urn:lj:klab.lv:atom1:idealisteIdeālisteIdeālisteIdeālistepho@apollo.lvIdeāliste2010-10-16T20:01:59Z2010-10-16T20:01:59Zurn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:507102010-10-16T22:49:002010-10-16T22:49:002010-10-16T20:01:59Z2010-10-16T20:01:59Zir pagājis vēl viens gads.<br />pa vidu bija visādi. Lieli augstumi un tagad ir kritums (ja tas tiešām ir kritums. Viss atkarīgs, kā uz to raugās :) )<br /><br />Es, protams, par attiecībām.<br /><br />ja pirms gada es vēlējos sevī viengabalainību un harmonisko izjūtu, kāda bija esot vienai, tad tagad atkal vēlos to pašu :)<br />Pirms gada mani no sliedēm izsita bijušais vīrs. Atbrauca. Pār mani uzgāzās/ nogāzās emocijas, kaisle, jūtas. neko nesapratu. tad viņš aizbrauca. Un mēs turpinājām būt pieķērušies viens otram. virtuāli gan. taču sirsniņas pukstēja ātrāk. <br /><br />Bet tad kā no zila gaisa uzradās cits vīrietis, kurš lēnām, bet tomēr mani iekaroja un es iegāzos viņā (paskat, kā es tik gāžos). Ilgi turējos pretī valdzinājumam, baidījos, bet tad, no sērijas, nospļāvos - kas būs būs un lecu tai jūtu ūdenskritumā. Un bija dievīgi. .... Bet tad man vajadzēja vēl, kaut kādu stabilitātes, ne tikai iemīlēšanās apjausmu, jo pusaudžu gadiem raksturīgās attiecības man sāka kļūt par īsu. Un ar to arī viss beidzās, jo viņš nobijās :) Es pārsteidzos, bet ko darīt, ka manī procesi notiek ātri. :) Bet mēs turpinājām - viņš ar emocionālu distancīti, es ar cerībām. Un tagad kā reiz pienācis brīdis, kad es gribu būt viena, taču emocijas velk pie šī cilvēka. Ar prātu saprotu, ka nebūs nekā tur, bet jau rakstot šos vārdus, sirds protestē - nekad tak neko nevar zināt1 :) Nomocījusies esmu. Gribu domu vienkāršību un neuztraukties par jūtām.<br /><br />Kur es būšu vēl pēc gada? tepat šai jūtu murskulī ar šo vai citu vīrieti? :)urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:503292010-01-11T11:07:002010-01-11T11:07:002010-01-11T09:08:51Z2010-01-11T09:08:51Zes zinu, ka viņam sāp. un es iešu tālāk, pat ja iešu uz riņķi.<br />kustība ir dzīvība.<br /><br />tiesa gan, kopš vakardienas ir tāda piepildītības sajūta. Es zinu, kā būs, kā notiks.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:499972009-12-24T21:12:002009-12-24T21:12:002009-12-24T19:14:48Z2009-12-24T19:14:48Zviņam atkal ir izrādījusies taisnība.<br />kāpēc es neklausīju tad, kad bija iepēja... Tagad jau neko, tagad es esmu tā, kas nodara pāri. bez vārdiem. bet vainīga īsti nejūtos. jo pie šī secinājuma nonācu jau pāris nedēļas iepriekš.<br /><br />vasara bija skaista. es to gribēju un man tas bija vajadzīgs. man. bet vai viņam? un es tagad eju tālāk.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:499112009-10-25T09:50:002009-10-25T09:50:002009-10-25T07:51:37Z2009-10-25T07:51:37Zir pagājis vairāk kā gads. pa vidu bija labs miers.