Nekad man nav gribējis lai manus grafomāniskos izlēcienus kāds definētu dzejā, prozā, žanros vai vēl kādās kastītēs. Man vajag tikai sajūtas, emocijas, jūtas.. izraisītās un atgādinātās, jaunās un stabilās saprast, ko darbs izvelk no sirds/prāta.
Par foto. Nezinu. Arī nejūtos komfortabli, kad kāds ko žanrē, kompozicionē, bet galvenais ir tas, ko attiecīgais objekts izjūt. Un tam noteikti nav jāsakrīt ar manis sajusto.
Būtu protams jauki to visu izprast. Varbūt manas sajūtas norāda uz paviršību nez. Varbūt man vajag mācīties, lasīt un saprast. Bet? Parasti es tam vienkārši pāreju pāri.
Bet par cilvēkiem, par sevi, par dzīvi, par maršrutiem. Man vienmēr ir gribējies visu skaidri vairāk vai mazāk, visu salikt, sadefinēt - ja ne skaļi, tad vismaz savā prātā. Noteikti man vajag visu saprast, visu izanalizēt, visu saaaranzheet un sastiķēt pa saviem modeļiem un metodikām. Tā.
|