| 7:59p |
Slava lēnām šķetināja prievītes pavedienus. Šodienas gaļas pienesums nebija pietiekams, lai norēķinātos par parāda procentiem. Būs jāstrebj haļava. Uz Ļoļiku varēja paļauties pie noteiktiem apstākļiem, bet otrdienas kreisais kino bija sapisis smadzenes ne vienam vien Svētavotu pagalma iemītniekam. Slava lauzīja galvu, tas viņam ne īpaši labi izdevās. Ja es nododu divas trešdaļas, viņš kalkulēja, mani neviens netraucēs līdz ceturtdienas vakaram, bet tad nebūs žračkas. Es varu uzlikt uz ausīm tanti Taņu, bet būtu nepieklājīgi aiztikt viņas vēl nesaagušo degunu, turklāt staigāja runas, ka pie viņas dzīvojot vecis baltā apakškreklā. Situācija nav viegla. Ja kalkulāciju atmet un pieņem, ka viss ir pofig, ja turpina sēdēt uz divarpus kilogramiem gaļas, ja vēro laiku ejam un ļaujot notikumiem šķetināties, tad iegūstamas divas nepilnas dienas labestības, bet tad sods nomāktu iegūto prieku.
Filmas tālākā gaitā mijās veļas striķi to knaģi, auksts klons un miglains ceļš tumsā. Slava, Slava pie sevis norunāja, Slava ir spēcīgs vārds, kāpēc man būtu kādam jāatdod vadības groži. Nu atbrauks viņi uz manu dzīvokli, sasitīs manu tukso sili, bet mani neatradīs, jo es gulēšu siltumtrasē pie Stasika balkona. Atnāks viņi otreiz, iespīdinās mājas logos savas dalbanutās fāras, paspārdīs sasisto sili, bet es gulēšu siltumtrasē pie Stasika mājas. Es mainīšu savu izskatu, es pieņemšu citu personību, neatsaukšos uz iepriekšējām uzrunām. Kāpēc man būtu jāatbild par savām pagātnes izdarībām, man ar iepriekšējo mani nav nekāda sakara. Es atskaos no sevis, es pieņemu jaunu veidolu, es atsakos kalpot sakritībām. Es neesmu vainīgs pie savu vecāku izpostītās dzīves, es neatbildu par Svētavotu administrācijas zvērībām. Es esmu cilvēks un cilvēks ir aukstāks par sociāliem kanoniem, neviens mani nevar piespiest pildīt man pierakstītas funkcijas. Man pat nevajag šo gaļu, es to varu izmest atejā, ar kāju sastampāt rijīgajā poda acī. Bet savu rīcību negadījuma sakarā negribu iepriekš izdomāt, negribu to paredzēt, negribu iedomāties spīdzināšanas nianses. Kāpēc man būtu jābaro svešas ilūzijas. Es pat negribu skatīties viņu acīs, lai ar savu tuvojosos nāvi raisītu viņu nākamajās paaudzēs iedzimtas neirozes. Man ir pilnīgi vienaldzīga ierastā kārtība, es nejūtu sevī māti barotāju, es esmu brīvs kā tīrs stikliņš juveliera acī. Es gribu dzīvot, es vairs nekad nelīdzināšos Stasika veidolam, kad tas sakniebtām lūpām skatās, kā es lienu ārā no siltumtrases viss piesmacis un utains. Mans ierocis būs mana neievainojamība, es būšu fēniks, man sāk pietrūkt iedvesma.
Es dzirdu soļus trepju telpā, dzīvoklī nav neviena priekšmeta aiz kura paslēpties. Tagad pamanu ledus aukstos radiatoru karkasus, pamanu savas sakalutšās lūpas un zilos pirkstus. Es sēžu uz piena mucas, kurā ir divarpus kilogramu gaļas. Es neesmu ēdis divas dienas. Šodien ir ceturdiena, es to jūtu gaisā. Man ir tik slikti, ka nevaru sakoncentrēties, lai tiktu līdz balkonam. Varbūt kritiens no ceturtā stāva mani paglābtu, varbūt zeme mani pieņemtu, varbūt zvaigznes mani ieaijātu. Es gribētu būt sivēns, urkšķēt un izskriet nācējiem starp kājām. Man būtu visas pasaules attaisnojumi un tiesības. Bet tagad, tagad es gribētu raudāt. Asaras veldzētu manu situāciju, es varbūt pārdzimtu mierīgākā laikā, lai par dzīvnieku, lai par kādu nevainīgu dzīvnieku, kaut kur tālu prom, kur es sevi neredzētu. Atņemiet manus iekšējos redzokļus, es negribu redzēt savu gājumu, šis brīdis manu izdzers sausu, man nav kā priekšā nomirst, nākošie soļi, pilošais ūdens no krāna, aukstais klusums vieninieku kamerā uz klona, nē, uz jumta, es lidoju ar putniem uz siltām zemēm cauri sniegputenim, mani pulsteņi man melo, mani bērnības parki un šūpoļu soli. Es slīkstu pie savas matemātikas skolotājas kājām, Ļuda, piedodiet man jūsu dēla nāvi. |