<br />tagad atkal ir nepatīkama sajūta krūtīs - neziņa. <br /><br />bet varbūt, varbūt... es ļoti labi zinu, tikai negribu sev atzīties? es jau māku smuki bloķēties...urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:494082009-10-25T00:50:002009-10-25T00:50:002009-12-24T19:15:40Z2009-12-24T19:15:40Zvīrieši...<br />man bija tik mierīgi. man bija viss skaidrs. man bija man aikdien aun mana enerģija. vis sbija labi.<br />un tad viss atkal sagriezās kajām gaisā. atbrauca vīrs un es vairs nesapratu, kas viņš ir - nekas, bijušais vīrs, esošais vīrs, iedomu tēls.<br /><br />un arī tagad, kad viņš atkal ir aizbraucis, es netieku skadirībā par savām emocijām. nogurdinoši un izsūčoši. nav vērts par to domāt. šis, lūk, ir gadījums, kad domāt nav vērts. neko nevar izdomāt. bet sajūtu līmenī neko nevar saprast. es gribu atpakaļ to viengabalainību.sevī.<br /><br />visapgrūtinošākais šajā situācijā ir vēlme pēc garīgas un fiziskas tuvības. tā emocionālā puse. <br /><br />mēs esam tik nesaderīgi. un tomēr es pievelkos. ek, dzīve ir tik interesanta štuka. prāts un emocijas katrs savā ierakumu pusē. visapgrūtinošākasi, ka emociju un prāta pozīcija sik pa brīdim mainās vietām. <br /><br />grr.. prātā ir bardaks. šis jautājums ir tik neskaidrs. labāk nedomāt. nedomāt, nedomāt, nedomāt. kas būs, būs. man nav jāspēlē spēlītes un jāizpilda nosacījumi, kā būtu jārīkojas... <br /><br />lai upe plūst<br /><br />(kāpēc ar mani viss ir tik sarežģīti?!?)urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:493222008-09-01T00:06:002008-09-01T00:06:002008-08-31T21:17:11Z2008-08-31T21:17:11Zgāziens otreiz atpakaļ.<br />Vajadzēja jau laikam šo vasaru, lai pārliecinātos, ka nekā.<br />Taisnība jau daļēji tur ir, ka nespēju pavisam atklāti atvērties viņa priekšā. Taču meli, ka negribēju. Tikko, vasaras sākumā, viss šķita tik ļoti cerīgi. Bet izškīda ātri vien.<br />nesakrīt ne vērtības ne vēlmes. Ar to arī jāsāk un ar to arī viss beidzas un Inese pārvērtās leduskapī. Ar šādām lietām es nespēlējos. Ja es vairs nespēju sarunāties, nespēju acīs paksatīties, nevēlos nekādu fizisku kontaktu, tad tas nav untums. Tad tas nozīmē, ka vis sir pilnīgi un galīgi manī izbradāts. Kamēr es runāju, raudu, ņemos, tikmēr man rūp. Es neprotu tās aukstās spēlītes- nerunāšu, lai pamocās, lai to un šito. <br /><br />Ir skumji. Ir. žēl. viņa jau vairāk, laikam. Par sevi nezinu. esmu kā nocietinājies akmens purva vidū, vilkaču vidū, sauciet kā gribat. Es neuzticos un sajūta ir, ka vnk jāiztur un laiks visu sakārtos. <br /><br />Sajūta it kā mani kāds nezināms spēks vnk bīdītu cauri visiem šiem sūdiem. Stutē, lai nenokrītu un nepalieku šai zaņkī. <br /><br /><br />Un ja godīgi, tad es ticu Jānim. :D ai, un ja izrādīsies, ka tomēr, tomēr viņš man melo acīs skatīdamies un tainsība ir tai otrai pusei, tad neko. pārdzīvošu. un tieši tāpēc, ka ticu viņam, ir vēl vairāk sāpīgi un arī žēl, ka nespēju es vairs kopā dzīvot. ne šādi - it kā kopā. Tāpat ticu, ka viņaprāt viņs ir izdarījis visu. bet, acīmredzot, par maz. bet varbūt neko izdarīt, lai es atsiltu viņa priekšā, nemaz izdarīt vairs nevar. <br /><br />katrā ziņā, vasara pagājusi, rudens ir pienācis un jākārto škiršanās. dublis nr2 nav zdevies, tā īsti pat nesācies.