| Lūgšanu spēks |
[27. Jun 2005|12:06] |
Pagājušā nedēļā apciemoju kādu stipru vīru. Kristieti. Viņam iespējams sākusies AIDS saslimšana. Varbūt, bet varbūt nē! Jo viss ko mēs saprotam ar prātu liekas patiess un reāls, bet tomēr reizēm tie ir tikai maldi. Skatījos uz viņu un domāju, cik cilvēks spēj būt brīvs. Brīvs no bailēm par savu slimību, par nākotni, par lietām, ko nespēj ietekmēt. Brīvs no pasaules, gatavs pacelties spārnos un aizlidot debesīs. Kad jautāju, kur viņš ņem spēku, viņš atbildēja: „Kad ir tik grūti, ka nav spēka pat īsziņu uzrakstīt, iedomājos, ka šajā brīdī par mani lūdz tik daudzi cilvēki. Kad tik daudzi lūdz tad slimībai ir jāatkāpjas un man kļūst viegli."
Un viņš var būt drošs, ka par viņu lūdz šeit uz zemes un eņģeļi debesīs, jo arī viņš ir lūdzis un vēl joprojām lūdz par daudziem. Par katru kam sāp. Un kaut mūsu lūgšanas, varbūt pat neietekmēs slimības gaitu, tās dos spēku nesaļimt, tās dos spēku ticēt un mīlēt. Un tad, kad pienāks mūsu brīdis saļimt bezspēkā, citi lūgs par mums. Lūgšanas nerimsies. Lūgšana ir tā mēraukla, kas mēra mūsu iejūtību un mūsu sirdsapziņu. Bieži vien lūgšana par otru vairāk palīdz mums pašiem, jo ja sirds iesilst un iežēlojas par otru, tad esam dzīvi, esam mīloši, esam Svētā Gara apņemti. Ja tava sirds sāpēs kliedz kopā ar sirgstošo, ja esi gatavs ņemt daļu no šīm ciešanām, lai brālim vai māsai vieglāk, Dievs to novērtēs. Mums katram jāizdzer savs biķeris līdz galam, kaut reizēm liekas, ka tajā mieles vien. |
|
|