosargāt tēvzemi, nacionālo neatkarību, afgāņu tautas brīvību un godu.„ Pagaidām netiek teikts - no kā nosargāt.<br /><br />12. Musulmaņu laika skaitīšanas sistēmā tā bija 1357. gada Saura mēneša 7. diena.<br /><br />13. Revolucionārā padome ieceļ „izcilo nacionālās revolūcijas darbinieku” Nūru Mohammadu Tarakī par valsts pagaidu vadītāju un revolucionārās padomes priekšsēdētāju. Dienu vēlāk - 3. maijā, par priekšsēdētāja vietnieku tiek ievēlēts Babraks Karmals, bet par Tarakī kā premjerministra vietnieku un ārlietu ministru tiek iecelts Hafizulla Amins. Aizsardzības ministra pienākumus kautrīgi piekrita pildīt pats Abduls Kadirs. Jāpiebilst, ka visi jaunatrastie civilie „darbinieki„ vēl pirms pāris dienām atradās cietumos, kur bija iekļuvuši kā Afganistānas TDP biedri. (Starp citu, spriežot pēc oficiāliem paziņojumiem presē, valdības pirmais lēmums ir atbrīvot no ieslodzījuma cilvēkus, kas, spriežot pēc tiem pašiem paziņojumiem, jau ir valdības locekļi). Nedaudz atģidušies no sengaidītajām pārmaiņām un sakārtojuši hronoloģiskās saites, viņi jau 9. maijā notikušo nosauc par Saura (Aprīļa) revolūciju, kas tiek pasludināta kā rūpīgi plānota un gatavota jau kopš partijas dibināšanas 1965. gadā. Togad, starp citu, Tarakī esot viesojies Maskavā, kur PSKP CK pārstāvjiem stāstījis par savu apvērsuma ideju. Ideja esot atzīta par „interesantu” un Tarakī acīmredzot sācis saņemt zināmu palīdzību nepateicīgās pagrīdes darbības organizēšanai, trīspadsmit gadu laika iesaistot partijā ap 20 tūkstošiem biedru. Visu atlikušo savas neilgās valstsvīra karjeras laiku Tarakī ziedo, lai uzsvērtu TDP lomu un mazinātu armijas nozīmi Aprīļa revolūcijas kaldināšanā. Tikai vēlāk atklājās fakti par Valsts drošības komitejas saistību ne tikai ar Tarakī, bet arī ar Afganistānas armijas vadību un pat gāztās Dauda valdības ministriem. Atklājās arī tas, ka VDK nebija plānojusi šo apvērsumu, un, nonākot izvēles priekšā - kurus no saviem aģentiem atbalstīt - izšķīrusies pēdējā brīdī.<br /><br />14. Šis motīvs Afganistānas vēsturē vēl atkārtosies vairākkārt.<br /><br />15. Tarakī izrādījās lielisks padomju skolas audzēknis. Jau 1978. gada vasarā uzsāktā agrārā reforma izpaudās plānveida izbraukumos uz laukiem, kur sapulcināto vietējo iedzīvotāju acu priekšā tika nošauti lielāko zemes gabalu īpašnieki, turpat aprokot tos un steigā sadalot zemi visiem klātesošajiem. Jau augustā pulkvedis Kadirs tika pasludināts par kontrrevolucionāru elementu un arestēts. Deviņu mēnešu laikā tiek arestēti divi tūkstoši TDP biedru, 500 no viņiem - nošauti. Noslēpumainā kārtā no politiskās skatuves uz laiku pazūd Babraks Karmals - Tarakī vietnieks partijā.<br /><br />16. Babraks Karmals 1966. gadā piedalījās Afganistānas parlamenta vēlēšanās un kopā ar vēl trim ATDP biedriem kļuva par apakšpalātas deputātiem. Laikam kļuva iedomīgs un drīzumā domstarpības starp Tarakī un Karmalu saasinās, partijā izveidojas divas naidīgas frakcijas - Karmala vadītais labējais spārns Parčam (Karogs) un Tarakī piekritēji, kreisāk noskaņotie, kurus dēvēja par Halk (Tauta). Abām frakcijām bija sava organizācija, savi finansu līdzekļi un pat katrai savs zīmogs. Šķelšanās turpinājas gandrīz 10 gadus.<br /><br />17. Arī tas vairoja domstarpības partijā - halkisti lielākoties bija puštunu tautības pārstāvji no provinces, parčamisti bija bagātaki, izglītotāki un to vadībā bija uzbeki - lielākā nacionālā minoritāte Afganistānā.<br /><br />18. „Aprīļa revolūcijas„ plānošana notika pilsētas zooloģiskajā dārzā.<br /><br />19. Tarakī dzimis zīmīgajā 1917. gadā, pirms partijas dibināšanas darbojies politiskajā organizācijā Pamodusies jaunatne un visu mūžu uzskatījis sevi par komunistu.<br /><br />20. Politiskā terora efekts dažādās zemēs izpaužas atšķirīgi. Citur tas garantē pusgadsimtu ilgu netraucētu valdīšanu, citur - drīzu varas nomaiņu. Vai nu apnikuši baidīties, vai arī gluži otrādi - pieraduši pie bailēm tik ļoti, ka vairs nemana, vistuvākie tirāna līdzgaitnieki kādā jaukā dienā sper izšķirošo soli. 1979. gada septembrī, atgriezies no triumfa pilnas ciemošanās Havannā un Maskavā, Tarakī uzzin, ka viņa vadītās partijas ārkārtas plēnums „izskatījis Tarakī lūgumu veselības stāvokļa dēļ atbrīvot viņu no visiem partijas un valsts amatiem”. Par premjeru tiek iecelts Hafizulla Amins. Zīmīgi, ka divdesmit dienas vēlāk Tarakī „mirst no ilgstošas un nopietnas slimības„, bet viņa sērojošie ģimenes locekļi nez kāpēc tiek ievietoti cietumā. Tiesa, vēlāk, jau pēc Amina nāves, tiek noskaidrots, ka Tarakī valdības pagrabos ir slepeni un bezkaislīgi nosmacēts ar spilvena palīdzību. Tiek pat atrasti trīs „Amina bandas” virsnieki, kas to ir izdarījuši, atzinušies un, protams, arī nogalināti.<br /><br />21. Bet to neviens nezina 1979. gada septembrī, kad Amins, kļūdams par valsts galvu, pasludina vispārēju amnestiju, represiju galu, patiesas tautas demokrātijas uzvaru, darbaļaužu tiesību un brīvību neaizskaramību, kā arī likumību un taisnīgumu. Starp citu, amnestija neattiecās uz tiem „revolucionārajiem darboņiem„, kas savulaik veidoja pirmo revolucionāro valdību pēc Aprīļa revolūcijas.<br /><br />22. Babraks Karmals jau Tarakī valdības laikā izbrauca uz Čehoslovakiju. Sākumā - kā vēstnieks, tad tika noslēpts pavisam. Trīs citi Tarakī valdības ministri tika ar VDK palīdzību slepus (paslēpti koka kastēs) izvesti uz Bulgāriju, vēkāk - uz Maskavu.<br /><br />23. „Mēs esam paveikuši sociālistisko revolūciju, un, tā kā mums nav proletariāta, diktatūru realizēs armija.” (Hafizulla Amins sarunā ar PSRS vēstnieku 1979. gadā)<br /><br />24. 1968. gadā Amins tika izslēgts no partijas un pārcelts kandidāta statusā. Lēmuma tekstā bija frāze: „par fašistiskām iezīmēm„.<br /><br />25. Amina darbība nopietni satrauca padomju valstsvīrus. Arī šis apvērsums nebija gaidīts - vēl septembrī, kad Tarakī personiskā sarunā ar Brežņevu lūdza militāru palīdzību, viņam tika kategoriski atteikts. Tā gada novembra beigās PSRS vēstnieks Afganistānā Puzanovs saņēma telegrammu: „"emot vērā jūsu vairākkārt izteiktos lūgumus tikt atbrīvotam no vēstnieka amata Kabulā, jūs tiekat pārcelts citā darbā.” Nekādus lūgumus Puzanovs, protams, netika izteicis.<br /><br />26. Kopš 70. gadu vidus Afganistānā bija ap 300 padomju militāro padomnieku. Pēc Aprīļa revolūcijas VDK padomnieku palīdzību izmantoja Afganistānas drošības dienests. Tarakī vadītās valdības ministriem katram bija savs padomnieks, kuri piedalījās valdības sēdēs, piedalījās jautājumu apspriešanā, valdības un partijas programmu izstrādāšanā.<br /><br />27. 1979. gada 27. decembrī Amins uzaicināja valdības un politbiroja locekļus uz pusdienām savā jaunajā rezidencē Tadžbekas pilī. Nupat no PSRS atgriezies bija biedrs Pandžšeri. Pusdienu laikā viņš paziņo, ka padomju draugi ir apmierināti ar viņiem izstāstīto Tarakī nāves versiju un solījuši militāru palīdzību. Amins triumfējoši paziņo, ka padomju divīzijas jau ir šķērsojušas Amudarju un atrodas ceļā uz Kabulu.