ikea_literators' Journal

Bret, izpis kastrātu, lai tu saņem vajadzīgos vitamīnus. man nav vajadzīgie vitamībi, Klāra, tu man visu laiku mēģini iegalvot, kas man ir vajadzīgie. es zināšu pats, Bret saceļas spārnos un plivinas un ālējas kā satracināts gailis. Klāra novelk sarkanās biksītes un izšņauc tajās degunu. Bret, tu mani sāpini, viņa saka. Brets neko neatbild un sapņo par reizi, kad viņi ar Klāru satikās uz stūra kā striķos sasietas krosenes, kas pārmestas telefona vadiem. nodziedi man serenādi par visocki, Klāra lūdz, bet Brets ir pilnīgā pālī, viņš vemstās uz autobusa pieturām un telefona būdiņām. es tev nebūšu nekāds paraugzēns, Klāra, iegaumē to. Klāra ir sarūgtināta un sāk birdināt asaras. viņa ir liela tēva meita, bet nevar sev piedot pārestības. Bret, viņa šņukst, atceries, kā mums labi gāja, es gribētu kaut vēsture atkārtotos. Brets ir nevaldāms un dodas prom, viņš labi apzinās, ka nekad vairs netiks vaļā no Klāras un šī neizbēgamība viņu nomāc. Klāra ir visur, kur viņš nonāk, kur iet, tas ir kā sapnis, kā brīnums, tas ir nepiedodami, ko viņš ir savārījis. Brets ir tusnis un negrib dzert alkoholu, tas viņam liek domāt par kukaiņiem. kukaini ir šīs zemes draņķis, tie ir pīpējami un kastrējami, es gribētu tapt izpists no kastrāta, Brets prāto, bet šādas domas nav auglīgas, jo bankas nedos aizdevumu nepamatoiem apgalvojumiem. Bret, es tevi izkastrēšu, draudz Klāra, un tas skan pietiekami nopietni, lai Brets pārdomātu savus iepirkumus. turpmāk es savu naudu tērēšu, pērkot laiku nevis mantas, Brets bravūrīgi paziņo, un Klāra nobāl no šādām ziņām. tas draud ar katastrofu mīlas frontē un Klāra ir pietiekami apķērīga, lai saprastu, ka šāds apgalvojums aiz sevis nes lielāku privāto telpu, to viņa negribētu gan, jo viņai kā ēst ir vajadzīgs spēcīgs vīrieša plecs, viņa nevar doties katru dienu uz biroju, nezinot, ka vakarā viņai būs kāds atbalsta punkts. viņa varētu nodoties alkoholam, kā todara dažas viņas kolēģes, viņa varētu pisties pa labi un pa kreisi, bet arī šāds stāsts viņai ir pazīstams no citu teiktā, tāpēc viņa grasās būt rudimentārāka un nepieļaut kļūdas, par kurām viņa ir informēta kā par neauglīgām. viņa grib saglabāt savu nevainību un jaunību mūžam, viņa negrib krist grēkā un par apsmieklu ļaudīm, kas ir tik nežēlīgi, tik nežēlīgi. visa šī pasaule ir kā sazvērējusies pret viņu, bet tad Klāra apjauš, ka visi cilvēki ir tādi paši viesi uz šīs zemes kā viņa pati, un tas dod viņai jaunus spēkus. caur viņas ķermeni uz apkārtējo sāk skatīties dievs, un dievs nu ir tā galējā instance, kuras priekšā justies atbildīgai, tāpēc Klāru caurstrāvo jauna dzīvības enerģija un viņa var doties ikdienas gaitā ar augstu paceltu galvu, vērot apkārtējo ar samierniecisku iekšēju smaidu un nebēdāt ne nieka. tāpat viņai palīdzēs iekšējā ārstniecība. katru rītu pēc pamošanās viņa paliek gultā un apmīļo prātā savus iekšējos orgānus, viņa lūdz piedošanu tiem, kam nodarīta vislielākā skāde, piemēram, acīm, kurām jau tik sen nav pievērsta prāta skatiena uzmanība un kas tik drausmīgos apmēros ir cietušas no datora lietošanas. viņa apmīļo savas olnīcas, kas reizumis liek par sevi manot ar saspringumu vēdera lejasdaļā, viņa izpurina savas plaušas, kas piestāvējušās putekļu un ko nomoka nemitīgā tabakas patērēšana. viņa apmīļos savu kāju audus un roku bicepsus, saglāsta savu skaustu, tā viņa sagatavojas dienai, un tā vairs nešķiet tik draudoša un sēras