30. Aprīlis 2003

• Ideālists
• 30.4.03 12:45
• Laiki mainās, cilvēki ap viņu arī, bet viņš ne. Viņš, kas ir pasaules naba. Dzīve ir skaista, kad to neapzinās. Apkārtējie cilvēki liekas interesantāki līdz apziņas brīdim jeb brīdim, kad cilvēks pamostas no savas ideālās pasaules.
  Sapņi saplūst ar realitāti. Zūd laika un realitātes sajūta - tad, kad esmu kopā ar tevi, vai tad, kad tevis nav. Manās domās nav realitāte, nav viena konkrēta laika. Reālā dzīve pazūd. Ir pavadīts laiks, tā vietā tukšums. Mirkļi. Fragmenti. Sagriezta filma.
  Izdomā nu - būt kopā ar tevi un tūlīt aizmirsties (jo tiek dzerts alus), vai vienkārši aizmirst tevi un līdz ar to kopā pavadīto laiku ar tevi... Katrā ziņā neviens no šiem variantiem nav labākais ..vai tu gribi to vai nē...
  Jautājums tikai tāds vai kādreiz mēs atgriezīsimies pagātnes realitātē abi kopā, vai laikā kas tikai vēl būs.
  Labi pazīstamie draugi viņam kļūst par ignora objektiem, bijušās meitenes - par paviršām paziņām. Kazanova - varbūt kāds teiks, bet nē - džentlmenis ar vai bez seksuālajām tieksmēm tā nerīkotos.
  Pēc pāris mēnešiem satiekot tevi, sajūta tāda, ka nebūtu šķīrušies, pēc pāris dienām - tāda, ka nebūtu bijuši kopā... dīvaini... Varbūt tiešām esmu mainījusies, varbūt tikai mainījusies ir tava attieksme pret mani. Apkārtne maina cilvēku. Apkārtne - sabiedrība, daba un ...jā - katrs pats...
  
  (04.2003.)
• 0 iečukstējaiečuksti ausī ko mīļu