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:490382008-05-24T00:09:002008-05-24T00:09:002008-05-23T21:15:29Z2008-05-23T21:15:29ZDienā ir labi. Naktī ir labi. Ir labi.<br />kamēr nedomā.<br />Kad domā, gribas noslīgt asarās. Bezspēcībā.<br />Labot nevar un nevajag.<br />Draudzīgu attiecību nav, naids strāvo no viņa. Cilvēki no malas to pat teic. Es negribu ticēt, ka ienīst no tiesas. Laikam jānotic.<br /><br />Sekss. Kā gribētos atdoties seksā, izlādēties. Taču nevaru. Jo sekss tā pa īstam man ir tikai brīdī, kad jūtos droši, sargāta un mīlēta. Un svešu vīriešu pieskārienus es nevēlos. Šo Jāni arī nevēlos. Es vēlos Jāni bez strīdiem, to Jāni, kādu es mīlēju un kāds mīlēja mani. Bet tā vairs nav.<br /><br />Ja reiz par vīriešiem - es nespēju iedomāties, kad es spēšu atļaut sev mīlēt. Man ir sajūta, ka iemīlēties vairs nespēšu - bloķēšu sevi. Un viss.<br /><br />Cik skumji, ja ņem vērā, ka visa mana agrākā pasaule balstījās uz kopā esību. Un cik daudz es tagad varu sevī kļūdas atrast un bakstīt. Laikam jāizirst ģimenei, lai aut ko saprastu. BĀFAISUJ#&*(%#&*%7yqi345uourn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:487812008-04-02T13:36:002008-04-02T13:36:002008-04-02T10:39:38Z2008-04-02T10:39:38ZViss ir beidzies. viņš ir prom. Jūtos slikti, bet atvieglota.Jāprdzīvo šis periods, jo ilgtermiņā šādi ir tikai labāk. Gribās cilvēkos, tikai te Talsos man neviens tā īsti tuvs nav, turklāt visi ir vairāk vai mazāk saistīti ar Jāni.<br /><br />Vakar no emocionālās spriedzes aizmigu reizē ar bērnu un visu nakti pie sveces nogulēju. <br /><br />Uhh, lai krūtīs gaiss nāk. Un, lai paliekam draugi, lūdzu. Bērnam vajag, man to vajag. Negatīvais nav jākultivē. Nesanāca mums. Nesadarējām. Turpmāk jāskatās arī reāli, ne tikai caur rozā brillēm.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:484992008-03-11T11:25:002008-03-11T11:25:002008-03-11T09:32:30Z2008-03-11T09:32:30Zaizvien stiprāka un stiprāka. tāda sajūta, ka straume mani nestu. tāda stipra, silta, tumši zila, patīkami silti-vēsa straume. ik pa brīdim sanāk kādu kāju, roku ne tā izmest, kā rezultātā samisējas, sabremzējas patīkamais plūdums, bet vis sir procesā. <br />Pat īsti žēl pagātnes vairs nav. Ilgi cīnījos par to, kas manā uztverē ir ģimene. Nu esmu beidzot sapratusi, ka tas, kas manā uztverē ir ģimene, nekad nebūs arī viņa uztverē. Līdz ar to - mierīga līdzāspastāvēšana līdz kaut kādam brīdim. varbūt, laikam ejot, mainās arī viņa uztvere, mana arī, protams, un atdzimst kaut kas no bijušā. Bet tikpat ļoti iespējams un pat vairāk, ka vienkārši aiziesim katrs savu ceļu, nesāpīgi un dabiski. jebkurā gadījumā - mierīgi, dabiski un neagresīvi. neietkemējot bērnu. <br /><br />Egoismam un paštaisnumam ir jābūt jebkuram cilvēkam, BET veselīgās devās! Līdzko kādam tā ir par daudz, vai par maz, nav labi. ai, kā nav labi.