vēstoša. viņa to visu gribētu pastāstīt Bretam, bet viņa jūtas attālināta no sava drauga, tāpēc viņa rod spēku pati sevī un jūtas slavējama par šādiem panākumiem. sava istaba, tas lūk ir vajadzīgs katrai kaut necik radošai sievietei. Klāra to ir sapratusi, un šo sapratni viņai vairs nespēs atņemt neviena mirklīga aizraušanās ar gadījuma vīriešiem. kopš šī brīža viņa būs pastāvīga un spēs rīkoties, neņemot vērā apkārtējos maldus. viņa būs tas centrs, no kura iznāk visi svarīgie lēmumi. viņa spēlēsiesar sliktu nolūku cilvēkiem, viņa ļaus tiem iegūt ilūziju, ka tie var ietekmēt viņas lēmumus, bet paralēli viņa darīs to, kas viņai ir jādara - viņa drāzīsies. viņa drāzīs savas smadzenes, savu dzemdi, viņa anālajā atverē ievadīs dažādus tam nepiemērotus priekšmetus, ne nieka neriskējot ar medicīniskas iejaukšanās vajadzību, jo to visu viņa paveiks nevainojami sterilā veidā - savā prātā. Klāra jūtas apmierināta ar sevi, un iet nežēlīgi spārdīt Bretu. Brets pa to laiku ir pilnīgi nodzēries un kļuvis par bomzi, viņš vazājas pa ielām ar ne no šīs pasaules skatienu un ir par apsmieklu. viņu pat nevarētu pazīt, ja ne viņa sapistais alkoholiķa nimbs, kas viņu neatstāj kā dieva lāsts. Klāra to pamana jau notālēm un sāk ievērot distanci, viņa raida uz Breta pusi putu mākoņus un tiek saskaras ar Breta iekšējiem orgāniem, tie spēlējas ar Breta dzimudzīvi un lauž viņa ribas visnepiemērotākajos brīžos, piemēram, rindā pie bankomāta, kad Brets grasās izņemt dienas limitu, kas tur tiek regulāri ieskaitīts kā alimenti par Klāras nevīžīgo attieksmi pret savu laulāto draugu. tik klaja necieņa vēl nebija redzētu mūsu zemē, gala spriedumā tiesas sēdē paziņoja galvenais tiesnesis un piesprieda Klāra ikmēneša maksājumus apmērā, kādu vien var nodzert viena cilvēka vienība - Brets. ak nelaimīgais Brets, kāds gan posts bija nācis pār viņa galvu. veikali nespēja saražot tik daudz alkohola, cik viņam bija radusies nepieciešamība lietot, tāpēc biznesā tika iesaistītas tuvējās alko rūpnīcas un kultūras industrijas, šīs radošās atejas sāka klaji melot investoriem un auditoriem, ka to galvenais resursu uzsvars tiek virzīts uz tādu un tādu pilsoni, bet pa to starpu Klāra dzemdēja bērnu no svētā gara Jaunavas Marijas, kas bija iemaldījusies publiskajā atejā paslēpt kilogramu haša, ko tai pa dhl pastu bija atsūtījis viņas dēls Jēzus. viņa sprieda tā, tāds bija viņas domu gājiens - ja es uzmontēšu vēl vienu sīko no svētā gara, bet caur citu veceni, tad man būs normāla iespēja iekāst ikmēnēša maksājumus itkā par neesošu darbinieku, bet pašu to darbinieku atstāšu likteņa varā, jo liktens ir tāds pederasts, ka viņam uz visu pajāt, viņam tikai iešķieb ko sagribi un viņš visu ņems pretī, visu samals savos griežos. tādējādi, Jaunava Marija sprieda, es varēšu ieguldīt atlicinātos līdzekļus jaunā haša rūpnīcā un gaiss taps tik ļoti piesūcināts ar šo vielu, ka cilvēkiem būs jāpamet zeme un jādodas uz to planētu kur dzīvo dievs. lai tad dievs pats tiek galā ar visu to varzu, jo man ir vajadzīga flora un fauna, fotosintēze un antidodi, lai kultivētu savu pašas reliģiju, kas man ir vajadzīga manu iekšējo orgānu stimulēšanai. tāds neveikls plāns auga vairumā zemes iedzīvotāju un tas viņiem palīdzēja doties ikdienas gaitās, kas savādāk nebūtu izturamas un pat laika vai preču iegāde nespētu sagādāt vajadzīgās ciešanas, lai izlauztos no apburtā loka, kas mūs virza pārdzimšanas stadijās bez sava gala.