Tuesday, April 22nd, 2008

Time	Event
4:23p	Klāra ir intravenoza kaķene. Brec ir cūka. Klāra pienāk pie pagrieziena un sāk čurāt uz stūra. Brec skatās cauri brillēm un bolās. Brec ir īsts pediņš. Klāra pabeidz un apslaukās, viņa turpina tupēt. Pilnīgs tupums, nodomā Brec un sāk brēkt kā nepaklausīgs puika. Bretu bērnībā riktīgi dauzīja sencītis, tik riktīgi, ka izdauzīja katru saprašanu par to, kas ir labs un kas slikts. Brec sāk urķēties degunā un pildīt degbumbas, viņš notēmē un met uz stūri, kur Klāra joprojām aiztiek savu peteni. Klāra, tu esi cūka, Brec brēc. tu esi tāda padauza, es tevi ienīstu. Brec mēģina nomierināties, jo nervu saspringums viņam nedara labu. Brec ir labs zēns pēc dabas, bet viņam uznāk melnie. Brec atstutējas pret sienu un skatās, kā Klāra mokās liesmās, viņš pienāk pie agonētās Klāras un sāk viņai čurāt virsū, sakot, es tevi paglābšu no šīs pasaules netaisnības, tikai nekusties. viņš trāpa Klārai acī, tad mutē un beidzot viņš ir sacēlies, seksuāli noraizējies un neirotisks. viņš sāk dračīt, bet Klāra izbīlī skatās, kas nu tagad būs. no Breta pimpja sāk lidot ārā putniņi un kakāt uz elektrības vadiem. kakas nosprosto visu elektrības padevi, bet putniņi viss bars apsēžas uz viena no stabiem. Brec ir sakopojis savas domas un dodas draudzēties pie Klāras, viņš pasper pussoli un klāt ir. viņš uzrunā Klāru, klau, tu mauka, ejam pisties. Klāra neņem mutē nevienu vārdu un tad attopas, ka joprojām tup. nu bļē, Klāra nodomā, jāvelk kājās biksītes, tā vēl sasmērēšos ar tekošo urīnu. viņa uztusnī kājās, no ilgās tupēšanas kājas ir notirpušas un viņa sāk mīņāties. Brec to uztver par zīmi un apkampj Klāru, ar kājām aptinas ap Klāras kājām un sāk pisties kā sunīts, bakstīdams savu pimpi Klārai kājā. Klāra nožāvājas un sāk pētīt apkārti, lai atrastu sev nodarbi, viņa ierauga putnus, kas sasēduši uz staba, un sāk uz viņiem spļaut. Brec jūtas, ka viņam nepievērš uzmanību, tāpēc atmet drātēšanos pie malas un sāk urbināties degunā. viņš izvelk no vienas nāss banknoti un pats par to izbrīnīts vēlas parādīt atradumu Klārai. Klāra saož naudas smaku un pietēlodama nevērību pagriežas pret Bretu, pakalpj banknoti un metas skriet. Brec ir apjucis, bet tad iestīgojas viņa vīrieša instinkti un viņš sajūt sevī drosmi mesties pakaļ Klārai, lai nogāztu viņu gar zemi un izpistu. tā padomājis Brec uzvelk kājās apakšbikses, tad džinsus un aiztaisa pogas. nevar mūžīgi mīzt tupus, viņš sev bargi nosaka un tad mēģina atcerēties, ko bija gribējis darīt. pa to laiku Klāra ir iepirkumu centrā un ņemas notriek naudu. viņa nopērk pūdernīcu, lūpukrāsas un spīguļojošas plastmasas krelles. veikala kasiere aizdomīgi skatās uz Klāru, jo banknote smird pēc kakām. Klāra tam nerod izskaidrojumu, jo Brec naudu izvilka no deguna, viņa pati to redzēja ar acs kaktiņu, lai gan tēloja, ka Bretu nemaz neievēro. te pie skatloga no ārpuses pieskrien Brec un sāk tramīgi skatīties iekšā, vai neieraudzīs Klāru, kura aiztesusies izsaimniekot viņa alimentu naudu. viņš pamana klāru un ņemas ar savu pipeli dauzīt skatlogu. vitrīna trīc un ļogās un viss iepirkuma centra drošības personāls ir sacelts kājās, visas telepārraides pārtrauktas, visiem radio aparātiem nolocītas antenas un visi rāpo pa zemi kā militārās mācībās - uz vēdera ar iedomātām dzeloņstieplēm virs galvas. šo izbīli Brec lieliski izmanto un skrien pie visām kasēm, spiež kasesaparātu pogas un savāc visu ietirgoto naudu. te pēkšņi pie Breta pienāk galvenais apsargs, kas nav pakļāvies masu psihozei, spēcīgi sagrābj Bretu aiz pleca un izdrāž pakaļā. Brec raud, un nav neviena, kas viņu