| Kur likt laiku. |
[16. Jun 2016|12:44] |
Cik vakar no sapņa pamodos laimīgs, tik šodien - izmīcīts. Bija ziema. Labi, ka paņēmu mašīnu, nodomāju. Iekāpju mašīnā, nolaižu rokas bremzi, lēnām braucu arā, redzu, ka no labās puses brauc viens, nu neko, pieklājīgi braucu atpakaļ, palaižu, jo man viņa virzienā jābrauc. Kamēr atpakaļ braucu, viss kārtībā, tiklīdz atlaižu pedāli, jūtu, ka slīdu uz priekšu, nu nekas, nodomāju, tāpat tūliņ braucu prom. Kad pirmā palaistā prom, redzu man priekšā degunu pret degunu stāv grandiozs balts džips, kamēr es dodu atpakaļ, it kā turas mana mašīna pāris sprīžus no sadursmes, bet tad manas pārdomas pārtrauc viens, kas lielā ātrumā no labas puses brauc un ietriecas, protams, baltajam sānā, es no šoka aizmirstu savu atpakaļgaitu un lēnām pieslīdu pie džipa degungala. Pie manis pienāk džeks un prasa, kas par lietu, saku, labprāt atsātu mašīnu stāvvietā, bet slīd uz priekšu arī ar rokasbremzi. Viņš aiziet un atgriežās ar kautko.. Pieliek to kautko pie riepas un pie kautkā pieliek savu gāzes pulksteni, kautkas uzpūšas un pēc minūtes viens aizmugurējais ritenis ir bloķēts vietā. Nobloķēts tiek arī otrs ritenis un es varu doties. Pasaku paldies. Un nonāku pie milzīgiem eskalatoriem. Uz kura kāpsi? Norāžu nav, bet skats atklājas uz visām pusēm. Labi, virziens, uz kuru jātiek, notverts, uzkāpju uz eskalatora. Paveros vēl uz stāvvietu no putna skata, lai saprastu, pēc stāvvietas uzbūves, tas kurš sānā ietriecās, nebija vainīgs. Vainīgs, vienīgi neievērojot zīmi "stāvvietā pārvietoties ļoti ļoti lēnām". Un tad es aptveru visu stāvvietas uzbūvi un nosaku pie sevis "nu chto za ljudi takoe.."
Beidzot eskalators ir nonācis galā, man mans virziens ir skaidrs, eju. Bet tad ceļš beidzas vai ari varbūt jāiet cauri? Nonāku šaurā aziātu ēstuvē, pa labi gar sienu uz pufiem sagūluši 10 jaunieši. Man jāiet cauri, bet, kur tu iesi, pa kreisi virtuve un vēl šaurākā eja uz priekšu, izskatās pēc ejas uz labierīcībām, bet kas zin, varbūt tā ir tā taisnā līkne, ko arhitekts ielicis, lai izvestu no visas uzbūves diskomforta. Gribu turp doties, bet no virtuves iznāk pavecāka aziātu oficiante ar pilnu šķīvi maziem saceptiem kautkā un nosprosto man ceļu.. Vai nu viņai kaiš kas vai vecums, bet viņa stāv absolūti perplexed un skatās uz jauniešiem. Tie saka, mums 4iem bija zivs, tiem pārējiem gaļa. Viņa skatās un skatās, murmina. Viņai esot zivs un gaļa, bet vai tik daudz.. vai par daudz. Viņa pārcilā visus vienāda paskata kautkā gabalus un saka, tā ir zivs, noteikti, tā gaļa.. Un es stāvu un gaidu, lai tiktu tālāk.. un gaidu.. un gaidu, kad kautkas cilvākam saslēgsies galvā pareizi.
Epizodi iepriekš.
Ar pāris draugiem dzīvojam palielā jūgendstila mājā. Vienam no viņiem piezvana tēvs un saka, ka mazajai šodien dzimšanas diena un vai viņš atbraukšot. Viņš nezina, bet nu taisās. Jo "mazā" ir zīdainis, ko viņa tēvs uztaisijis ejot pa kreisi un viņam ir diezgan neērti visu priekšā. Nākošajā rītā pamostamies ar māju pilnu cilvēku, viesu, balagānu. Visādas darbības, norīkošanas, trokšņi, visas telpas izdekorētas.. uz galdiem un galdiņiem novietotas delikteses un vīni. Visi runā, apspriež un mēs, trīs draugi, kā tādi svešinieki savās mājās tikko pamodušies un bez frakas, klīstam kautko daram, kautko saprotam, ar kautko runājam. Un tā ir viņa? Maziņā?!? Un man iečukst, pāris gadus jaunāka par mani, bet neidomājami skopa. Un es paskatos uz viņas rokām, kā tā vienmēr sažņaudz pirkstus un man viss ir skaidrs. Negribu es uz šo vairs skatīties, eju ārā. Bet ārā veel lielākas šausmas, mājas fasāde pārtaisīta greznā tailandes stilā. Wieso?!? Warum?!? Ljuuudji da shto zhe s vami??! Nomierinos.. es nomierinos.. es esmu mierīgs.. Sāku pētīt, kā tas vispār ir iespējams, izrādaas visa tā smagā butaforija ir uzkarināta un stiprināta ap Jūgendstila elementiem. Un tomēr, tik daudz darba tur ielikts un tik daudz materiāla un un un.. Eju atpakaļ.. Beidzot arī redzu, ka visa māja ir kļuvusi par vienu butaforiju un butaforijā vēl pāris stāvu klāt uzbūvēti.. Nu ja vajag cilvēkam, tad vajag, turpinu mierināt sevi. Ieeju mājā, tur divas meitenes mazgā grīdu, jo visi viesi jau dodas tālāk.. Un kad es ieraugu to netīrību, ko tās meitenes tur uzslauka, nenoturos un nosaku "atnāca, piedirsa, aizgāja". Meitenes sāk attainoties, sak' nav tā. Tikai grīda jāuzmazgā un viss būs labi. Viss būs labi.. Tak jūs redzējāt, ko viņi tur sabūvējuši nakts laikā? Viena meitene ziņkārīgi, pieceļas, nē, ko? Ej paskaties.. Bet viņa vairs nedodas ārā, bet pa taisno rāpjas jaunuzbūvētajos stāvos, redzu tur vēl cilvēki apkārt staigā un jūtaas kā Indijas savrupmājā.. Bet es viņai saku, tur nekas no tā visa nav nostiprināts, viss turās uz pašsvaru. Bet kurš tad manī klausās, kad acu priekšā tik daudz kā jauna, netipiska, neredzēta. Aizlido viena kušete, nokrīt siena..
Pamodos un sapratu, ka zemapziņa atriebjas par to, ka vakar pie sevis nodomāju, cik labi tomēr, ka kopā ar vecumu pieaug vismaz pohujisms (Gelassenheit). |
|
|