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:481392008-02-06T11:14:002008-02-06T11:14:002008-02-06T09:17:40Z2008-02-06T09:17:40ZKaut kā labāk.vakar likās, ka apvemšos no tās žņaudzoši krampjainās iekšējās sajūtas. Taču viņš bija pat jauks un es lēnām atslābu. Patiesībā visu laiku atrados nedaudz zemā starta pozīcijā, gaidīdama, kad esošais it kā mierīgais brīdis izjuks. <br />Vakarā lēnām izplūdu kā piena ķīselis, kad tiku apskauta un lēnām glāstīta, paijāta. man šis fiziskais tuvums, kas izpaužas glāstos un apskāvienos, ir kā veldzējums visam. Un galu galā arī sekss bija liegs un mierīgs, bet ārkārtīgi patīkams. Tādā kā vieglā harmoniskā mūzikā.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:481032008-02-05T15:00:002008-02-05T15:00:002008-02-05T13:01:04Z2008-02-05T13:01:04Zun tagad gribāš tikai mierīgi kābaltam pūainam kaķim (ne mūsu) ieritināties un aizmirst par iekšējām problēmām.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:477302008-02-05T14:13:002008-02-05T14:13:002008-02-05T12:17:32Z2008-02-05T12:17:32Zvisp, kopumā ņemot, garastāvoklis lēkā.<br />un es nezinu, vai tiešām jūdzos, vai arī viņš tiešām daudz ko dara, teiksim, tā netaisnīgi pret mani.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:474342008-02-05T13:16:002008-02-05T13:16:002008-02-05T11:47:57Z2008-02-05T11:47:57Zaptverošās skumjas. trulā sāpe krūtīs. Vēlme triekt auto ārāk un ārāk, palielinot VOL līdz maksimumam, fonā skanot kaut kādam smagam, iekšas ārdošam gabalam.<br />vakar bija kāzu 2 gadadiena. viņš aizmirsa. es arī negaidīju, ka viņš atcerēsies. es negribēju kustēties. Es gribēju gulēt, blenzt griestos, dzert un nedarīt neko. Raudāt - pat nezinu, iekšā truls nazis griež. Laura staigā ap mani un smaida, rāda flomasterus, acina zīmēt. Es zīmēju, sarunājos, mēginu gatavot vakariņas. Gaļā izrādās ir veca, jābrauca uz veikalu. Bet negribas. Neredzu jēgu. Gan jau bērnam vakarā putru uzvārīšu. Tā es domāju/jutos vakar un šodien nekas nav mainījies. Mēģinu savākties, runāt savaldīgi un izturēties normāli.<br /><br />BET MAN IEKŠĀS KLIEDZ!!!<br />ES NEMĀKU ŠITO REMDENĪBU.<br />ES GRIBU, LAI ĻAUJ MAN MĪLĒT UN MANI MĪL!<br /><br />Es vēlos ikdienas uzmanību un rūpes. Es gribu vienlīzību un sapratni, atbalstu, piedomāšanu. Es gribu mīļu rīta bučiņu un vēlos aizmigt, jūtot blakus viņu. Es negribu visu laiku just pārākumu no viņa, visu manis teiktā automātisko ievietošanu "tu runā huiņu" plauktiņā. Es gribu dalīšanos domās un plānos. Nepārprašanu, automāisku manu domas netulkošānu par sliktu sev, nelīst manās smadzenēs un aplam tās analizēt. Esmu nogurusi. Te. Varu te būt nogurusi. Braucot pēc bērna, vakar pasēdēju viena kalna galā, skatījos uz pilsētu un raudāju bez asarām. <br />Manī atkal ir tā sāpe, dzenošā sajūta, nemiers, kas bija izzudis. Ir atkal. <br /><br />Katru rītu cenšos uzsākt ar smaidu, ar kādu mīļu žestu viņam. Taču aukstums strāvo un strāvo. Reti reizi ir mani iekšējie svētki, kad viņa balss kļūst draudzīga, ieinteresēta, aktīva.