30. Septembris 2004

• pieskāriens
• 30.9.04 12:55
• vējš saules smaidam aizstumj priekšā negaisa mākoņus, lai tā netraucē un nesavaldzina vēja noskatītos upurus. viņš blandās apkārt un noglāsta lapas. kārumnieks... šī diena pieder viņam - brīvmāksliniekam. iekāre... noreibt no negaisa un pakļauties vēja šūpolēm. klusums. kaisle...
  
  (09.2004.)
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu

• Nāvessods
• 30.9.04 12:56
• Kad viņa nāk - debesis novēršas. Virs galvas viņai ir elles ugunis. Viņas vārds - pretestība, nolemtība, ļaunuma iemiesojums...
  Ieslodzīt viņu šaurā, tukšā telpā bez logiem, bez gaismas, bez gaisa. Pagraba smaka veltīta viņai. Sienas dekors - viņas nagu švīkas, kas meklējušas izeju. Griesti - viņas asins šļākoņas pleķi, kas radušies no izmisuma. Grīda - asaru jūra. un mūzika būs visam pa vidu. Tā būs viņas upuru sāpes, kliedzieni, pēdējie vaidi, bailes un izmisums - visa tā pārestība, kas nāk no viņas. Tas novedīs viņu tik tālu, ka nesaprast vairs ne laiku, ne vietu, neatšķirt upurus no slepkavām. Viņa pati būs savs upuris - zemapziņa liks par to manīt. Viņas drēbes - atkailinājums. Miesa trīc. Ir pienācis gals viņas dzīvei šajā dieva pamestajā nostūrī. Viņas dvēsele pakārta goda vietā - saules pašā viducī - viskarstākajā gaišās puses punktā.
  
  (09.2004.)
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu