01:56 pm - atcerējosvakardien es gāju mājās. jau naktī. un būtībā absolūti nekāda. un es atcerējos vienu citu nakti. kad man nebija lemts aiziet mājās...bija taada pati zvaigžņota un pēc loģikas gaiša nakts. bet es, ejot mājās gar lielceļu pilnīgi NEKO neredzēju. pilnīgi neko. un ejot man visu laiku bija tā sajūta, ka nu viss... es mājās šovakar neaiziešu. vnk nav lemts. es pat pagāju garām savam celiņam. tad es sajutu, ka es esmu pagājusi pārāk tālu, pagriezos un gāju atpakaļ. pilnīgi uz izjūtu. viss vnk bija melns. tikai pa brīdim es kko mazliet saredzēju. un tā arī caur mežinju. stāv ceļa malā māja. deg gaisma logos, bet tikai logos un viss. neko citu nemaz neizgaismo. man pat nebija bail. es vnk zināju, ka neaizieshu. un tad es kkā par brīnumu aizgāju mājās. pareizāk pavisam uz intuīciju. apsēdos pie datora. ieslēdzu mūziku un kādas divas stundas vnk atraudāju. ir tik savādi, kad tu zini, ka neaiziesi un jau sāc domāt par draugiem. un gjimeni un savu dzīvi un tā. Varbūt tas bija brīdinājums? vai varbūt atgādinājums...? nebiju nevienam to teikusi. vakar naktī atcerējos. un nejauši pateicu. un tad es gribēju kā parasti. ljaut lai meitenes pavada Viku, bet pati iet mājās. Evita mani vnk apkjeera un nelaida prom. tad nu sanāca, ka es aizgāju ar vinjām un tā. bet nekad nebiju pieredzējusi, ka Evita izdarītu tā. nebiju gaidījusi... |