<br />Un tā saukšana mani par zaķīti - tā ir liekulība. Mūsu attiecību sākumā es negribēju, ka mani tā sauc, jo neticēju, ka šis mīļvārdiņš tiešām nes to informāciju, ko dzirdu. Bet tad sadzirdēju patiesu mīļumu, rūpes un ieintersētību.<br />Tagad atkal es to visu nejūtu un katru reizi, kad viņš mani ikdienas steigā nosauc par zaķīti jūtos tā, itka man melotu.<br /><br />Kolēge uz e-pastu atsūtījusi ķīniešu jaunā gada ticējumus. Īpaši svarīgā vēlēšanās esot jāuzraksta uz pergamenta, jāsadedzina, pelni jāievieto glāzē ar šampanieti un jāizdzer (interesanti gan, skepse). Man ir šāda viena vēlēšanās. Būt kopā un justies labi. Es zinu, ko man vajag. Bet esmu visai ļoti pārliecināta, ka viņš nav gatavs kaut ko mainīt savā attieksmē un rīcībā. Un tā man sāp tālāk, aizvien vairāk krājas netaisnības, viņa dusmas, nicinājumi, pamācības. Un es stulbi gaidu, ka viņš pēķšņi ieraudzīs, ka mani sāpina un pāŗstās to darīt. Un ka es šajās sāpēs esmu sapinusies.<br /><br />Es esmu ļoti emocionāls cilvēks. Ārkārtīgi liela loma manai labsajūtai un stabilitātei ir man tuvā cilvēka attieksmei, mīļumam, uzmanībai. Man tas ir kā gaiss, ko elpot. Viņš to sauc par "apiešānos kā ar zīdaini", bet man liekas, ka, ja mīl, tad rūpējas, uzmana, palolo, iedomājas par lietām, cenšas atvieglot dienu, nevis vnk pārrodas mājās un ir. <br /><br />Manā uztverē, mīlestībā cilvēka ego nedaudz atkāpjas attieksmē pret otru, nevis izplešas.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:473112007-10-27T00:32:002007-10-27T00:32:002007-10-26T21:32:10Z2007-10-26T21:32:10ZNedauz tuvāk, kā pirms tam.<br />klusas apņemšanās labākiem būt. es ceru.<br /><br />dzīvosim.<br /><br />negribu nākotnē nožēlot neizdarīto.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:470222007-10-24T01:41:002007-10-24T01:41:002007-10-23T22:41:30Z2007-10-23T22:41:30Zasaras kā lielas lietus lāses krīt.<br />kā pārgatavojušies āboli mīkstā zālē.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:466992007-10-24T01:40:002007-10-24T01:40:002007-10-23T22:40:03Z2007-10-23T22:40:03Zes gribu kaukt un plēst savas brūces.<br />es laikam tiešām pie visa esmu vainīga pati. Pamatos.<br />atkal vis sir sagruvis. tikai šoreiz ir bērns.<br /><br />es nespēju pieņemt. man liekas, ka tulīt pamodīšos un viss būs labi. būs siltums, būs sapratne, nebūs strīdi, būs kopīga nākotne, atbalsts vienam otram un iekšēja harmonija.<br /><br />Sūdu tā būs. Būs tā - pārdosim dzīvokli, nomaksāsim parādus. atlikušo sadalīsim uz pusēm un jānis aizbrauks paceļot, pastoppt, paanarhijot, papankot. Aizbrauks un dzīvos tā, kā gribējis vienmēr un kā viņam pienākas.