pažēlotu, jo Klāra ir gājusi bojā no kājnieku mīnas, jo nejaudāja ievērot brīninājuma zīmes, kas bija izvietotas divsimts metru rādiusā ap invalīdu tualetēm. uz Klāras bērēm ir savācies krietns pūlis un visi pie sevis fantazē, kā viņi biš beigto Klāru. katrs pa savam, katram ir sava gaume un preferences. tikmēr Brec ir izracis pazemes tuneli no Kārļa Markasa mauzoleja vienu kapu kvartālu tālāk no Klāras kapa un tūlīt tūlīt savāks Klāru sev, lai varētu viņu turēt labi kondicionētā telpā un apmierināt savas seksuālās vajadzības katreiz, kad tās viņam vajadzēs. bet pazemes tuneļa pusceļā, kad Brec ir melnu muti noracies un spēku panīkumā, no pagrieziena iznāk zaļgani melns pūķis un atkal izpiš Bretu dirsā, saplēš viņu gabalos un kā suns apspārda paliekas ar zemi, nosprauslājas, nošķaudas un aizvelkas savās darīšanās. debesīs Brec un Klāra satiekas, bet neatpazīst viens otru, jo tranformācijas rezultātā ir zuduši svarīgi dati un dzīve ir jāsāk nojauna, tikai šoreiz simpātijas viņu starpā nerodas, tikai neliels nemiers viens otra tuvumā, kuram neviens no viņiem nepievērš pienācīgu uzmanību un abi pakļūst zem mašīnas savas neuzmanības dēļ. salido kaijas un sāk knābāt mirušās atliekas. tās mainās kā svingeru pārtijā, sakliedzas, iedod pieci un pamaina līķus, knābā līdz nervu sabrukumam, kad piebrauc milicija un ar lāpstām sakrauj tam speciāli piestiprinātā piekabē, tad ieslēdz sirēnas un piekabei krasi sanesoties uz pagriezieniem pazūd rīta miglā. tieši migla būs tā, kas saglabās atmiņas par Bretu un Klāru, kad nākamā cēlienā viņi rokās sadevušies ies spārdīt zīdaiņus, kas izvietoti visas piekrastes garumā tieši šim nolūkam. (Comment on this)
5:56p	- Bret, tu esi cūka. - es zinu - ko mēs ar to darīsim? - neko, es tevi turpināšu pist, bet tu klusēt. Brets pienāca pie stūru, uz kura Klāra čurāja, un sāk skrāpēt sienas. viņam zem nagiem jau bija asinis un vecas avīzes. Brets iemeta aci jaunākajā laikrakstā, tas uzliesmoja ar acu āboliem un drukas kļūdām. - pidari, Brets nošņācās, nemāk īstu publicistiku, es jums parādīšu īstu publicistiku. viņš sarullēja laikrastu tūbā un iebāza Klārai starp kājām. - man niez skausts, Bret, Klāra ieelsās, un Brets ņēmās kasīt ar laikraksta rulli Klārai pakausi. - nejau tur, Bret. Brets apmulsa. - kur, bļe, es neko nesaprotu, paskaidro man sīkāk. Klāra atrullēja karti un rādīja - šeit, esmu es, viņa iebakstīja ar pirkstu punktā. - jā, bļe, ģeometrija, es vienmēr esmu punkts, bet tu strīpa, tu vari vazāties visa kvartāla garumā, apmīzt visus stabus, bet man kā pediņam jāsēž uz adatas. - bļē, Bret, kā tu mani besī, saņem sevi rokā. es jau tev vienreiz teicu, nemainies ar adatām ar visādiem salašņām. rekur, es tev varu iedo savu adatu, ar to es taisīju lāzerepilāciju, paprasi manai māsai, viņa visu tev par to izstāstīs. - vai tu nebaidies, ka es izpisīšu tavu māsu? - nē, viņai viss tur ir aizaudzis un pat ar trejdeviņiem buldozeriem tur neviens nepiekļūs. - bet, vai tu nebaidies, ka es izpisīšu visas tavas, draudzenes, tavu māti, savu tēvu un prezidentu? - nu, Bret, tu dažreiz vari būt tik mīlīgs, kāpēc tagad tu spļauj sēklas uz zemes. - ē, es nezinu, esmu neaptēsts tēviņš, man niez nieres un nāk klepus, es labāk uzpīpēšu vēl vienu kāsi. negribi? tur klāt ir opijs. - zini, Bret, dažreiz man no tevis nāk vēmiens. atceries, kā mēs iepazināmies uz stūra, kad es mīzu laukā nogulsnes. kad man ir mēnešreizes, tev vienmēr ir talants uzrasties. Brets piesarka, viņš negribāj uzņemties atbildību. tā vietā, lai sasveicinātos ar Klāru, viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas un