| 10:38p |
zemes dzīlēs bija nobrāzta āda. Brets iebāza roku zemē līdz elkonim un taustīja Sāru. viņš tai bija vienu vakaru piekodinājis, lai viņa nedomā, ka viņš par viņu domā, kad viņš iet laukā apkopt savu dārziņu, bet Sāra viņu neklausīja un paslepus skatījās, kā viņš laista dārzeņus un... bāž roku zemē līdz elkonim. kas tur bija, ko viņš tā aiztie, Sāra prātoja un netika gudra, bet tikām Brets dārza stūrītī čamdīja Sāras krūtis, roku līdz elkonim zemē iebāzis. viss izmainījās, kad viņu sētā atveda kādu trīsgadu bērnu, kas brauca uz trīsritena. šis jaunais bērns bija gandrīz kā pieaudzis, vismaz viņš pats par sevi tā domāja. viņš spēja redzēt un dzirdēt, viņš juta ar rokām un kājām, viņš gribēja, lai viņam dod vārdu. viņu nosauca Breta vārdā un viņš daļēji ar to lepojās. pret sāru viņš izturējās rezervēti, jo vairāk bija piesaistīts Bretam savās pārdomās par savu turpmāko dzīvi. domāt ilgtermiņā Bretam nozīmēja domāt maksimums pāris mēnešus uz priekšu. mēneši viņa vēl nenobriedušajā bērna prātā pārauga gados nemanāmi un te jau tējas laiks, tad lielākas maltītes un tad jau Brets viņu ņem līdzi uz dārzu. kādu vakaru ganu izjādē, kad bija jādodas pasēt govis uz visu nakti, Brets paņēma viņu līdzi, lai ievadītu gana amatā, bet padomā viņam bija pavisam konkrēts plāns, proti, parādīt, kā viņš bāž roku zemē līdz elkonim vai līdz padusei, viņš vairs neatcerējās, cik tālu bija aizgājis, kad viņa prātā iešāvās - caurums zemē palika dārzā, kur tas tagad nakts melnumā nepieskatīts var būt tikt apdraudēts no Sāras puses, tāpēc viņš aši nosūtīja Bretu kā ziņnesi uz mājām ar tādu ieganstu, ka vajadzēja paņemt līdzi pudeli uzsildīta piena. kad Brets ieskrēja viensētā, lai taisnā ceļā dotos pie Sāras - bet mēs zinām, ka viņš ievēroja distanci pret Sāru - tad šoreiz viņam vajadzēja saņemt rokās visu savu vīrišķību un tāds neiznesīgs viņš arī ienāca istabā kaut ko slēpjot aiz svārk atloka. kad Sāra sāka saprast, kas par lietu, Brets no azotes izvilka plinti un lika Sārai to pielādēt, jo raugi, tagad medībās nevarot iet iepriekš neapguvis gana arodu, tāpēc viņam itin veikli ir jādodas atpakaļ pieguļā, kur Brets viņu nepacietīgi gaida un grib uzzināt, grib savu nemieru veldzēt, ka viņa caurumam dārza tālākajā stūrī nekas nekait. Sāra apņēmās kliedēt viņa bažas un iedeva Bretam atpakaļceļam kosmosa kuģīšus. Brets nezinādams, ko ar tiem darīt, apēda tos, jo noturēja par ēdmaņu, un tad arī sākās Breta ceļojums, kura otrajā sērijā viņš satiek savu dubultnieku no attālākas nākotnes, bet pats nespēj atcerēties savu izcelsmi, tāpēc aizņem Breta stāstīto un katram vaicātājam turpmāk stāsta to kā savu atgadījumu. Sāra palika mierīga mājās pie loga sēdēdama un vērdamās tālā, viņa zināja, ka abi Breti būs saticīgi un nekad vairs nepārnāks mājās tajā nozīmē, kā varētu gaidīt kādu ieveļamies ar dubļainām no pieguļas kājām. vienā mirklī Sārai kaut kas saslēdzās un viņa pat neuzmetot rīta svārku skrēja ātri ārā un pa taisno ieleca Breta caurumā. Bretam noraustījās viena acs, ietrīcējās roka, tas bija vecums, kas klauvēja pie Breta durvīm un viņš savam dēlam deva pēdējo mācību - nekad neslauki rokas sieviešu priekšautā, pat vēl vairāk tāpēc, ka aiz katra priekšauta stāv tā saimniece, kaut priekšauts būtu novilkts un gulētu plakans uz krēsla, tam apakšā noteikti ir sieviet. cieni sievietes dēls, tā Brets runāja uz savu dēlu, līdz viņa balss ietrīsējās un viņš vārgi ieklepojās. bija pienākusi Breta mūža novārts un viņš bija gandarīts par savas dzīves veikumu, izaudzēt tādu dēlu nav joka lieta, pat ja tas ir nācis šai pasaulē uz trim riteņiem. |