<br /><br />28. Pēc lēmuma pieņemšanas par karaspēka ievešanu Afganistānā steigā tika izveidota 40. armija. Liela daļa personālsastāva bija rezerves karavīri, kas mobilizēti Vidusāzijas republikās. Autokolonnas virzību uz Kabulu aizšķērsoja Salangas pāreja, kas ziemas laikā kļuva īpaši bīstama. Pēc vairāku automašīnu iegāšanās aizās kolonna tika apturēta uz divām nedēļām.<br /><br />29. Jau 25. decembrī uz Kabulu un Bagramu tika pārvietota gaisa desanta divīzija. 350 pārlidojumu, ap 4 tūkstošiem desantnieku, vairāk nekā tūkstoš tonnu munīcijas - divu dienu laikā. Viena no lidmašīnām Il-76 piezemējoties ietriecās klintīs. Un tomēr šī pārvietošanās palika praktiski nepamanīta gan Afganistānā, gan Padomju Savienībā.<br /><br />30. Afganistānas valdība jau kopš neatminamiem laikiem bija parakstījusi ar PSRS līgumu par savstarpēju palīdzību un nereti lūgusi ievest valstī padomju karaspēka vienības. Neuzticoties saviem bruņotajiem spēkiem (un, kā liecina pieredze - pamatoti), visi Afganistānas valdnieki ir vēlējušies nodrošināties ar krievu specdienestu apsardzi, taču 1979. gadā šīs vēlmes sasniedza savu kulmināciju. Oficiālās sarunās ar PSRS vēstnieku, VDK pārstāvjiem un PSKP vadību ir lūgts: 14. aprīlī - iesūtīt Afganistānā 15-20 kaujas helikopteru pilnā ekipējumā, 16. jūnijā - nosūtīt padomju ekipāžas tankiem un bruņutransportieriem, kas apsargātu valdību un lidlaukus, 11. jūlijā - ievest Kabulā vairākus bataljonus speciālā karaspēka, 19. jūlijā - ievest Afganistānā divas divīzijas, 20. jūlijā - ievest Kabulā gaisa desanta divīziju, 21. jūlijā - nosūtīt uz Afganistānu 8-10 helikopterus Mi-24, 24. jūlijā - ievest Kabulā trīs armijas vienības, 12. augustā - ievest Kabulā padomju karaspēku, trīs specvienības un transporta helikopterus, 21. augustā - nosūtīt uz Kabulu 1,5 - 2 tūkstošus padomju desantnieku, nomainīt afgāņu zenītiekārtu apkalpes ar padomju speciālistiem, 25. augustā - ievest Kabulā padomju karaspēku. Šie lūgumi atkārtojās 2. oktobrī, 17. un 20. novembrī, 2., 4., 12. un 17. decembrī. Oficiālā atbilde visu šo laiku bija - „nē„.<br /><br />31. 1979. gada maijā tika pieņemts lēmums par īpaša „musulmaņu bataljona” izveidošanu Galvenās izlūkošanas pārvaldes paspārnē. Ietērpti afgāņu armijas formās, 600 desantnieku tika gatavoti iesūtīšanai Afganistānā. 27. decembrī viņi atradās Amina personīgās apsardzes vidū.<br /><br />32. Runā, ka ārzemju bankās uz Amina vārda esot bijis noguldīts ap 114 miljonu afgani un 2 miljoni dolāru.<br /><br />33. Pusdienu laikā Amins cienāja viesus ar zupu, no kuras atteicās jau pieminētais TDP CK sekretārs Pandžšeri. „Laikam Kremļa virtuve būs tevi izlutinājusi,„ pajokoja Amins. Viņš nezināja, ka pils virtuvē strādājošais pavārs bija VDK aģents uzbeks Mamodžons (tiesa, citur teikts, ka viņš esot bijis tadžiks Momadžons). Apmēram stundu pēc pusdienām viesus pārņēma pēkšņs nelabums, miegainība, daži sāka histēriski smieties. Pie Amina tika izsaukti ārsti - čekisti no PSRS vēstniecības. Izskalojuši kuņģi un atgriezuši Aminu pie samaņas, viņi devās prom, tā arī nenojaušot, ka gandrīz izjaukuši savu kolēģu ieplānoto operāciju.<br /><br />34. Pilī kopā ar Aminu bija viņa sieva un bērni.<br /><br />35. „Debesu iemītnieki tad uzsauks uguns iemītniekiem: mēs esam pārliecinājušies, ka mūsu Kunga solījumi bijuši patiesi; vai arī jūs esat pārliecinājušies, ka jūsu Kunga draudi bijuši patiesi? Viņi atbildēs - ”jā.