vērsa skatienu sāņus. - es esmu Brets, tev tas jāsaprot Sāra, tas ir, Klāra, eghm. - Sāra, tas ir, eghm Klāra kļuva nikna, viņa ārdījās un spārdīja mēbeles, izpakoja visas šļirces, izspridzināja visus pretsāpju līdzekļus no iepakojumiem, sāka sev pūst kaklā inhalatorus un visi astmas slimnieki nobālēja. kāds no viņiem vārgi iebilda, nahuj es iznācu uz šība balkona, ja man nekas netiek. ja es gribētu vērot pliku izrādi, es dotos uz operu, bet es šeit esmu ieradies, uzkāpis šos trīs stāvus, lai iegūtu preparātus, es vairs nevaru ilgāk gaidīt šajā sūdu bedrē, men ir vajadzīga reāla ķīmija, ja tā nenāks, es atdošu galus, un jūs saprotat, kādas sekas tas aiz sevis nesīs. dirsā tevi plēsīs, idiņ, tu vienkārši atlieksi galus un mēs tavas karotes pievāksim, lai varētu karsēt heroīnu līdz mūža beigām bez raižu. tas uz diabētiķi atstāja dziļu iespaidu, viņš nodevās literārai karjerai un beidza savas dienas raižu saēsts. kas attiecas uz Klāru, tu esi tāda resna cūka, domāja pie sevis kāds sestās klases skolnieks, ja tu man patrāpītos ceļā, es tev par skādi matemātikā dabūtu trīs divniekus pēc kārtas. nelīdzētu nedz mātes sarkšana, nedz tēva sirmošana, es būtu bez baiļu un tik cēls savā nicinājumā, ka visas manas oderes un vīles sviltu no kauna. es vienreiz jau biju uzradies šajā pasaulē, un tā mani neiespaidoja, es to atstāju ar pārgrieztu ģīmi un vaļā muti, kurā tad arī jūs kā pēdīgas mušas radāt savu patvērumu. ja es nebūtu uzsēdies uz analgētiķiem, jūs vēl tagad rāpotu četrāpus un lēkātu pakokiem kā nenobeigti roboti, vāji savā tehnoloģijā un apdirsušies no bailēm, skatoties vaigā Absolūtam. tas bija tajās dienās, kad es tevi vēl nebiju noraidījis kā savu dēlu, rūgti bilda Brec un iekoda savā augšdelmā. Klāra piesteidzās pie pusdienu galda un sarāja jauno cilvēku, nesāpini tēti, vai tad neredzi, ka viņam jau tā nelabi iet, viņš seksu nav dabūjis kopš lieldienām, bet ziemassvētkos es tev atsūkāšu, dēliņ, par to neraizējies. ja vien skanošais turpinās nākt kā līdz šim, mēs izvlksim šo ziemu un uz pavasari nopirksim jaunu kadilaku un tev jaunu ādas vesti. nekādas lietotās mantas šajā mājā vairs nespers savu kāju, un, ja es tev kabatās vēl kaut reizi atradīšu trankvilizatorus, es tos visus izlietošu vienā reizē. mammu, nesāpini mani tā, es tagad iešu pagulēt uz ielas, manā istabā mani biedē zirnekļi, turklāt dators jau kuro dienu neņem pretī elektrību, gribēs alu, lai uzlabotu kuņģa darbību, bet visas lielās meitenes viņam būs piečurājušas glāzi, tā es viņam stāstu vakaros, bet viņš skatās man garām. es nezinu, ko darīt, es tiešām esmu izmisumā. mani valiumi ir tikai tāds placebo, dakters vienmēr man seksuāli uzmācas un izjautā par tēvu, bet kolīdz es apsēžos skolas solā, tā pasniedzēja man met ar smagiem priekšmetiem. pēdējo reizi, kad tas notika, es neveikli izvairījos, un viņa nosita aiz manis sēdošo pilsētas mēra dēlu. tagad man draud cietumsods, un es nezinu, kā es tam tikšu pāri. es varētu iedomāties, ka kāds mani šantažē un iet ar viņu izrēķināties, bet savādāk es nerodu izeju savām dusmām, manas poras ir iekaisušas un acu zīles asaro, es esmu nelaimīgs radījums. - nu nāc pie manis, ar rūpēm teica Klāra - mēs kopīgi sacelsimies pret tavu tēvu un raidīsim viņu prom pirms laika. ar iegūtajiem laika un telpas resursiem.. ē, dēls, ko tu dari, tu gribi mani nodurt? - nē, mamm, es tev gribu ar šo lielo virtuves nazi apgriezt spalvas uz rokām, tās man rēgojas nelāgā gaismā, un domāju, visa cilvēce iegūtu, ja mēs šo dilemmu atrisinātu vienkāršā veidā. (Comment on this)

<< Previous Day

2008/04/22 [Calendar]

Next Day >>