<br />Es palikšu ar mazu bērnu un mēģināšu būs apzinīga vientuļā māte.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:464142007-03-31T12:59:002007-03-31T12:59:002007-03-31T10:02:38Z2007-03-31T10:02:38ZMan svarīgs ir tas, kas zudis<br />Nu tukšumā sāpes mīt<br />Varbūt, varbūt vēl būs siltums<br />tik cerības arī sāp<br /><br />tas viss tik divu idiotu dēļ, kas ar savu jaunības maksimālismu netiek galā. Bija sapņi un siltums, ir strīdi un bērns. Bērns, kas visam pa vidu.<br />Varu jau viens otru vainot, bet fakts ir un paliek: bērns nav tikai mātes rūpe un atbildība. Un es vispirms esmu cilvēks.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:461592005-09-10T17:44:002005-09-10T17:44:002005-09-10T14:44:54Z2005-09-10T14:44:54Ziemīlēšanās sajūta. Sāpju sajūta. Ilgu sajūta. Vientulības sajūta. Piepildītības sajūta. Vēl visādas sajūtas mēdz griezt kā ar baltu gaismu dvēselē. Un tad es jūtos dzīva. Pārējā laikā šķiet, ka tikai veģetēju. Šobrīd, vairāk vai mazāk, trūkst piepildījuma. Vai nu, laikam ejot, aug prasības, vai gluži vienkārši ir samazinātas devas. Katrā ziņā man pietrūkst kautkā ļoti liela.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:460672005-03-11T20:32:002005-03-11T20:32:002005-03-11T18:32:38Z2005-03-11T18:32:38Zpārāk daudz izlikšanos<br />pārāk daudz baiļu un aizsardzību.<br />pārāk daudz nevienkāršības<br />pārāk daudz vārdu<br /><br />pārāk daudz slēptu lietu, par kurām neamz paši mēs nenojaušam<br /><br />man no tā visa ir slikti.<br />es negribuurn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:456622005-02-27T23:10:002005-02-27T23:10:002005-02-27T21:10:31Z2005-02-27T21:10:31Zizslaucīts priekšnams ar zarainu, asu slotu.<br />balta āda ar noberztām mazām asins lāsītēm.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:453512005-02-23T14:17:002005-02-23T14:17:002005-02-23T12:17:39Z2005-02-23T12:17:39Zmmm, līgojos. viegli līgojos, kā ūdenzāle dzelmē.<br />aizvērtām acīm pieplakt kausam. Iemīlējusies un noreibusi. <br />labi, ka emocijas un sajūtas ir kas tāds, ko nevar atņemt, nevar iznīcināt. Tās var piedērēt arī tikai man. Man nav jāatskaitās un man nav jādalās. Iedvesamas objekts var būt avots, bet ne tvērējs.<br /><br />Celties un krist. Nojukt aiz daudzuma. Ielas vidū pacelties un pakavēties. <br /><br />Var sāpēt, var ilgoties, var tiekties, var piepildījumu rast. Aizvien vairāk krīt ķēdes un robežas, aizvien tuvāk un tuvāk. Un tad, kad es paņemšu visu, man bail, ka būšu sadedzinājusi un izdzērusi visu un es atkal nespēšu ieskatīties acīs, pagriezīšu muguru un aiziešu.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:452852005-02-20T21:51:002005-02-20T21:51:002005-02-20T19:51:09Z2005-02-20T19:51:09Zkādam jāpaliek būs... bet varbūt tev!?<br /><br />lūkoties attēlā un ar acīm glāstīt sejas vaibstus.<br /><br />sajūtumāne. Vārdu tik daudz un tik netīri.