„„ (Korāns 81:14)<br /><br />36. „Šodien tika sagrauta Amina un viņa līdzskrējēju - mežonīgu benžu, uzurpatoru un slepkavu izveidotā moku mašīna. Lielā Aprīļa revolūcija, kas uzsākta afgāņu varonīgās tautas nesatricināmās gribas rezultātā ar Afganistānas revolucionārās armijas uzvarošās sacelšanās palīdzību, ir iegājusi jaunā posmā. Par noziegumiem pret Afganistānas tautu revolucionārā tiesa ir piespriedusi Aminam nāves sodu. Soda izpildīšana ir notikusi.” (no paziņojuma Kabulas radio 1979. gada 28. decembrī)<br /><br />37. Eksistēja divas oficiālās versijas par to, kāpēc nepieciešams karot Afganistānā. Pirmā bija mīts par internacionālo pienākumu pret brālīgo afgāņu tautu. Šai versijai neviens, protams, neticēja, tāpēc steigšus tika izdomāta otra, kas tika pusoficiāli stāstīta politnodarbībās: tas bija mīts par PSRS dienvidu robežu aizsargāšanu un amerikāņu raķešiekārtām, kas būtu izvietotas Afganistānā, ja padomju karaspēks nebūtu paspējis ienākt. Šis mīts izklausījās pieņemamāks, jo bija savtīgāks, „slepenāks„, „viltīgāks”. Vēl eksistēja trešais mīts, kas ļāva daudziem karavīriem attaisnot savu bezjēdzīgo piedalīšanos bezjēdzīgajā asins un patronu tērēšanā. Mīts par karu kā vīrietības un varonības plāksteri. Mīts par karu „pa īstam„, par nāves un dzīvības tuvumu, par savas padomiskās bezjēdzības pārvarēšanu, par atgriešanos „citādam”. Paaudze, kas bija izaugusi, skatoties daudzas sliktas un dažas ģeniālas filmas par karu, uz brīdi noticēja, ka spēs atgūt pazaudēto dzīves īstenības sajūtu. Lieki teikt, ka arī tas izrādījās tikai apmāns.<br /><br />38. Pavisam citādi bija ar afgāņiem. Viņi prata dzīvot, karot un mirt pa īstam. Musulmaņiem nomirt nenozīmē vienkārši aiziet no dzīves. Nomirt jāprot, jo nāve ir viens no vissvarīgākajiem dzīves notikumiem. Nāve nav šausmīga vai traģiska, ja vien tā ir godīga, varonīga un cēla nāve ticības vārdā.<br /><br />39. Brošūrā, kas tika izdalīta visiem Afganistānā iesūtītajiem „karavīriem - internacionālistiem„ bija teikts: „Padomju kareivi! Atrodoties draudzīgās Afganistānas teritorijā, neaizmirsti, ka pārstāvi armiju, kas sniegusi palīdzīgu roku šīs zemes tautām viņu cīņā pret imperiālismu un iekšējo reakciju. Atceries, ka no tavas uzvedības afgāņu tauta spriedīs par visu Padomju armiju, par mūsu dižo padomju Dzimteni. Atrodoties ADR, ievēro padomju cilvēkam pierastās ētiskās normas, kārtību, likumus, izrādi cieņu pret afgāņu tautas tikumiem un parašām. Pēc sava rakstura afgāņi ir labticīgi, uzklausoši, smalki jūt labo un ļauno. Uz godbijīgu attieksmi viņi reaģē ar vēl dziļāku cieņu. Īpaši augstu viņi vērtē cieņas izrādīšanu pret bērniem, sievietēm, veciem cilvēkiem. Vienmēr izrādi labvēlību, humānismu, taisnīgumu un cieņu pret ADR darbaļaudīm. Stingri ievēro visus ārstu priekšrakstus un padomus. Neizmanto ūdeni no arikiem, kanāliem un citām ūdenskrātuvēm - tajās var būt dažādu infekciju perēkļi.”<br /><br />40. Afganistānas karā aizgāja bojā 13 833 padomju armijas karavīru. Ievainoti - 49 985.<br /><br />41. Kristīgajā kultūrā nāve ir sods. To piespriež neliešiem, noziedzniekiem, citādajiem. Nāve ir netīra, necienīga, tumša. Padomju sabiedrība šajā aspektā bija krievu pareizticības mantiniece. Neviens no padomju valsts vadītājiem nenomira „cēlā nāvē„, dažu nāvi valsts ilgu laiku centās neievērot.<br /><br /><br />42. Mēnesi pirms 27. decembra notikumiem Kabulā ar slepenu misiju ieradās padomju specdienestu pārstāvis ģenerālleitnants Paputins. Šifrētie ziņojumi, ko viņš nosūtīja uz Maskavu, esot saturējuši aicinājumu nekavējoties ievest Afganistānā karaspēku. Viņam esot likts nodot padomju puses atbildi - „nē.” 28. decembrī Paputins izdarīja pašnāvību.