Rasktienks pārnāk mājās un atrod sievu vienās zeķēs vārtāmies pa grīdu ar kādu jaunu puisi, šis paņem krāsns kruķi un sasit jaunā cilvēka ķermeni vienās lupatās. Kamēr tas [sišana] notiek, sieva paņēmusi krāsns kruķi un dauza sava vīra galvu un brilles vienās lupatās. Tā dauzoties draudzīgā trijonte izveļas uz terases, kur tos apspīd siltas temperatūras saule un tonalitāte visiem itin iepatīkas, tādēļ viņi nolemj papozēt un izvijuši savus kailos ķermeņus un betona margām karājas kamēr viņus nenolasa izsalkuši un izkārnējuši vilki ar badīgām acīm un krietni nosiekalotām ķermeņa priekšdaļām kas likteņa ironijas dzītas ir sevi nodēvējušas par mutēm, bet ar to vēl niepietiek, kopējai kontūzijai rakstnieka sieva paņem rakstāmmašīnu un sāk sist rakstiekam pa galvu, to mūsu galvenais varonis nevarēdams izturēt iesniedz sūdzību vietējā zagsā un lūdz šķiršanos, lai varētu vērot savas sievas gaitas no neitrālas trešās personas puses un nespēdams ietekmēt savu domu gaitu nonāk pie tā, ka ir jāsāk jauns romāns. Ar šiem mīlas priekiem savas domas nodarbinādams viņš veras savas sievas skaistajā sejā un viņā dzimst ideja pēc idejas, bet laiks spiež un ir pienācis brīdis, kad jātiek vaļā no jaunā cilvēka līķa, kas pārasiņojies un pārakmeņojies zvalstās pa grezno persijas līča tepiķi, kurš asinīm piesūcies atgādina kādu kautķermeni, kas uz savas brangās muguras pa visiem džungļiem ir iznēsājis baltādainu bāreni. Tas [bārneis] uz mūsu raizēm lieki nelīksmodams pieceļas, sakārto krūtežu un riņķveida kustībām ar velosipēdu virzās centra virzienā, kur viņa spieķus izlauž, kurpju auklas sasien stingri ap galvu un pašu rakstnieku atskalda ar smagiem metāla stieņiem. To izdarīja negantās amazones, kurām tikai viena doma prātā, kā seksuāli izmantot nabaga zarazu un kā viņa ķermeni preparēt seksuālās baudās un tādās stīgās savērptā darbībā mēs nonācām pie plikā asfalta kas lūgtin lūdzās kādu organisku vielu vai šķidrumu savās tērcēs uzsūcam un mēs arī nelīkumojām savos aplinkos un pa taisno čurājām dāsnās straumēs pa tiešo visas brīvības ielas stūrī un tad atkal augšā pa mājām līdz mūs pa pastkastēm iznēsāja bezpajumtnieces kaijas ķērkdamas un gārgdamas, amen.