who cares

16:32

datoram nav garumziimju un skanjas, man nav ozhas un miera.
un vakar vakars bija tik savaads, ka savaadaaku nevaru iedomaaties.
atbrauca mans sarkanais buss, salika robezhielas mantas, tad aizripinaajaamies liidz teikai, panjeemu kas veel tur njemams, tik diivaini man atkal tajaa orzanhumaa bija, un tad braucaam uz ceesiim, pa celjam ar krustteevu dziljdomiigi kluseejaam un smeekjeejaam, naktiis braukt man tiik vislabaak, pirms miega pudele viina, un tad shodien beidzot ieripinaajaam valmiera maajaa.

vakaraa es ieshu uz savu veco Pljavu, es ceru, ka vismaz dalju vinji veel nav aizbuuveejushi.

• piekabini

16:38

ā
tomēr atradās jumtiņi un komatiņi
un es tagad atcerējos par meiteni, kura mani uzlūdza dejot, par dīdžeju, kurš man macīja plaudēt, par sapni, kurā tev trūka ādas, par saplēstajām dzzeltenajām kurpēm kā no dziesmas, es tik daudz uzreiz atcerējos.

tagad savā bērnības istabā izvietošu savas pieaugušās meitenes lietas.

• piekabini

17:01

pēc vesela mēneša meklējumiem atkal atradu saldējumu 'goal'
nopirku uzreiz četrus, ka vai ņem un aizrijies

• 13 jau kaudzíté
• piekabini

17:38

nez vai telpas gadiem ejot proporcionāli spēj samazināties?
tā istaba, kura jau nekad nav bijusi liela, man liekas vēl mazāka.
un ne jau tādēļ, ka man būtu daudz lietu vai kā tādējādi.( pēc aptuveni piecām pārvākšanās tūrēm es esmu izmetusi tik daudz, ka labi, ka kaut ko esmu atstājusi)


mamma lejā gatavo.

• 3 jau kaudzíté
• piekabini

19:30

izmet tik miermīlīgu riņķi ar vello pa veco pilsētu- kā man šitā negadījās- šovakar atkal dejas.

• 10 jau kaudzíté
• piekabini