<br /><br />43. Runā, ka Paputins bijis alkoholiķis un viņa pašnāvībai nav nekāda sakara ar īso vizīti Afganistānā.<br /><br />44. „Mēs radījām cilvēku no pīšļiem, tad ievietojām drošā glabātuvē kā sēklas lāsi; tad šo lāsi pārvērtām asins receklī; tad šo asins recekli pārvērtām par miesu; tad šo miesu pārvērtām par kauliem; tad šos kaulus ietērpām gaļā; tad iekārtojām viņu ar cita veida radīšanu. Lai slavēts Dievs, visdižākais no radītājiem!„ (Korāns 23-12)<br /><br />45. Izdevās taču Čehoslovakijā 1968. gadā un Ungārijā 1956. gadā.<br /><br />46. Amina pils ieņemšanas operāciju veica tolaik slepena VDK specvienība ar slepeno nosaukumu Alfa. Atbalstošais Musulmaņu bataljons bja saņēmis pavēli uzsiet uz kreisās rokas baltu marles apsēju - lai viņus nesajauktu ar Amina īsto apsardzi. Dodoties uz kauju, „musulmaņiem” tika teikts: „Tā būs īsta kauja. Ja gadās kādu nošaut, neuztraucieties, jums par to nekas nebūs.„ Savukārt Vitebskas gaisa desanta divīzijas vienības, kas notikumu vietā ieradās tikai uz rīta pusi, nebija informētas par marles nozīmi un bez īpašām instrukcijām paspēja nošaut vairākus „savējos”. Pārpratums atrisinājās tikai pēc tam, kad desantnieki izdzirdēja otrā pusē atskanam rupju lamāšanos krieviski.<br /><br />47. PSKP un armijas vadība vienmēr ir noliegusi, ka kaujas vienībām ticis dots uzdevums nogalināt Aminu.<br /><br />48. Operācijas kodētais nosaukums bija Vētra-333. Interesanti, kāpēc tikai puse?<br /><br />49. Alfas kaujinieks Aleksandrs Pļusņins ar kāju izsita stikla durvis kādā pils otrā stāva istabā un iemeta iekšā granātu. Atskanēja sieviešu kliedzieni. Šķembas bija trāpījušas kājā kādai meitenei un smagi ievainojušas veļā tērptu vīrieti, kuru istabā ienākušais Viktors Karpuhins tūliņ arī nogalināja ar automāta kārtu. Zīmīgi, ka Karpuhins bija vienīgais Alfas kaujinieks, kas par šo operāciju saņēma PSRS Varoņa ordeni.<br /><br />50. Pēc kaujas pilī iegāja divi nākamās valdības ministri, kas sameklēja un atpazina Amina līķi. Viņa sievu un meitu katram gadījumam aizsūtīja uz Kabulas centrālcietumu. Piecgadīgais Amina dēls tika atrasts nogalināts.<br /><br />51. Kāda armijas anekdote stāsta: „Čukča tiek aizsūtīts uz Afganistānu. Dodas kaujā. Citiem līdzi automāti, ložmetēji, granātas; čukča paņēmis tikai cirvi. Visi skatās - čukča ielec dušmaņu ierakumos. Viens ložmetējs apklust, otrs, trešais. Pec brītiņa iestājas klusums, čukča atgriežas pie pārsteigtajiem karavīriem, kas jautā: „Kur tu tā esi iemācījies?„ ”Tundrā,„ atbild čukča. „Bet tur taču neviens nedzīvo!„ ”Šeit arī drīz nedzīvos...„<br /><br />52. Kā ģitāras pavadījumā dziedāja Afganistānas kara veterānu dziesmu festivālu dalībnieki:<br /><br />„Ne velti karavīri nosirmo,<br />Ne velti viņu rindas tukšojas,<br />Varoņdarbi leģendās nenoveco<br />Un tautas piemiņā neizzūd.<br /><br />Tas, kurš karojis Afganistānā,<br />Vieglu ceļu dzīvē nemeklēs -<br />Apakš smagas nastas droši stāsies<br />Un nepametīs jūs nelaimē vienus.„<br />(autors - V. Kucenko)<br /><br />53. Padomju karavīri pārdeva afgāņiem patronas, iepriekš tās divas stundas vārot. Tika uzskatīts, ka šādā veidā sagatavotas tās gan šauj, bet lido netālu un nenogalina. Kāda armijas anekdote stāsta: ”Sēž slēpnī afgāņu snaiperis. Iet garām padomju seržants, afgānis paskatās piezīmju grāmatiņā - „Seržants, 10 dolāri„. Kamēr skatās, tas jau aizgājis. Sēž tālāk. Nāk kapteinis. Afgānis skatās piezīmju grāmatiņā - „20 dolāri.” Arī nokavē. Nākamo vairs nepārbauda, kā pamana - šauj nost. Paskatās piezīmju grāmatiņā - „Praporščiks, padomju armijas bremze. Par nošaušanu - sods 30 dolāri.