13:11 - cannot find server
*
būšu atkodusi tevi dziesma
manai dzīvei ir jaunavas kājas
manai dzīvei ir vecas sievas vēnas
mana dzīve ir bērnišķīga ielene
mana dzīve ir mana pirmā meita
bērns, tev skumjas acis šogad
tev zīdaini mati
tev nikns tēvs tur debesīs
nezaimo un nelūdz
*
tā es biju aptuveni pirms pusgada. tā es teicu par savu dzīvi.
kaut kad ziemas vidū, kad vienumēr ar mani ir tā savādi.
šorīt mamma uzvārīja putru, es uzvārīju kafiju un kopā skatījāmies sporta spēles.
un bija tik sasodīti laba sajūta.
un man liekas, ka ārā ir rudens. un man tīk.
es gribu dzeltenas lapas un kastaņus, kā Tajā dzejolī.
14:00
man šķiet, ka PC izmanto manu labo garastāvokli un to, ka tāpēc, ka šodien esmu laba, es viņu vēl neesmu sašķaidījusi.
nē, šodien šis aparāts ir pilnīgi un galīgi nelietojams.
vienīgais, kas mani vēl nav izvedis gandrīz līdz nenovēršamai agresijai pret šo uzparikti, ir klaviatūra. jā, paldies tev, Klaviatūra, ka tu vēl esi kaut cik..
bāc.. nu taču.. (es pat nevaru normāli uzrakstīt šo tekstu, jo redz, ik pēc minūtes k-kas ieklemmējas un apstājas viss pasākums)
es eju ārā. uz parku.
meklēt mani tur, kaut kur uz mana soliņa un ar kabatas mūziku azotē.
17:35 - saldo sapņu uzbūve
es atkal sēdu uz tā soliņa.
pēkšņi visi ir sadomājuši man piezvanīt un parunāties.
visur apkārt līst, bet man virs galvas ir bērzlapu lietussargs.
tā kabatas mūzikas kaste sagājusi pilnīgā haosā, un spēlē puses no pus dziesmām. šodien visas tehnikas dzīvo haosā. lai viņas.
neviens nenāk.
tikai aiziet.
sieviete ar zaļu lietus mēteli un vīrs baltā kreklā un melnā ādas vestē. viņi nav kopā.
ainava ar zvirbuli un aizkostu ābolu.
dziesmu fragmenti man sajauks galvu.
frāzēs tveru dziesmas, viņas nebeidzas un nesākas.
atcerējos, ka 'Dancer in the dark' Selma teica, ka viņa nekad neskatās mūziklus līdz galam, lai tie vienumēr turpinātos viņas prātā mūžīgi.
kas notiek ar mežābeļu āboliem, kurus nekad neviens neapēd?
viņi taču nav par velti.
nekas taču nevar tā būt par velti.
šodien nepamet sajūta, ka kāds stāv aiz muguras.
visi mēģina būt ar mani uzmanīgi. tā mierīgi man visu jautā un pieklusina toni.
nez. varbūt domā, ka esmu kā savādāk, ka vajag savādāk.
bet ar mani patiesībā ir vienkārši. vismaz man tas nekādas problēmas nav sagādājis.
ar mani kā ar mani.
atcerējos kaut kur lasītu dzejoli, un nu sameklēju viņu savā 2003.gada grāmatā:
-Kāpēc Tu klusē?
-MANIS NAV
-Nē, Tu esi šeit.
-KUR?
-Tu esi ar mani.
-ES ESMU ARMANI?
-Tu esi ar mani.
-TAD JAU LABĀK VERSAČE
-Versače?
-VIŅŠ VISMAZ NAV MIRIS
-Tu neesi Versače.
-KĀPĒC?
-TU ESI AR MANI.