| 5:33p |
bjkl;
Laikam jau uzmanība ir kā ūdens - nāk un iet, bet Tu nevari atdzerties uz ilgu laiku. Slāpes ir cilvēka dabā.
Jāizvēlas avoti, kas neizsīks, un nedrīkst turēties pie tiem, kas Tev ļauj vienīgi knapi izdzīvot, kaut arī kalni, no kuriem tie plūst, būtu ļoti mīļi.
Taču ne vienmēr ir jāskraida starp avotiem. Varbūt kāds, kas netek tik strauji, patiesībā ir ļoti ilgstošs un dos veldzi arī dziļā ziemā, kad citi būs aizsaluši. Varbūt kāds vājš avots ir tikai mazliet aizsērējis, un, ja proti atjaunot tā bagāto tecējumu pilnībā un rūpēties par tā saglabāšanu, tas vairs nekad Tev neļaus slāpt. Vairs nekad, ja Tas, kas ir pāri mūsu spēkiem, būs mums vēlīgs.
Varbūt vissausākais avots no visiem esi Tu pats. Vai esi to iedomājies? Cik daudz uzmanības Tu velti Sev?
Un tāpat - citiem.
Dabā viss ir harmonijā. Tropu palma viegli pārdzīvos lietus sezonu, un skarabejam būs labi tuksnesī. Katram Pasaulē ir Sava Vieta un Savi Sabiedrotie.
Tev jāatrod savi Tropi, Palma; tāpat kā Skarabejam savs Tuksnesis - Savstarpējai(!) Harmonijai. |
| 11:40p |
vbhjkl;
pagātne mums tomēr seko. tā ir mūsu ēna - daļa no mums. varbūt tāpēc man tā patīk tumsa. un, jā, absolūta gaisma arī.
pagātne IR "mēs". pa savai daļai.
Tāpēc varbūt reizēm pagātnē rodamas atbildes, jo tā ir veidojusi tagadnes Pašu.
Vēlmes rodamas pagātnē.. un Tagadnes manifestācija saskaņā ar tām.
Toreiz es domāju, ka lielu daļu tās pārliekās uzmanības mainītu pret attīstību. Tā es vēlējos. Nu tas ir noticis, un man, kā jau ierasts, nav vis tik labi kā iecerēts.
Es tikšu ar to ceļā (nevis galā).
;) |