„<br /><br />54. Bija tāds ticējums - ja nokļūsi Afganistānā pret paša gribu, tad varbūt izdzīvosi, bet, ja pats būsi vēlējies turp nokļūt, tad noteikti iesi bojā. Bija vēl, protams, arī mīts par to, ka brīvprātīgos svītroja ārā no sarakstiem - apmēram tāpat kā iepriekš sodītos vai medicīnisko pārbaudi neizturējušos.<br /><br />55. Ārstu komisijai, kas pārbaudīja obligātā dienesta karavīrus pirms nosūtīšanas uz Afganistānu, visās ailēs bija jāraksta „Derīgs dienestam valstīs ar karstu klimatu”. Runā, ka viens, šķiet - psihiatrs, bija ierakstījis „Derīgs dienestam Afganistānā„. Drīz vien arī pats pazudis.<br /><br />56. 1982. gadā tika paziņots par septiņu bruņotās opozīcijas grupējumu apvienošanos aliansē Afganistānas modžahedinu islāmiskā savienība. Tajā ietilpa Gulbedina Hekmatjara Afganistānas islāma partija, Burhanudina Rabani Afganistānas islāma biedrība, Mohammada Nabi Afganistānas islāma revolūcijas kustība, Mohammada Junusa, jeb Halesa Islāma partija, Saida Ahmada Gilani Afganistānas nacionālā islāma fronte, Sebhatullas Modžadadi Afganistānas nacionālā glābšanas fronte un Abdula Rasula Saijafa Afganistānas atbrīvošanas islāmiskā savienība.<br /><br />57. PSRS Aizsardzības ministra īpašais pārstāvis Afganistānā ģenerālis Vareņņikovs tika saukts par „astoto modžahedu”. Viņa rezidence Kabulā atradās atsevišķā, stingri apsargātā savrupmājā, ko ieskāva augstsprieguma līnijai pieslēgta dzelzs sēta. Runāja, ka apsardzes karavīri izklaidējas, metot pret sētu klaiņojošos suņus.<br /><br />58. Lai arī formāli būdami Rabani partijas līdzgaitnieki, „Septiņu aliansei„ nepievienojās vairāki bruņoto vienību komandieri, kas jau bija ieguvuši autoritāti, personīgi piedaloties kaujās un nepakļaujoties nekādam politiskam diktātam. Padomju propaganda, cenšoties nomelnot „amerikāņu rokaspuišus un narkotiku tirgoņus”, divus no viņiem - Ahmadšāhu Masudu un Ismaīlu Hanu rādīja kā godīgus un varonīgus cīnītājus par ticību.<br /><br />59. „Afgāņiem ir nepieciešamas tikai divas lietas - Korāns un stingeri„. (Ahmadšāhs Masuds)<br /><br />60. Divdesmitgadīgais Kabulas politehniskā institūta students Masuds emigrēja no Afganistānas pēc apvērsuma 1973. gadā, atgriezās 1975. gadā, lai organizētu sacelšanos savā dzimtajā provincē - Pandžšērā. 1978. gadā viņš pievienojas Rabani un uzsāk cīņu pret Kabulas režīmu. Nodibinājis pilnīgu kontroli pār stratēģiski svarīgo Pandžšeras ieleju, Masuds paraksta vienošanos ar padomju karaspēku. Vienošanās bija spēkā no 1983. līdz 1985. gadam.<br /><br />61. „Pandžšēras lauva” - tā dēvēja Masudu viņa atbalstītāji.<br /><br />62. „Sākot ar 1985. gadu ķīmiskā karaspēka ugunsmetēju vienības aktīvi piedalījās kaujas operācijās. Ugunsmetēji tika izmantoti par tuvcīņas ieroci un tika lietoti galvenokārt tajos gadījumos, kad mērķa iznīcināšana ar parastajiem ieročiem nebija iespējama. Parasti tika izveidota grupa no 2-3 ugunsmetējiem un piesedzošā grupa no 6-10 strēlniekiem. Ir atzīmēti atsevišķi gadījumi, kad pretinieka iznīcināšanai nostiprinātā cietoksnī tika sakoncentrēts līdz 30 ugunsmetējiem, kas uzbruka vienlaicīgi no trim pusēm. Ugunsmetēji tika izmantoti arī autokolonnu apsargāšanai. Tādos gadījumos uguns tika raidīta no bruņutransportiera, izmantojot īsu apstāšanos, kas ļāva panākt negaidītību un spēcīgāku morāli-psiholoģisko iedarbību uz pretinieku.„ (no ģenerālštāba materiāliem)<br /><br />63. Ismaīls Hans visu padomju okupācijas laiku kontrolēja Herātas provinci un praktiski visus Afganistānas rietumus.