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:449102005-02-20T20:50:002005-02-20T20:50:002007-03-31T10:03:18Z2007-03-31T10:03:18Zdaudzi sapņi samaisījās kopā. Būtu jau tikai labi, ja sapņi. Bet viņiem pievienojas realitāte un es lasu grāmatu, kuru nepazīstu. Sajūta, ka vārdu redzi, bet saprot tikai mirklī, kad tas ir izskanējis no sapnī ielauzušās realitātes mutes.<br /><br />Jēla mute ar rozā zobiem.<br /><br />grobējās teikt visu, kas uz sirds. Aizmigu. Pamodos un izlasīju par spguļlatēla es un ego. Tā neesmu es. Tu neesi tu. Mēs esam citi. Sevi ieraudzīt ... nezinu, vai kādreiz varēsim. Būtu vienkārši neskatīties spogulī un domāt, ka esam uz ceļa, kas ved uz atslāņošanos, atbrivošanos, kas ļaus kļūt patiesiem un vienkāršiem. Ne-e. Nekā nebija. Spoguļu nebūs, bet būs mūsu vēlme izskatīties kaut kā. Kaut kā tā, kā paši vēlamies. Būs neapzinātas roku kustības un matu sakārtošanas, rūpes par zobiem un elpu, uztraukšanās, vai uz sejas nav kāds milzīgs kļeksis un vai drēbes pārāk ļoti nesmird. Ne-e. Mums tas vēl nesanāks. Un tam, kam sanāks, tas būs tik tālu izstumts no vides, ka viņš neeksistēs. Eksistējam tik ilgi, kamēr par mums domā. Kaut vai mēs paši. <br /><br />Nez kāpēc, ir cilvēki, kuriem šķiet, ka aizmirst par sevi ir solis uz priekšu, atklāsmi, templi. Man šķiet, ka viņi ir sajaukuši vai pārspīlējuši domu. <br /><br />Dzīve ir plūdums, dzīve ir pastilīns mūsu katra rokās. Ja ilgi ar to neko nedara, tā sakalst un ieņem to formu, kura tīši netīši veidojas, daudziem bezformas plastilīniem vienā katlā spaidoties. viesn iesit rievu otra sānos un veidojas labklājība un nabadzība, veiksmes un neveiksmes. Tās ir mūu sacietējušās domas, ilgas uns apņi. Jo ilgāk sastingumā, jo grūtāk masu padarīt siltu un veidojamu, jo grūtāk izrauties no ieķepušajām pārējām bezformu ķermeņiem.<br /><br />Elpot ar siltu dvašu uz taviem pirkstiem un saraustīties ik mirkli, kad pirksti skar ādu.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:447862005-02-20T19:33:002005-02-20T19:33:002005-02-20T17:37:24Z2005-02-20T17:37:24Zlīdzsvarojums. strāvojums. arī ķermenim un garam. man tas ir indikators cilvēkam.<br /><br />dvēsele ir tukša. <br />aizver acis.<br /><br />jo vairāk nosoda, jo lielāka brīvība tiek iegūta.urn:lj:klab.lv:atom1:idealiste:445362005-02-17T16:46:002005-02-17T16:46:002005-02-17T14:46:14Z2005-02-17T14:46:14Zmhm<br />dažreiz tā gadās. Gadās, gadās, gadās. Ka ir tik daudz, ka pat elpot nav vairs ko.<br />Aizvērtām acīm baltā sniegā skaļā skaņā. <br /><br />Iemīlēties un izmīlēt izjūtas. Sajūtu mīlestība. bez pieskārieniem, bez elpām, bez skaņas. Līdz ko pavērtās lūpas ieslīd mēle, pazūd sajūta. Iestājas kaisle ar tausti. <br /><br />Būvēju māju uz gaistošiem pamatiem. ielauzās kaisle un gandrīz visu nobrucināja. visi var pieskarties ķermenim, ne visi - garam. <br />Dvēselīt, dvēselīt, nesastingsti.<br /><br />___<br />tās visas ir atrunas. ticēt. noticēt. un tad vilties. Un atkal ticēt. mūžīgi tā.