Garastāvoklis:

peaceful

Silta Piena ceļš
Romantika
Vakardienas pienainais mājupceļš pa absolūti neiespējami svešu ceļu – raisa sajūtas kā peldoties siltā pienā, esmu tikai es un migla. Pakrutē kņudina atļaušanās braukt ātri pa svešu, nepazīstamu ceļu, kā sapnī – kad piemeklē pilnīgs dežavū – it kā zināms katrs pagrieziens un ēka, tikai viss ir kaut kur pagaisis. Citkārt skaistās nokalnes pļavas kā pielietas ar Dieva debesmannu. Tik biezu, un tik caurspīdīgu reizē, ka iespējams pazaudēties, lai atkal atrastu sevi. Un ceļu, kas kaitinoši slēpjas un tad negaidot iznirst no riteņu apakšas kā pelēka čūska, kas iet sev vien zināmu gaitu.
Maza lapsiņa izskrien uz ceļa un apstājas. Tajā brīdī mums abām acis vienādi platas – labi, ka esmu viena uz ceļa, varu apbraukt kā man patīk.

Laimes sajūta ir tik pilnestīga, it kā man ticis ļauts pieredzēt brīnumu, piedalīties tikai dabai zināmās mistērijās, ļauts atgriezties mājās kā pa mīkstu vati, pilnīgā klusumā.
Taču jau pēc brīža nakts vējš purina koku zarus, itin kā aicinādams mest pie malas garlaicīgo pastāvēšanu un traukties sazin kur – pasaulē, kur nemierīgos gaida.
Tas tikai pastiprina laimes izjūtu, ka šis vakars ir ticis dāvāts, lai mirkli paturētu un atlaistu vaļā. Ar to pašu nemiegs klāt, prieks tik trīsuļojošs un visaptverošs, ka sirdij kļūst par šauru. Dvēseles simfonija, izrādās, nav tā labākā naktsmūzika, iemigt izdodas tikai pret rītu.
Šorīt mostos kā labi nogatavojusies, sulīga avene – gatava iekrist saudzīgās, gaidošās rokās un izkust...

Proza
Un tad vienkārši nākas saņemties un sevi nomotivēt izšķīst sasvīdušo kreklu un biroja laiviņu piebāztā autobusā, kur tiek dota pusotra stunda laika, lai novāktu no sejas muļīgo laimes izteiksmi un sakrokotu pieri atbilstoši metropoles un biznesa pasaules piemērotajiem kreņķiem, jo esmu taču speciāliste!
Ciest ir moderni, cēli un nepieciešami. Citādi radīsies iespaids, ka viss notiek pārāk viegli.

Kurš gan uzdrīkstēsies apstrīdēt, ka tā tam arī jābūt?