<br /><br />64. Tikai vienreiz viņš esot kontaktējies ar padomju puses pārstāvjiem. Ģenerālis Andraškins nosūtījis Ismaīlam vēstuli, kurā aicināja padoties un salīdzināja viņu ar 20. gadu uzbeku sacelšanās vadoni Ibrāhīmu Begu - dumpinieku, kurš ticis sakauts un visu aizmirsts. Tas pats notiks arī ar Ismaīlu Hanu, piebilda Andraškins. Ismaīla atbilde bija: „Pasakiet ģenerālim, ka viņš ir melis. Ibrāhīms Begs cīnījās pret jums pirms septiņdesmit gadiem, un jūs joprojām nespējat viņu aizmirst. Mani jūs atcerēsieties divsimt gadus.”<br /><br />65. Lai uzsāktu karaspēka izvešanu, padomju pusei nācās nomainīt valsts vadītāju. Karmala vietā nāca drošības dienesta vadītājs Nadžibulla. Afganistānas demokrātiskā republika tika pārdēvēta par Afganistānas republiku. No cietumiem izlaisti ap 800 politieslodzīto. Valdības līmenī tika pasludināta Mierizlīguma politika - kaut kas līdzīgs mūsu Perestroikai un Atklātībai. Ženēvā tika sāktas sarunas starp Kabulas valdību un Pakistānā esošo opozīciju.<br /><br />66. Ženēvas sarunās puses atteicās tikties tiešā veidā, un sarunas notika ar starpnieka palīdzību. Ik dienu bija iespējama tikai viena tikšanās katrai no pusēm, ievērojot stundas starplaiku (lai nejauši nesatiktos pie ieejas ēkā). Runā, ka šo sarunu veiksmīgs iznākums bija atkarīgs tikai no tā, kā vakaros risinājās sarunas starp amerikāņu padomnieku, kurš vadīja opozīcijas delegāciju un padomju padomnieku, kurš vadīja Kabulas pārstāvjus.<br /><br />67. „Droši vien būsiet dzirdējuši par mūsējām raķetēm, kas it kā ir nodotas afgāņu armijai un it kā ne Pakistānas bombardēšanai. Palaišanas iekārtas atrodas 3-4 kilometru attālumā no mūsu daļas un skats ir grandiozs gan naktī, gan dienā, kad tāda ietaise paceļas gaisā, domīgi uzņem kursu un pazūd tālēs kā ugunīgs punkts, atstājot aiz sevis dūmu grīsti. Duhi ir patiesi sašutuši par to visu, un citādu reakciju no viņiem gaidīt būtu muļķīgi.„ (vēstules no Afganistānas 1988. gadā)<br /><br />68. Padomju puse turpināja noliegt, ka tiek apšaudīta Pakistānas teritorija, un nevienam tā arī nekļuva skaidrs, kāpēc šīs raķetes bija nepieciešams izlietot pusgadu pirms karaspēka izvešanas. Visticamāk, lai izmēģinātu, kā tās darbojas, pirms tajās ieliek kodolgalviņas.<br /><br />69. „Naktīs kļūst auksts, sākas pats patīkamākais šejienes gadalaiks, tikai neizsakāmi skumjš. Jo smaržo pēc mājām. Afganistāna vispār ir bez smaržas, ja nu vienīgi tā sajūta, kad putekļi kairina deguna gļotādu. Tāpēc, kad nolīst lietus un samirkst mēnešiem kaltusī zāle vai uzpūš dzestrāks vējš no kādas apsnigušas kalnu virsotnes, tad smaržo pēc Latvijas. Klīst sadistiskas baumas, ka karaspēka izvešana atsākšoties tikai novembrī.” (vēstules no Afganistānas 1988. gadā)<br /><br />70. Leģenda stāsta par to, ka Gautama Buda savulaik apceļojis arī tagadējās Afganistānas teritoriju. Dažviet tuksnesī vēl joprojām esot redzami viņa pēdu nospiedumi.<br /><br />71. „Kungi! Esmu saņēmis jūsu brīdinājumu. Tam sekojošās apšaudes un noziegumi, ko jūsu cilvēki pastrādājuši Salangā un Džabal-Usaradžā, neko nemainīs. Šajā sakarā man ir jasaka, ka padomju vadības pozīcija, kas pēdējā laikā tiek ieturēta, risinot starptautiskos jautājumus un, it īpaši - afgāņu problēmu, ir viesusi ticību, ka jaunais režīms Padomju Savienībā ir mainījies, rēķinās ar reālo situāciju un vēlas, lai Afganistānas problēma tiktu atrisināta sarunu ceļā. Mēs arī domājām, ka pēc desmit kara gadiem padomju puse ir sapratusi afgāņu tautas psiholoģiju un praksē pārliecinājusies, ka tautu nav iespējams ar spēku un draudiem nospiest uz ceļiem. Mēs ceram, ka jaunā padomju vadība un tās atbildīgie pārstāvji Afganistānā darbosies atbilstoši saviem pašu apgalvojumiem, saņemsies drosmi izprast reālo situāciju un attiecīgi rīkoties.„ (no Masuda vēstules PSRS vēstniecībai 1989. gada janvārī)<br /><br />72. Tieši ar Masuda palīdzību alianse 1992. gadā ieņem Kabulu un atstādina Nadžibullu. Tiek nodibināta Rabani valdība, kurā Masuds kādu laiku pilda aizsardzības ministra amatu, taču pēc domstarpībām ar Hekmatjaru to atstāj. Ismaīlam Hanam šajā valdībā tiek piedāvāts Herātas gubernatora postenis.<br /><br />73. 1994. gadā Kandahārā zīmīgu sapni redz Mulla Mohammads Omars. Sapnī Allāhs viņam dod pavēli „atbrīvot Afganistānu no slepkavu, krāpnieku un salašņu valdības”. Viņš pulcē ap sevi nelielu kaujinieku vienību, kas nosauc sevi par talibiem un sāk uzbrukumus preču un ieroču karavānām.<br /><br />74. „Jautājums: kur talibi ņēma ieročus? Atbilde: mums nav vajadzīgs ārējs finansējums. Ieročus mēs atņemam saviem ienaidniekiem.„ (no talibu mājas lapas Internetā)<br /><br />75. Līdz 1996. gadam talibiem izdodas pakļaut lielāko daļu Afganistānas teritorijas un iegūt pietiekamu varu, lai gāztu Rabani valdību. Valdības bruņotie spēki pāriet talibu pusē. Nodevīgi tiek sagūstīts Ismaīls Hans. Vara pāriet apvienības Taleban rokās. Mulla Mohammads Omars tiek pasludināts par Afganistānas emīru, valdību veido talibu hierarhiskā struktūra - „iekšējais loks” un „ārējais loks„.<br /><br />76. Mulla Mohammads Omars nesniedz intervijas. Nav zināma neviena viņa fotogrāfija. Runā, ka kaujās pret padomju armiju viņš ir zaudējis aci. Precējies, četras sievas.<br /><br />77. Par talibiem tradicionāli tiek dēvēti islāma teoloģijas studenti, kas piedalās dievkalpojumos, bet vēl nav mullas statusā. Taleban grupējuma oficiālajā mitoloģijā apgalvots, ka talibu iejaukšanās karā un politikā notikusi Afganistānas vēstures pagrieziena punktos. Viņu iekšējā organizācija, ekstrēmistiskie uzskati un noslēpumainība rada priekšstatu par mistisku brālību.<br /><br />78. „Taisnīgums politikā izpaužas, iedibinot starp Pilsētas daļām hierarhiju, kas līdzīga tai, kāda pastāv starp dvēseles daļām. Un tad Pilsēta, pateicoties savstarpējai savu daļu saistībai, kļūs par vienotu veselumu, līdzīgi cilvēkam, un būs katra daļa savā vietā. Pilsētas iedzīvotāji tiks iedalīti klasēs; būs apkalpojamo klase - to, kuriem kalpo citi, būs apkalpotāju klase, un būs tādi, kas gan paši kalpo, gan tiek apkalpoti, kā tas notiek ar dvēseles spēkiem.” (no Abū Hamīda Al Gazali traktāta Darbības kritēriji)<br /><br />79. Šī gada februāra sākumā tiek nolaupīta Afganistānas aviokompānijas Amira lidmašīna ar 160 pasažieriem. Nosēžoties Krievijā un Lielbritānijā, teroristi draud uzspridzināt lidmašīnu, pieprasot Ismaīla Hana atbrīvošanu no cietuma. Komentējot šo notikumu, Ahmads Šahs Masuds saka: „Ismaīls Hans ir varonis, kura personība iedvesmo afgāņu tautu turpināt cīnīties par savu zemi. Kamēr tas tā būs, uzskatu terorismu par necienīgu veidu, kā panākt viņa atbrīvošanu.„<br /><br />80. Kopš 1978. gada Afganistānā bruņotās sadursmēs ir gājuši bojā vismaz 1,5 miljoni cilvēku. To skaitā - 23 latvieši. Vismaz.<br /><br />81. - Tēti, vai ne, ka Sniegbaltītei lūpas ir sārtas kā asinis?<br />- Jā.<br />- Un nevis kā avenes?<br />- Nē, kā asinis.<br />- Tad kāpēc tajā radio saka: kā avenes? <br /><br />(no sarunas ar dēlu)